Vilhelms II Hohencollerns (Frīdrihs Vilhelms Alberts Viktors no Prūsijas,  Friedrich Wilhelm Albert Viktor von Preußen;

Pēdējais Vācijas impērijas imperators un Prūsijas karalis, esot gan Vācijas, gan Prūsijas galva no 1888. gada 15. jūnija līdz 1918. gada 9. novembrim.

Vilhelma II politika un iesaiste 1. Pasaules karā atstāja būtisku iespaidu uz Eiropas attīstību.

Vilhelma II un viņa brālēnu- Krievijas cara Nikolaja II un Anglijas karaļa Džordža V personīgās ambīcijas Eiropā prasīja desmitiem miljoniem dzīvību, pilnībā sagrāva Vācijas impēriju, mainīja Lielbritānijas koloniālo politiku, iznīcināja Krievijas pārvaldes modeli, tomēr ļaujot tai saglabāt vairumu iepriekš kolonizētās teritorijas. Impēriju vājums Eiropā ļāva rasties daudzām nacionālajām valstīm- arī Latvijai.

Vācijas- Krievijas ambīcijas ir  prasījušas latviešiem milzīgus upurus; tā ir vienīgā nācija Eiropā, kuras pārstāvju skaits nacionālā valstī nav pieaudzis. Latvijā pat pēc 100 gadiem dzīvo mazāk latviešu, kā tas bija pirms 1. Pasaules kara (1897. gadā tautas skaitīšanā bija saskaitīti 1,32 miljoni latviešu, 2011.gadā - 1,28 miljoni )

1859. gada 27. janvārī - Vilhelms II piedzimst Berlīnē. Dzemdības bija sarežģītas un tajās sakropļotā kreisā roka padarīja Vilhelmu par invalidu uz visu mūžu. Fiziskā trauma rada arī paliekošas psiholoģiskas problēmas, kas ar laiku tikai progresē. Kā galvenie vainīgie pie šīs problēmas no paša Vilhelma II tiek nosaukti "angļu ārsti un arī paša angļu māte, kura dzemdībās nav ļāvusi piedalīties vācu ārstiem" (1899.g. sarakstē)

1866- sāk apgūt sākotnējo izglītību pie mājskolotājiem. Zēns ir apdāvināts, taču ar ļoti strauju raksturu. Vēlāko izglītību iegūst Fridriha ģimnāzijā un Bonnas universitātē.

Par spīti fiziskajam defektam, Vilhelms II vēlas pierādīt, ka ir izcils kareivis. Viņs reti redzams kādā citā apģērbā, kā militārā uniformā.

Savas dzīves sākotnējā posmā Vilhelms II respektēja kancleru  Bismarku, kurš pēc būtības bija izveidojis Vācijas impēriju, taču domstarpības dažos iekšpolitikas jautājumos (nostājās pret Bismarka "anti-sociālistu likuma"  pieņemšanu,  atbalstīja Darba likuma pieņemšanu) vēlāk noved pie konfliktiem.

1890. gadā atcēla no kancleru Oto fon Bismarku, un iedibināja "jaunu kursu" ārpolitikā, kurš rezultātā izvērtās par Pirmo pasaules karu.

Vilhelms II bija ļoti ieinteresēts Vācijas modernizācijā un bija ievērojams Vācjas mākslas un zinātnes patrons. Viņa laikā tika atbalstīta vispārēja izglītības sistēma, tika nodibināti fondi zinātnes attīstībai.

Vilhelms II un Nikolais II 1905 gadā. Brālēni pagaidām vēl draudzīgi apmainījušies uniformām

1890-1900 gados Vilhelms II cenšas iegūt kolonijas Āfrikā, sūta savus kareivjus uz Ķīnu, lai apspiestu bokseru sacelšanos (potenciāli cerot gūt ietekmi šeit). Šī koloniālā politika, saprotams, nepatīk angļiem, kuri uzskata, ka tādējādi tiek pārkāptas viņu intereses.

1905. gadā Vilhelms apmeklē Maroku (Francijas koloniju) un savā runā izsakās pat par Marokas neatkarību, tādējādi iegūstot ienaidniekus Francijā.

1908. gadā sava karstasinīgā rakstura dēļ Vilhelms II intervijā laikrakstam Telegraph (kuras sākotnējais mērķis bija pretējs- veicināt angļu- vācu sadarbību) pamanās sanaidoties ar visām tālaika lielvarām- Angliju, Franciju, Japānu un Krieviju. Viens no slavenākajiem šīs intervijas izteicieniem par britiem ir:  "Jūs, angļi esat traki, traki, traki kā Marta zaķi" ("You English are mad, mad, mad as March hares."

Ņemot vērā tā laika diplomātisko praksi, šāda veida izteicieni no monarha puses tika uztverti ļoti nopietni un citu valstu aristokrātija bija šokēta un apvainota. 

1914.g. 28. jūnijā saņēmis ziņu par sava personīga drauga Austrijas Estes hercoga un kroņprinča Franča Ferdinanda nāvi ir dziļi satriekts un pieprasa slepenās serbu organizācijas Melnā Roka (kura atbildīga par slepkavību) likvidāciju, taču cer uz konflikta mierīgu risinājumu, par ko liecina viņa sarakste.

Tomēr izrādās, ka Austro-Ungārija jau nolēmusi uzsākt karu pret Serbiju. Vācijas līgumi ar Austro-Ungāriju nosaka savstarpēju militāru palīdzību.

Savukārt, Serbijas sabiedrotā- Krievija uzsākusi vispārēju mobilizāciju, lai iejauktos karā Serbijas pusē.  Pretēji Vācijas pieprasījumiem, Krievija mobilizāciju nepārtrauc. Karā gatavas iesaistīties arī Krievijas sabiedrotā - Anglija un  Francija.

1914.gada 28.jūlijā sākās karš. Austroungārija piesaka karu Serbijai.

1914.gada 29. jūlijā Krievija izsludināja totālo mobilizāciju, lai uzsāktu karu Serbijas pusē.

1914.g. 30 jūlijā  Vilhelms II saprot, ka tam draud cīņas 2 vai pat 3 frontēs (Francija, Krievija un Anglija caur neitrālās Beļģijas teritoriju).

Pretēji militāro speciālistu ieteikumiem, panikas pārņemts Vilhelms II ir gatavs piedalīties karā, turklāt pamatā paredz vērsties tieši Krievijas virzienā, jo uzskata, ka ir labi nodrošinājis aizsardzībai Rietumu fronti ar tajā laikā modernām tehnoloģijām (ierakumiem, dzotiem, ložmetējiem un - dzeloņstieplēm).

1914.g. 1. augusts: Vācija piesaka karu Krievijai.

http://www.youtube.com/watch?v=InA90D9wzc4

Pašas pirmās kara darbības notika tālu no Eiropas - Āfrikā un Klusajā okeānā. Franču un Britu impērijas (šajās cīņās aktīvi piedalījās arī Jaunzēlande un Austrālija) jau dažu mēnešu laikā okupēja visas Vācijas teritorijas Klusajā okeānā. Āfrikas teritorijā neliela mēroga cīņas turpinājās visa kara laikā.

Krievijas armija, sākotnēji vēršoties pret Austro- Ungāriju, gūst panākumus, īpaši Galīcijā, taču iesaistoties karā Vācijai, ātri zaudē iniciatīvu un ne tikai tiek atspiesta no kara sākumā iekarotajām teritorijām, bet zaudē arī savējās- Poliju, Kurzemi, u.c.

Kara sākumā Austrumu frontē Vilhelms II gūst zināmus panākumus, taču jau pēc dažiem mēnešiem visas vācu ofensīvas tiek apturētas un sākas "ierakumu karš".

Austrumu virzienā frontes līnija tiek noturēta pie Daugavas praktiski līdz 1918. gadam, prasot tūkstošiem latviešu strēlnieku un civilpersonu dzīvību . Vilhelms II kara laikā vairākkārt apmeklējis Latvijas frontes līniju un bijis gan Rīgā, Liepājā, Jelgavā, kur pieņēmis militārās parādes un inspicējis frontes līniju.

1917. gadā Krievijā sākās revolūcija, kuras rezultātā februārī vispirms no troņa tiek gāzts kara viens no uzsācējiem- Nikolajs II, taču jau oktobrī sākās otra revolūcija un varu Krievijā pārņem komunisti Ļeņina vadībā.

1918. gadā  revolūcija sākas arī Vācijā, kuru vada sociālistisku ideju pārņemti politiskie spēki kā Vācijas sociāldemokrātiskā partija. Taču, lai izvairītos no plašāka pilsoņu kara, kā Krievijā, Vācijas sociāldemokrāti nav gatavi apvienoties ar komunistiem.

1918.g. 8 novembrī revolūcijas rezultātā Vilhelms II atteicās no troņa, emigrēja uz Nīderlandi un līdz mūža beigām

1918. g, 11. novembrī beidzas 1. Pasaules karš.

Emigrācijā Vilhelms II pamatā nodarbojās ar autobiogrāfijas rakstīšanu. Zināms, ka viņs nav atbalstījis Hitlera genocīda politiku pret ebrejiem (izteicies, ka tā esot viena no reizēm, ka viņam esot kauns būt vācietim), taču atbalstījis karu pret liebrālo- "sātanisko" Lielbritāniju un komunistisko PSRS

Vilhelms II piedzīvoja Otrā pasaules kara sākumu un Nīderlandes okupāciju.

Miris 1941. gada 4. jūnijā.

Avoti: wikipedia.org , news.lv

***

Vilhelms II Hoencollerns bija pēdējais Vācijas ķeizars un Prūsijas karalis, esot gan Vācijas, gan Prūsijas galva no 1888. gada 15. jūnija līdz 1918. gada 9. novembrim.

Dzīvesgājums

Dzimis 1859. gadā Prūsijas kroņprinča Frīdriha ģimenē. Pēc tēva nāves 1888. gadā kļuva par Prūsijas karali un trešo Vācijas ķeizaru.

1890. gadā viņš atcēla no amata kancleru Oto fon Bismarku un iedibināja "jaunu kursu" ārpolitikā, kurš rezultātā izvērtās par Pirmo pasaules karu.

Pirmā pasaules kara laikā vairāk uzticējās militārajai vadībai, bieži ignorēdams civilo varu.

1918. gadā, izceļoties Novembra revolūcijai, atteicās no troņa, emigrēja uz Nīderlandi un līdz mūža beigām (piedzīvoja Otrā pasaules kara sākumu un Nīderlandes okupāciju) dzīvoja tur.

Vizītes Latvijā

Pirmā pasaules kara laikā Vilhelms II vairākkārt apmeklēja iekarotās Oberosta teritorijas tagadējā Latvijā.

1915. gada rudenī viņš apmeklēja Austrumu fronti un 1916. gada maijā atklāja atjaunoto tiltu pār Driksu Jelgavā,

1917. gada jūlijā kopā ar ģenerāli Itjē pieņēma 8. armijas parādi Jelgavā,

savukārt 1917. gada septembrī kopā ar Austrumu karaspēka virspavēlnieku Bavārijas princi Leopoldu ieradās Rīgā, kur pieņēma karaspēka parādi par godu Vidzemes galvaspilsētas ieņemšanai.