Viktorija (Alexandrina Victoria of Hanover) bija Lielbritānijas un Īrijas apvienotās karalistes karaliene (1837.-1901.), Indijas imperatore (1876.-1901.). 9 bērnu māte.

Tā kā Hanoverē bija spēkā t.s. saliešu tiesības, tad Viktorija nevarēja pretendēt uz Hanoveres troni (par tās karali kļuva otrs tēvabrālis Ernsts Augusts).

Visilgāk valdījušais britu monarhs.

Par monarhu kļuva 1837. gada 20. jūlijā pēc Viljama IV nāves, kurš mira, neatstājot pēcnācējus.

Kronējās Vestminsteres abatijā 1838. gada 28. jūnijā. Valdīšanas pirmajos gados lielā mērā paļāvās uz saviem padomniekiem, galma vadību atstājot savas bijušās guvernantes baroneses Lehcenas ziņā, ārpolitikā paļaujoties uz sava mātesbrāļa bijušā sekretāra Leopolda, barona Štokmara (vēlākais Beļģijas karalis) viedokli, iekšpolitiku atstājot vigu partijas līdera premjerministra Melborna ziņā.

1840. gada 10. februārī apprecējās ar savu brālēnu, Saksijas Koburgas un Gotas hercogu Albertu (Albert Franz August Karl Emmanuel, Herzog von Sachsen-Coburg-Goth), kura ietekmē iesaistījās valsts politikā un ievērojami sāka ietekmēt tās attīstības virzienus (grūti pateikt, kam bija lielāka ietekme - karalienei vai ēnā esošajam princim konsortam).

Viktorijas valdības laiks - viktoriānisma laikmets - tiek saistīts ar Lielbritānijas ekonomisko uzplaukumu, industriālo attīstību un britu impērijas varenības nostiprināšanu, kā arī ar pārspīlētu tikumības normu dominēšanu.

1856. gadā karaliene nodibina augstāko apbalvojumu Lielbritānijas armijā – Viktorijas krustu.

Pēc vīra Alberta nāves 1861. gada 14. decembrī ieslīga depresijā un pārstāja interesēties par valsts lietām un galvaspilsētā uzturējās visai reti.

Mira 1901. gadā, pie varas bijusi gandrīz 64 gadus.