1919. gada naktī uz 22. maiju sākās plašs uzbrukums Krievijas lielinieku iebrucēju izveidotās marionešu- P. Stučkas valdības spēkiem. Uzbrukums sākās Lielupes frontē no tagadējās Jūrmalas līdz Jelgavai, kur landesvēra (Die Lettländische Landeswehr, Latvijas zemes sardze) daļas atbalstīja vācu Dzelzsdivīzija. Baltijas landesvēra pusē cīnījās 663 virsnieki un 5405 kareivji ar 17 lielgabaliem, 72 vieglajiem un 84 smagajiem ložmetējiem, 8 mīnmetējiem un 3 granātmetējiem, arī latviešu 1., 2., 3. bataljoni pulkv. Baloža vadībā.

Iebrukušās Padomju Krievijas Sarkanarmijas pusē (formāli: pēc veiksmīgā iebrukuma Latvijā Krievijas dibinātas jau "Padomju Latvijas") pusē bija 1., 2., 3., 10. un 16. strēlnieku pulki, 1. Daugavgrīvas cietokšņa pulks, 2 sapieru rotas, 4 eskadroni. 2 smagās un 1 haubiču baterija, 1 bruņotais vilciens, 2 bruņuauto, kopā vairāk kā 10 000 vīru sastāvā. Krievijas Sarkanarmijā (vēlāk formāli uz laiku pārsaukta "LPSR armijā") iekļautie pulki maijā jau bija stipri demoralizēti, jo nonākuši Latvijā tie secināja, ka vāciešu te vairs praktiski nav, taču Stučkas valdības uzdevumā, līdzīgi kā tas jau noticis Krievijā, tiem jāveic represijas pret citiem latviešiem, atņemot tiem zemi un īpašumus un bez tiesas apšaujot nepakļāvīgos.

Ģenerālis Golcs frontes ziemeļu daļā sadalīja savu karaspēku trīs daļās:

• pirmajai un otrajai grupai (1. un 3. latviešu bataljoniem) bija jāveic uzbrukums no Kalnciema gar Babītes ezera dienvidu krastu Dzilnuciema virzienā,
• trešajai grupai, kurā bija 2. Cēsu bataljons, latviešu eskadrons un 1. landesvēra baterija, bija uzdots ieņemt Jūrmalu līdz Priedaines stacijai.

Padomju Krievijas ("LSPR")  armija izrādīja pretestību nocietinājumos starp Sloku un Asariem, ko izdevās pārvarēt tikai ap pulksten 11.

Savukārt, Latviešu brigādes 1. bataljons ieņēma Ložmetējkalnu bijušajās Ziemassvētku kauju pozīcijās un kopā ar 3. bataljonu līdz vakaram cīnījās ar lieliniekiem pie Piņķiem, tādējādi pirmie Rīgā nonāca atbrīvotāju- vāciešu daļas.

Landesvēra Mēdema brīvkorpuss un vācbaltiešu trieciengrupa leitnanta H. fon Manteifeila-Cēges vadībā strauja uzbrukuma rezultātā jau pēcpusdienā ieņēma Pārdaugavu, pārgāja Daugavas tiltam un ieņēma Vecrīgu. Lielākās ielu cīņas notika tagadējās Brīvības ielas krustojumos ar Ģertrūdes un Miera ielām, kritušo skaits nav precīzi zināms, bet Matīsa kapos apglabāja ap 200 kritušo. Kaujā krita arī grupas vadītājs Manteifels-Cēge

Vācbaltus motivēja apstāklis, ka Citadeles cietumā ieslodzījumā atradās daudz viņu radinieku,- vecāki, māsas un tautieši, jo Padomju Krievijas ieceltā Stučkas valdība bija uzsākusi pret vācbaltiem genocīda politiku. Steidzamība bija saistīta ar apzināšanos, ka komunisti (lielinieki) var nošaut ieslodzītos., kā to bija izdarīijuši citviet. Niknas apšaudes izvērtās krastmalā, Vecrīgā un pa ceļam uz Citadeli. Latviešu vienībām vācu pavēlniecība tikmēr uzticēja karadarbību vien pilsētas pievārtēs un lika koncentrēt spēkus Piņķos.

Dienvidlatvijas brigādes latviešu vienības ienāca Rīgā tikai 23. maija rītā, bet pilsētā palika tikai brigādes 3. bataljons. Pilsēta jau bija vācu kontrolē un pilnā sparā ritēja landesvēristu uzsāktais “baltais terors”.  Tā bija atriebība pret vairākus mēnešus ilgo, faktiski vācbaltu genocīdu, ko īstenoja komunistu (lielinieku) režīms, taču Rīgā- latvieša Stučkas vadībā.

Šajā Krievijas lielinieku - Stučkas valdības veiktajā "sarkanajā terorā", nepilna pusgada laikā bija nogalināti ap 7000 iedzīvotāju un īpaši bija cietuši vietējie vācieši. To tagad Rīgā nomainīja "baltais teorors"- vācu vienības sāka šaut jebkurus latviešu un citu tautu iedzīvotājus, par kuriem bija informācija, ka tie sadarbojušies ar lieliniekiem (komunistiem).

Liepājā iznākošā "Strādnieku Avīze" tajās dienās rakstīja:

"Nošauj ikvienu, kam nav īsta vācu ausveisa.

Landesvēra komandieris majors A. Flečers, iegājis ar savu karaspēku Rīgā, tūdaļ izdeva pavēli, no kuras vienpadsmit punktiem desmit beidzās ar vārdiem "tiks sodīts ar nāvi".

"Es izsludinu karastāvokli Rīgas pilsētā un pavēlu:

1. Katram, pie kā atrodas ieroči (šaujamie un citi), munīcija vai spridzināmās vielas, tie jānodod 12 stundu laikā pēc šā paziņojuma tuvākajā policijas vaktī. Katrs, pie kura vēlāk tiks atrasti ieroči, tiks sodīts ar nāvi. (..)

4. Ja no kāda nama tiktu šauts uz karaspēku, tad visi iedzīvotāji atbild par to ar savu dzīvību.

5. Katra privātpersona, kas bez atļaujas izies no plkst. 6 vakarā līdz 6 rītā uz ielas, tiks sodīta ar nāvi. (..)

10. Aizliegta ir katra valdības neatļautu rakstu drukāšana un izplatīšana. Noteikumu pārkāpšana tiks sodīta ar nāvi.

11. Visi lielinieku laikā izdotie likumi un rīkojumi zaudē līdz ar šā paziņojuma izsludināšanu savu spēku."

O. Nonācs un rakstnieks Jēkabs Janševskis rakstīja:

"Otrajā dienā pēc landesvēra ienākšanas Rīgā pilsētas ielas atgādināja kaujas lauku: uz visām galvenajām ielām gulēja nošauto līķi, pa 2 — 3 blakus (..). Līķiem visiem bija novilkti zābaki, apģērbu kabatas apgrieztas otrādi. Daudziem bija piespraustas komunistu partijas biedru kartiņas, kas apliecināja nošauto personību. (..) Priekšpilsētās (Pārdaugavā) varēja redzēt pat desmitiem līķu vienā vietā."

"Baltā terora" laikā nogalināto cilvēku skaits Rīgā tiek lēsts no 2000- 4500 cilvēkiem, no kuriem absolūtais vairums bija latvieši. Jāatzīst, ka lielākā daļa no tiem tiešām bija vainojami Krievijas okupācijas / lielinieku režīma atbalstīšanā.

Jau 24. maijā 1. un 2. latviešu bataljoni kopā ar diviem kavalērijas eskadroniem saņēma pavēli doties uz pozīcijām Gaujas kreisajā krastā pie Ādažiem. Šajā laikā no "Padomju Latvijas" armijas dezertēja daudz latviešu strēlnieku, kurus iekļāva pulkveža Baloža komandētās brigādes sastāvā.

Jūnija sākumā latviešu brigāde tika pārcelta uz Vecpiebalgas – Cesvaines – Lubānas frontes līniju, bet landesvēra vācbaltiešu daļas un Dzelzsdivīzija devās uzbrukumā Cēsu virzienā.

***

Priekšvēsture:

Brestļitovskas miera līgums bija līgums ko parakstīja 1918. gada 3. martā Brestļitovskā (mūsdienās Bresta, Baltkrievijā) starp Centrālajām lielvalstīm (līgumā — Četru valstu savienību) un Krieviju. Līgums formāli izbeidza Krievijas dalību Pirmajā pasaules karā.

Līguma rezultātā Padomju Krievijas valdība atteicās no tiesībām uz tagadējo Baltkrievijas (daļēji), Igaunijas, Latvijas (bez Latgales), Lietuvas, Polijas, Somijas un Ukrainas teritorijām, kuras Krievijas Impērija bija iekarojusi un anektējusi 18.-19. gs,. Līgums atļāva šo iepriekš krievu okupēto teritoriju tautām pašnoteikšanos, tādējādi izbeidzot piespiedu pārkrievošanas politiku.

Atbilstoši teritorijās dzīvojošo nāciju gribai, šajās teritorijās tika nodibināti vairāki valstiski veidojumi, taču tā kā iedzīvotāju nacionālais un škiriskais sastāvs bija nehomogēns, tāpēc sākotnējie mēģinājumi neatkarības iegūšanai nebija veiksmīgi, jo ne vienmēr atspoguļoja pamatnācijas vairākuma gribu

***

27.04.1917 jau pirms Brestļitovskas miera līguma Latgales kongress nolemj atkalapvienot Krievijas nosķirto Latgali ar pārējām latviešu teritorijām

29.11.1917 tiek nodibināta Latviešu Pagaidu Nacionālā padome, taču Ulmaņa partijai pretojoties, tā nepasludina neatkarību

08.03.1918 tiek atjaunota Kurzemes-Zemgales hercogiste (kā feodāla, Vācijai draudzīga valsts)

22.09.1918 beidz pastāvēt Kurzemes hercogiste, tās vietā tiek pasludināta Apvienotā Baltijas hercogiste (apvienojot Kurzemi, Zemgali, Vidzemi, Igauniju)

18.11.1918. proklamēta neatkarīga, demokrātiska Latvijas valsts. Tika sastādīta Pagaidu valdība, par kuras vadītāju kļuva Kārlis Ulmanis. Latvijas teritorijā tai laikā vēl atradās Vācijas karaspēks, kas pakļāvās Vācijas impērijas ģenerālpilnvarotajam Baltijas zemēs Augustam Vinnigam. Vienlaikus Maskavā Krievijas boļševiki tur esošajiem latviešu pulkiem iegalvo, ka "Latvija jāatbrīvo no vāciešiem" un izveido LPSR valdību P. Stučkas vadībā

26.11.1918. Vinnigs Vācijas impērijas vārdā parakstīja Latvijas Pagaidu valdības atzīšanas paziņojumu (t. s. „Vinniga notu”), kas noveda pie Apvienotās Baltijas hercogistes likvidācijas 1918. gada 28. novembrī.

1918. gada novembra beigās sākās Krievijas Sarkanās armijas daļu iebrukums Latvijas teritorijā. Jau 2. decembrī Sarkanā armija ieguva savā kontrolē stratēģiski svarīgo dzelzceļa līniju caur Rēzekni līdz Zīlānu stacijai.

06.12.1918. par Latvijas pagaidu valdības apsardzības ministru iecēla Jāni Zālīti, par viņa biedru pulkvežleitnantu Robertu Dambīti. Ar Latvju kareivju nacionālās savienības palīdzību saformēja divas Rīgas apsardzības rotas un instruktoru (virsnieku) rotu, bet studenti izveidoja atsevišķu (studentu) rotu. Tika saformēta arī Latgales virsnieku rezerves rota un apakšvirsnieku rota, kā arī prāva vācbaltiešu karaspēka vienība, kas tika dēvēta par Trieciengrupu (Stoßtruppe).

07.12.1918 no Pleskavas puses ienākušās Krievijas sarkanarmijas daļas ieņēma Alūksni, bet 9. decembrī Daugavpili. Sākot no decembra vidus Krievijas Sarkanās armijas sastāvā, izmantojot viltu (stāstot par "Latvijas atbrīvošanu", lai gan Krievija pat nedomāja pieļaut neatkarīgas Latvijas izveidi) tika iekļautas Krievijā pēc abām revolūcijām palikušās Latviešu strēlnieku vienības, kuras 1919. gada pirmajā pusē sastādīja karaspēka lielāko daļu (12 000 no 20 000 sarkanarmiešu).

07.12.1918. Rīgā noslēdza līgumu starp Latvijas Pagaidu valdību un Vācijas valdības ģenerālpilnvaroto A. Vinnigu par „Latvijas zemes sardzes” (Die Lettländische Landeswehr) dibināšanu. Administratīvi tā bija pakļauta Latvijas Republikas Apsardzības ministram Zālītim, bet apgādes un militārā ziņā – Vācijas okupācijas spēku vadībai.

1918. gada 19. decembrī Padomju Krievijas karaspēks ieņēma Skrīveru staciju, bet vācbaltiešu zemessargi atsita bruņotā vilciena uzbrukumu pie Ogres tilta.

1918. gada 29. decembrī papildus noslēdza līgumu par Latvijas pavalstniecības piešķiršanu ārzemniekiem, kuri piedalījušies cīņās pret lieliniekiem

1918. gada 30. decembrī Latvijas zemessardzes vācbaltiešu daļas cieta sakāvi pie Siguldas,

1918. gada 31. decembrī kaujā pie Inčukalna pret uzbrūkošajiem Krievijas Sarkanarmijas 1. un 4. Latviešu sarkano strēlnieku pulkiem.

1918. gada 31. decembrī Rīga izsludināja vispārēju mobilizāciju un par zemessardzes latviešu vienību komandieri iecēla pulkvežleitnantu Oskaru Kalpaku.

1919. gada 2. janvārī Latvijas pagaidu valdības spēki atkāpās no Rīgas uz Jelgavu

1919. gada 3. janvārī Rīgu ieņēma Krievijas Sarkanās armijas Latvijas karaspēka armijas grupa.

1919. gada 6. janvārī Krievijas Sarkanā armija no Baldones, Mežotnes un gar Krustpils-Jelgavas dzelzceļu no Garozas stacijas sāka uzbrukumu Jelgavai, kuru ieņēma 8. janvārī, bet 9. janvārī ieņēma Dobeli.

1919. gada 10. janvārī Latvijas pagaidu valdība iecēla kapteini Zemitānu par kara lietu pārstāvi Igaunijā.

1919. gada 16. janvārī pie Lielauces muižas 1. latviešu atsevišķais bataljons atsita Krievijas Sarkanarmijas "11. Padomju Latvijas strēlnieku pulka" uzbrukumu, tomēr pēc tam atkāpās uz Ventas aizsardzības līniju.

1919. gada 25. janvārī lielinieku uzbrukumu izdevās apturēt pie Rudbāržiem.

1919. gada 28. janvārī Kalpaka bataljons kopā ar Līvena krievu rotu atguva Skrundas muižu. Liepājā tika veikta mobilizācija un Krievijas Sarkanās armijas tuvošanās Latvijas-Vācijas robežai pamudināja Vācijas valdību sūtīt uz Latviju ģenerāli Rīdigeru fon der Golcu, kas pirms tam bija komandējis vācu Baltijas jūras divīziju Somijas frontē.

Paralēli Kalpaka, vēlāk Baloža, komandētajiem spēkiem, 1919. gada janvārī kapteinis Jorģis Zemitāns ar Igaunijas atbalstu Igaunijā un tās karaspēka atbrīvotajā Ziemeļlatvijā sāka organizēt Ziemeļlatvijas brigādi Latvijas atbrīvošanai no Krievijas iebrukušajiem lieliniekiem. Šīs vienības sākotnēji bija pakļautas Igaunijas armijas virspavēlniecībai, kaujas operācijas plānoja un vadīja Igaunijas armijas štāba komandieris pulkvedis Voldemārs Ozols.

1919. gada 1. februārī ģenerālis Golcs ieradās Liepājā un kļuva par Vācijas armijas 6. rezerves korpusa un faktiski par Baltijas landesvēra virspavēlnieku. Viņa pakļautībā bija ap 10 000 vīru liels karaspēks.

1919. gada 3. februārī Latvijas apsardzības ministrs J. Zālītis pilnvaroja kapteini Zemitānu dibināt latviešu karaspēka rotas Igaunijā un Vidzemē.

1919. gada 13. februārī landesvērs ieņēma Kuldīgu, 25. februārī Ventspili, 26. februārī Ēdoles, Užavas, Zūru pagastus un Piltenes pilsētu.

1919. gada 17. februārī bataljonam kā 3. rota tika pievienota Atsevišķā studentu rota, bet februāra beigās — Latviešu atsevišķā jātnieku nodaļa. Kalpaks tika paaugstināts par pulkvedi. No Lielbritānijas tika saņemts papildu bruņojums 5000 šauteņu un 50 ložmetēju apmērā. Februāra beigās bataljonā bija aptuveni 650 vīri. Arī fon der Golca komandētais Vācijas brīvprātīgo karaspēks (Freikorps) saņēma papildspēkus un izveidoja Dzelzsdivīziju.

1919. gada 16. aprīlī vācieši Liepājā veica pret Ulmaņa pagaidu valdību vērstu apvērsumu, nodibinot savu valdību ar Andrievu Niedru priekšgalā. Ulmanim ar vairākiem ministriem izdevās aizbēgt un patverties uz latviešu karakuģa Saratova, ko apsargāja Lielbritānijas kreiseri. Niedras valdību atzina Vācijas valdība un tai pakļāvās vācu karaspēka vienības, kā arī daļa latviešu vienību.

1919. gada 18. maijā divi Padomju Latvijas armijas pulki Kaugurciema kapās uzbruka kapteiņa Zolta komandētajai latviešu rotai, kas durkļu cīņā atguva ierakumus un piespieda pretinieku bēgt.

***

Latvijas brīvības cīņas jeb Latvijas atbrīvošanas karš bija cīņas par neatkarīgu Latvijas valsti no tās proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī līdz Latvijas — Krievijas miera līguma noslēgšanai 1920. gada 11. augustā.

Cīņās jaundibinātā Latvijas Republika, ko bija atzinušas Igaunija, Polija un Rietumu sabiedrotie (de facto), pieveica gan Padomju Krievijas un Padomju Latvijas, gan vācu Dzelzsdivīzijas un Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas (Bermonta) karaspēkus. Vācbaltieši dažādos kara posmos karoja gan Tautas padomes izveidotās Latvijas Pagaidu valdības karaspēka sastāvā, gan pret to.