Brestļitovskas miera līgums (oficiālais nosaukums — Miera līgums starp Vāciju, Austroungāriju, Bulgāriju un Turciju no vienas puses un Krieviju no otras puses) bija starpvalstu līgums, ko parakstīja 1918. gada 3. martā Brestļitovskā (mūsdienās Bresta) starp Centrālajām lielvalstīm (līgumā — Četru valstu savienību) un Krieviju. Līgums formāli izbeidza Krievijas dalību Pirmajā pasaules karā.

Jau 1918. gada 5. decembrī, Padomju Krievija vienpusēji šo līgumu lauza, un iebruka Latvijā kā arī citās no Krievijas neatkarību atguvušajās valstīs, jo arī Vācijā sākās revolūcija. Tādējādi, nereti krievu presē minētās ziņas, ka "Ļeņins deva latviešiem brīvību apmaiņā pret atbalstu boļševiku režīmam" ir divkārši nepatiess mīts: tautu pašnoteikšanās tiesības līgumā pieprasīja Vācija un citas Rietumu valstis, nevis krievu boļševiki, kā arī tieši Krievija Ļeņina vadībā vienpusēji lauza līgumu un tās Sarkanā Armija iebruka Latvijā, lai to ar marionešu (Stučkas) valdības palīdzību atkārtoti okupētu. Latviešu strēlnieki, kuri cīnījās boļševiku pusē, visbiežāk bija vienkārši apmānīti un neredzēja citu veidu, kā atgriezties dzimtajās vietās, kā Krievijas sarkanarmijas sastāvā. Tas bija iemesls samērā īsajai Stučkas valdības darbībai Latvijā un masveida latviešu (ieskaitot pat komandierus) dezertēšanai no Sarkanās armijas. 

***

Līguma rezultātā Padomju Krievijas valdība atteicās no tiesībām uz tagadējo Baltkrievijas (daļēji), Igaunijas, Latvijas (bez Latgales), Lietuvas, Polijas, Somijas un Ukrainas teritoriju, atļaujot šo iepriekš krievu okupēto teritoriju tautām pašnoteikšanos. Visas šīs teritorijas Krievijas impeŗija bija okupējusi 18.-19. gadsimtos, taču okupējot bija to iedzīvotājiem garantējusi zināmu autonomiju, bet pārsvarā to neievēroja.

Tūlīt pēc varas pārņemšanas Oktobra apvērsuma rezultātā Padomju Krievijas valdība 1917. gada 8. novembrī izsludināja "Dekrētu par mieru", kurā piedāvāja visām Pirmajā Pasaules karā iesaistītajām pusēm sākt pamiera sarunas, jo saprata, ka nespēs noturāt varu, cīnoties ar ārēju ienaidnieku.

Aptuveni 30 cilvēku lielajā padomju delegācijā pirmajam Brestas miera sarunu posmam bija 2 latvieši.Bauskas apriņķī dzimušais apakšpulkvedis Jānis Ceplītis un Mežotnes pagastā dzimušais Melnās jūras karaflotes praporščiks Kārlis Ziediņš. 

1917. gada 3. decembrī sākās Krievijas sarunas ar Centrālajām lielvalstīm par pamiera noslēgšanu, kas stājās spēkā 1917. gada 15. decembrī. Turpmākajām miera sarunām boļševiku delegācija piedāvāja šādus principus:

• atteikšanās no aneksijām,
• okupēto teritoriju ātra atbrīvošana,
• tautu pašnoteikšanās,
• atteikšanās no reparācijām.

Vācu puse ieteica "ņemt vērā paziņojumus, kuros izteikta Polijas, Lietuvas, Kurzemes, kā arī Igaunijas un Vidzemes daļas iedzīvotāju griba pēc pilnīgas valstiskās patstāvības un atdalīšanās no Krievijas federācijas".

Vienlaikus, lielinieki netaisījās līgumu pildīt, bet sarunas izmantoja tikai vācu tālāka uzbrukuma apturēšanai, tāpēc līgums netika parakstīts.

1918. gada 7. janvārī Ļevs Trockis atbrīvoja Ādolfu Joffi un pats pārņēma sarunu vadīšanu ar mērķi novilcināt sarunas līdz "pasaules revolūcijas" sākumam karojošajās valstīs. Savukārt, Vācijas delegācija izvirzīja šādus nosacījumus: Polijas, Lietuvas un Baltijas provinču neatkarības atjaunošana un atzīšana.

1918. gada 18. janvārī Trockis lūdza uz laiku pārtraukt sarunas un devās uz Petrogradu.

1918. gada 25. janvārī  izmantojot situāciju, Ukrainas Centrālā Rada Kijevā proklamēja Ukrainas (kādreizējā Polijas valsts daļa) neatkarību un tās valdība nosūtīja miera sarunu delegāciju uz Brestļitovsku. Vienlaikus, boļševiki iebruka Ukrainā.

1918. gada 9. februārī pēc tam, kad sarkangvardi 8. februārī ieņēma tās galvaspilsētu Kijevu, Ukraina parakstīja miera līgumu ar Centrālajām lielvalstīm, kurā apņēmās samaksāt kontribūcijas ar pārtiku, izejvielām, bet pretī saņēma atzīšanu un militāro palīdzību.

1918. gada 10. februārī Krievijas delegācijas vadītājs Trockis paziņoja, ka "Krievija atsakās parakstīt aneksionistisku līgumu un no savas puses pasludina karastāvokli ar Centrālajām valstīm par pārtrauktu. Krievu karaspēkam vienlaicīgi tiks dota pilnīgas demobilizācijas pavēle visās frontēs."

1918. gada 16. februārī Vācijas protektorātā tika atjaunota Lietuvas valsts, taču redzot, ka Krievija cenšas pamieru izmantot spēku koncentrēšanai pretuzbrukumam, Vācija nolēma pamieru pārtraukt.

1918. gada 16. februārī Vācijas armija paziņoja, ka 17. februārī pamiers tiks pārtraukts.

Militārās operācijas "Dūres sitiens" (Operation Faustschlag) laikā vācu armija bez nopietnas pretestības pa dzelzceļa līnijām ātri virzījās uz priekšu.

1918. gada 18. februārī Vācijas karaspēks ieņēma Daugavpili un turpināja uzbrukumu Pleskavas virzienā. Vienlaicīgi sākās uzbrukums arī Minskas virzienā, kur atradās krievu rietumu frontes virspavēlniecība un Kijevas virzienā Ukrainā.

1918. gada 19. februārī Ļeņins steigšus lika piedāvāt vācu pusei slēgt miera līgumu uz jebkādiem nosacījumiem, jo Krievijai "vairs nav armijas. Vācieši no Rīgas uzbrūk visā frontē."

1918. gada 21. februārī vācieši ieņēma Minsku.

1918. gada 23. februārī Vācijas armija piedāvāja boļševiku valdībai 48 stundu laikā izšķirties par jauniem miera noteikumiem, kas paredzēja Somijas, Vidzemes, Igaunijas un Ukrainas teritoriju atstāšanu un pilnīgu Krievijas armijas demobilizāciju.

1918. gada 24. februārī, īsi pirms vācu karaspēka ienākšanas Tallinā tika pasludināta Igaunijas valsts neatkarība, ko Vācijas puse ignorēja.

1918. gada 24. februārī Vācijas armija ar ukraiņu vienību līdzdalību ieņēma Žitomiru, bet 2. martā Kijevu.

1918. gada 28. februārī vācieši ieņēma Narvas pilsētu, kas atrodas tikai apmēram 100 km attālumā no Petrogradas, tādēļ padomju valdība pārcēlās uz Maskavu, kas 5. martā oficiāli tika pasludināta par Padomju Krievijas galvaspilsētu.

1918. gada 3. martā Brestļitovskā beidzot tika parakstīts miera līgums, ko 15. martā ratificēja Krievijas 4. ārkārtas padomju kongresa laikā.

Līgums paredzēja:

• 1. Vācija, Austroungārija, Bulgārija un Turcija no vienas puses un Krievija no otras puses paziņo, ka karastāvoklis starp tām ir beidzies. Tās ir nolēmušas turpmāk dzīvot savstarpējā mierā.
• 3. Teritorijas, kas atrodas uz rietumiem no vienošanās rezultātā novilktās līnijas un agrāk piederēja Krievijai, turpmāk vairs nebūs pakļautas Krievijas valstiskumam [..]. Precīzu līnijas noteikšanu veiks vācu—krievu komisija. Minētajām teritorijām nebūs nekādu pienākumu pret Krieviju, kas būtu radušies sakarā ar to kādreizējo piederību Krievijai. Krievija atsakās no jebkādas iejaukšanās šo teritoriju iekšējās lietās. Vācija un Austroungārija apņemas šo teritoriju nākotni noteikt saskaņā ar to iedzīvotāju gribu.
• 4. Vācija ir gatava pēc vispārējā miera noslēgšanas un Krievijas karaspēka demobilizācijas atstāt teritorijas uz austrumiem no 3. paragrāfā minētās līnijas, ja vien 6. paragrāfs nenosaka citādi. [..]
• 6. Krievija apņemas tūlīt slēgt mieru ar Ukrainas Tautas Republiku un atzīt šīs valsts valsts miera līgumu ar četru valstu savienību. Ukrainas teritorija tiek nekavējoši atbrīvota no krievu karaspēka un krievu sarkangvardiem. Krievija apturēs jebkādu aģitāciju pret Ukrainas Tautas republikas valdību vai tās oficiālajām iestādēm. Igaunija un Vidzeme (tekstā — Livonija) arī tiks bez kavēšanās atbrīvota no krievu karaspēka un krievu sarkangvardiem. Igaunijas austrumu robeža stiepjas pa Narvas upi. Vidzemes robeža stiepjas pa Peipusa ezeru un pa Pleskavas ezeru līdz tā dienvidrietumu stūrim, tad pāri Lubānas ezeram Līvānu virzienā pie Daugavas.
• Igauniju un Vidzemi okupēs vācu policija līdz pašu šo zemju iestādes panāks tur drošību un valstisko kārtību. [...] Arī Somija un Ālandu salas tiks atbrīvotas no krievu karaspēka un krievu sarkangvardiem, somu ostas no krievu flotes un krievu jūras karaspēka vienībām [...]
• 8. Abu pušu karagūstekņi tiks atlaisti uz savām dzimtenēm. [..]
• 9. Līguma slēdzējpuses savstarpēji atsakās no savu kara izdevumu atlīdzināšanas [..].
• 14. Savstarpējais miera līgums tiks ratificēts. [..] Krievijas valdība apņemas divu nedēļu laikā veikt apmaiņu ar ratifikācijas dokumentiem. Miera līgums stājas spēkā pēc tā ratifikācijas, ja vien tā paragrāfi, tā pielikumi vai papildu līgumi neparedz savādāk.

1918. gada 8. martā Vācijas okupētajā Latvijas teritorijā tiek atjaunota Kurzemes un Zemgales hercogiste

1918. gada 15. martā ķeizars Vilhelms II Vācijas impērijas vārdā atzina Kurzemes hercogisti "par brīvu un patstāvīgu valsti".

1918. gada martā Latviešu Pagaidu Nacionālā padome izplatīja protestu pret līgumā paredzēto Latvijas teritorijas sadalīšanu:

"Uz šī līguma pamata Kurzeme un Rīgas apriņķis ar Rīgu tiek padots Vācijas protektoratam, Vidzemes atlikusē latviešu daļa, Cēsu, Valmieras un Valkas apriņķi paliek okupēti tik ilgi, kamēr nebūs, saskaņā ar vietējo iedzīvotāju vēlēšanos nodibināts miers un kārtība, bet trešā Latvijas daļa, Latgale; paliek pavisam atsevišķi. Tā Latvijas teritorija, kuru vieno viena tauta, kultura un kopīgi politiskie un ekonomiskie mērķi, mākslīgi sadalīta trijās daļās starp divām valstīm zem dažādiem politiskiem noteikumiem. Brestes miera līgums ir varmācības akts, kas vērsts pret latviešu tautas nacionālo, kulturelo, saimniecisko un politisko eksistenci, smagākais noziegums pret demokratijas principiem un tautas pašnoteikšanās tiesībām".

***

1918. gada 12. aprīlī vācbaltiešu aristokrātu izveidotā Vidzemes, Igaunijas, Sāmsalas un Rīgas Apvienotā Zemes padome (Der Vereinigte Landesrat für Livland, Estland, Ösel und Riga) nolēma izveidot "Apvienoto Baltijas hercogisti" un lūgt Vācijas ķeizaram ņemt to savā protektorātā.

1918. gada 27. augustā Berlīnē tika parakstīta Vācijas—Krievijas papildu vienošanās par Krievijas atteikšanos no Igaunijas, Vidzemes un Gruzijas.

1918. gada 22. septembrī ar kavēšanos Vācijas ķeizars atzina Apvienotās Baltijas hercogistes suverenitāti; līdz ar Baltijas hercogistes pasludināšanu Kurzemes Zemgales hercogiste beidza pastāvēt 

1918. gada 5. novembrī, Rīgā tika proklamēta "Baltijas valsts"- Apvienotās Baltijas hercogiste

1918. gada 11. novembrī Vācijas ķeizars Vilhelms II atteicās no troņa, vienlaikus britu valdība atzina Latvijas u.c. tautu tiesības uz neatkarību ("Balfūra nota")

1918. gada 13. novembrī Viskrievijas Centrālā izpildkomiteja pieņēma lēmumu " par padomju varas atjaunošanu"  Latvijā.

1918. gada 18. novembrī Rīgā tika proklamēta Latvijas Republika:

Latvijas Tautas padome, atzīdama sevi par vienīgo augstākās varas nesēju Latvijas valstī, pasludina, ka Latvija apvienota etnogrāfiskās robežās (Kurzeme, Vidzeme un Latgale) ir patstāvīga, neatkarīga, demokratiska, republiska valsts, kuras satversmi un attieksmi pret ārvalstīm noteiks tuvākā nākotnē. Satversmes sapulce, tiks sasaukta uz vispārīgu, abu dzimumu, tiešu, vienlīdzīgu, aizklātu un proporcionālu vēlēšanu tiesību pamata

1918. gada 18.–19. novembrī, dienu pēc Latvijas neatkarības proklamēšanas, Krievijas lielinieku inspirēti Maskavā (Krievijā) sanāca Latvijas sociāldemokrātiskās partijas delegāti, kuri savā XVII konferencē pieņēma rezolūciju, kurā cita starpā bija rakstīts:

"Latvijas savienotā komūna jeb Latvijas komūna ir Krievijas Sociālistiskās Federatīvās Padomju Republikas sastāvdaļa."  

Kā savās piezīmēs par šo jautājumu atzīmējis Staļins, kāpēc nebūtu pareizi Latviju padarīt uzreiz par Krievijas daļu, bet atsevišķu veidojumu: "būs tomēr nepieciešams simulēt Latvijas patstāvību tādēļ, ka to dara mūsu pretinieki un lai viņu iespaids tādā ziņā mazinātos".

1918. gada 26. novembrī Vācijas ģenerālpilnvarotais Baltijas zemēs Augusts Vinnigs Vācijas valdības uzdevumā parakstīja Latvijas Pagaidu valdības atzīšanas notu, kas no starptautisko tiesību viedokļa nozīmēja Vācijas oficiālu atteikšanos no Brestļitovskas miera līgumā iegūtajām tiesībām uz Latvijas teritoriju un centieniem veidot Baltijas hercogvalsti savā pakļautībā.

1918. gada 28. novembrī Baltijas hercogvalsts Reģentu padome nolika savas pilnvaras.

1918. gada 5. decembrī, izmantojot Vilhema II atkāpšanos no troņa, Krievija vienpusēji lauza Brestļitovskas miera līgumu un Krievijas Sarkanā armija iebruka Latvijas teritorijā. Sarkanās Armijas sastāvā kopā ar krievu daļām no Pleskavas uzbrukumā devās 1., 4. un 6. latviešu strēlnieku pulks, bet no Daugavpils 2. un 3. latviešu strēlnieku pulks. Lielinieku propagandas apmuļķotie latvieši bija pārliecināti, ka "atsākuši Latvijas atbrīvošanu" no vāciešiem, un daudzi pat nezināja, ka iebrukuši jaunajā pašu latviešu Latvijas valstī.