1918. gada 22. septembrī Vilhelms II parakstīja lēmumu "Vācijas valsts vārdā atzīt Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Sāmsalas apgabalus par brīviem un patstāvīgiem", oficiālo atzīšanas rakstu Vidzemes, Igaunijas, Sāmsalas un Rīgas Apvienotā Zemes padomju priekšsēdētājs Ādolfs Pilars fon Pilhavs saņēma 16. oktobrī.

1918. gada 5. novembrī Rīgā tika proklamēta Baltijas valsts. Reģentu padome 8. novembrī vienojās par Satversmi un kā valsts pamatprincipus deklarēja:

• indivīda politiskā un ticības brīvība (ja tā nevēršas pret valsti un līdzpilsoņu reliģiju),
• pārvietošanās brīvība,
• personas un organizāciju īpašumu neaizskaramība,
• nacionālo īpatnību neaizskaramība un
• visu tautību vienlīdzība.

Apvienotās zemes padomes sēdē 7. novembrī Rīgā izveidoja Baltijas Reģentu padomi (Baltischer Regentsschaftsrat), kurai bija uzticēts pārstāvēt Baltijas hercogisti uz ārieni un pieņemt pagaidu rīkojumus ar likumu spēku, kā arī tos īstenot. 

Pēc Vācijas kapitulācijas 11. novembrī, Novembra revolūcijas un Latvijas valsts pasludināšanas 1918. gada 18. novembrī, Vācija 25. novembrī ar Vinniga notu provizoriski atzina Latvijas Pagaidu valdību. Vācu militārā pārvalde 1918. gada 26. novembrī nodeva savas pilnvaras Pagaidu valdībai. Vācijas ģenerālpilnvarotais Baltijas zemēs Augusts Vinnigs līdzīgu vienošanos ar Igaunijas Pagaidu valdību parakstīja jau 1918. gada 19. novembrī.

Apvienotās Baltijas hercogistes Reģentu padome nolika savas pilnvaras 1918. gada 28. novembrī, tomēr mēģinājumi militārā ceļā atjaunot Baltijas valsti turpinājās arī 1919. gadā. 

***

Krievijas Sarkanās armijas iebrukums Latvijā

Izmantojot Vācijas sakāvi karā, no tā iepriekš izstājusies (pēc Brestļitovskas miera līguma) boļševiku vadītā Krievija nolēma atkarot bijušās Krievijas impērijas kolonijas. Kā vienu no boļseviku militāriem spēkiem bija paredzēts izmantot Krievijā palikušo,  Krievijas Sarkanajā armijā dienošo etnisko latviešu pulkus.

Latvijas Sociāldemokrātu XVII konferencē Maskavā 1918. gada 18.–19. novembrī pieņēma rezolūciju, kurā cita starpā bija rakstīts:

"Latvijas savienotā komūna jeb Latvijas komūna ir Krievijas Sociālistiskās Federatīvās Padomju Republikas sastāvdaļa."

Viens no Krievijas iebrukuma Latvijā plānotājiem, - Staļins par šo jautājumu rakstīja:

 "būs tomēr nepieciešams simulēt Latvijas patstāvību tādēļ, ka to dara mūsu pretinieki un lai viņu iespaids tādā ziņā mazinātos".

Jau 1918. gada 5. decembrī Latvijas teritorijā ienāca Krievijā izveidotās Sarkanā armija, kuras sastāvā kopā ar krievu daļām no Pleskavas uzbrukumā devās 1., 4. un 6. latviešu strēlnieku pulks, bet no Daugavpils 2. un 3. latviešu strēlnieku pulks.

1918. gada 8. decembrī tika izveidota Latvijas armijas grupa (Армейская группа войск Латвии) padomju Rietumu armijas sastāvā pēc Sarkanās armijas virspavēlniecības 436. (в„– 436/ш) direktīvas.

Vācijas valdības pārstāvis Augusts Vinnigs paziņoja, ka Vācijas karaspēks Rīgu atstās un jau 1919. gada 1. janvārī lielākā daļa vācu iestāžu Rīgu bija pametusi.