1918. gada 22. septembrī Vilhelms II parakstīja lēmumu

"Vācijas valsts vārdā atzīt Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Sāmsalas apgabalus par brīviem un patstāvīgiem".

Minētās teritorijas tobrīd atradās Vācijas kontrolē.

Oficiālo atzīšanas rakstu Vidzemes, Igaunijas, Sāmsalas un Rīgas Apvienoto Zemju padomes priekšsēdētājs Ādolfs Pilars fon Pilhavs saņēma 16. oktobrī.

1918. gada 5. novembrī Rīgā tika proklamēta Baltijas valsts.

1918. gada 7. novembrī Apvienotās zemes padomes sēdē Rīgā izveidoja Baltijas Reģentu padomi (Baltischer Regentsschaftsrat), kurai bija uzticēts pārstāvēt Baltijas hercogisti uz ārvalstīs un pieņemt pagaidu rīkojumus ar likumu spēku, kā arī tos īstenot.

1918. gada 8. novembrī Reģentu padome vienojās par Satversmi un kā valsts pamatprincipus deklarēja:

• indivīda politiskā un ticības brīvība (ja tā nevēršas pret valsti un līdzpilsoņu reliģiju),
• pārvietošanās brīvība,
• personas un organizāciju īpašumu neaizskaramība,
• nacionālo īpatnību neaizskaramība un
• visu tautību vienlīdzība.  

1918. gada 11. novembrī, notika Vācijas kapitulācija un tai sekoja Novembra revolūcija Vācijā. 

1918. gada 18. novembrī tik proklamēta Latvijas Republika un izveidota Latvijas Pagaidu valdība. 

1918. gada 19. novembrī Vācijas ģenerālpilnvarotais Baltijas zemēs Augusts Vinnigs parakstīja vienošanos ar Igaunijas Pagaidu valdību un Vācijas militārā pārvalde nodeva tai savas pilnvaras. 

1918. gada 25. novembrī ar Vinniga notu provizoriski atzina Latvijas Pagaidu valdību.

1918. gada 26. novembrī Vācu militārā pārvalde nodeva savas pilnvaras Latvijas Pagaidu valdībai.

1918. gada 28. novembrī, Apvienotās Baltijas hercogistes Reģentu padome nolika savas pilnvaras, tomēr mēģinājumi militārā ceļā atjaunot Baltijas valsti turpinājās arī 1919. gadā. 

***

Krievijas Sarkanās armijas iebrukums Latvijā

Izmantojot Vācijas sakāvi karā, no tā iepriekš izstājusies (pēc Brestļitovskas miera līguma) boļševiku vadītā Krievija nolēma līgumu lauzt un atkarot bijušās Krievijas impērijas kolonijas. Kā vienu no boļseviku militāriem spēkiem bija paredzēts izmantot Krievijā palikušo,  Krievijas Sarkanajā armijā dienošo etnisko latviešu pulkus, kurus vismazāk bija skāris "sakanais terors" (atšķirībā no krievu karaspēka daļām, kurās virsnieki tika fiziski iznīcināti, latviešu pulki bija saglabājuši savu komandsastāvu, kā rezultātā bija vienas no retajām kaujasspējīgām militārām vienībām)

1918. gada 18.–19. novembrī Latvijas Sociāldemokrātu XVII konferencē Maskavā, Krievijā  pieņēma rezolūciju, kurā cita starpā bija rakstīts:

"Latvijas savienotā komūna jeb Latvijas komūna ir Krievijas Sociālistiskās Federatīvās Padomju Republikas sastāvdaļa."

Viens no Krievijas iebrukuma Latvijā plānotājiem, - Staļins par šo jautājumu rakstīja:

 "būs tomēr nepieciešams simulēt Latvijas patstāvību tādēļ, ka to dara mūsu pretinieki un lai viņu iespaids tādā ziņā mazinātos".

Jau 1918. gada 5. decembrī Latvijas teritorijā ienāca Krievijā izveidotās Sarkanā armija, kuras sastāvā kopā ar krievu daļām no Pleskavas uzbrukumā devās 1., 4. un 6. latviešu strēlnieku pulks, bet no Daugavpils 2. un 3. latviešu strēlnieku pulks.

1918. gada 8. decembrī, jau krievu okupētās Latvijas teritorijā, tika izveidota Latvijas armijas grupa (Армейская группа войск Латвии) padomju Rietumu armijas sastāvā pēc Krievijas Sarkanās armijas virspavēlniecības 436. (в„– 436/ш) direktīvas.

Vācijas valdības pārstāvis Augusts Vinnigs paziņoja, ka Vācijas karaspēks Rīgu atstās un jau 1919. gada 1. janvārī lielākā daļa vācu iestāžu Rīgu bija pametusi.