Leonīds Brežņevs
- Dzimšanas datums:
- 19.12.1906
- Miršanas datums:
- 10.11.1982
- Mūža garums:
- 75
- Dienas kopš dzimšanas:
- 43084
- Gadi kopš dzimšanas:
- 117
- Dienas kopš miršanas:
- 15364
- Gadi kopš miršanas:
- 42
- Kategorijas:
- 2. Pasaules kara dalībnieks, Komunists, Militārpersona, karavīrs, Padomju Savienības varonis, Publicists, Valdības loceklis, Valsts un komunistu partijas darbinieks
- Kapsēta:
- Maskava, Kremļa siena. Kremlis. Sarkanais Laukums
Leonīds Brežņevs bija PSKP CK ģenerālsekretārs un vadīja PSRS no 1964. līdz 1982. gadam. Viņš bija PSRS Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs no 1960. līdz 1964. gadam, kā arī no 1977. līdz 1982. gadam. Vēsturē iegājis kā PSRS "zelta laikmeta", jeb totālas stagnācijas, korupcijas un valsts lejupslīdes laikmeta vadītājs. Slavens arī kā PSRS Varoņa zvaigžņu cienītājs (četrkārtējs Padomju Savienības varonis, Sociālistiskā darba varonis).
Līdzīgi kā pēc Staļina nāves, pēc Hruščova gāšanas 1964. gada oktobrī tiek nolemts ieviest kolektīvās varas modeli, partijas un valdības vadītāja amatus uzticot diviem cilvēkiem - Brežņevam un Kosiginam.
Taču, arī līdzīgi kā pēc Staļina nāves Maļenkova un Hruščova attiecībās, vienpartijas diktatūras apstākļos partijas vadītājam vienmēr bija lielāka autoritāte un vara. Kosigins arī nepretendēja uz pirmo vietu valstī un pamatā centās nosargāt savas valdības neatkarību no Brežņeva ietekmes.
Brežņeva varas konsolidācijai ir divi posmi, pirmajā viņš atbrīvojas no 1964. gada oktobra sazvērestības aktīvākajiem rīkotājiem, otrajā viņš nostiprināja savu varu jau kā valsts līderis. Taču visu viņa valdīšanas laiku Politbirojā pastāvēja kolektīvās varas modelis, kurā savu ietekmi saglabāja vairāki ietekmīgi Politbiroja locekļi.
Brežņeva partijas vadītāja amats sākumā nebija drošs, tāpēc laikā no 1965. līdz 1968. gadam viņš un Mihails Suslovs veic virkni kadru izmaiņu, svarīgos amatos ieceļot savus atbalstītājus. Brežņevu apdraudēja citi konspiratori – bijušais VDK vadītājs Aleksandrs Šeļepins, Ukrainas PSR partijas vadītājs Pjotrs Šeļests, un partijas Sekretariāta vadītājs Nikolajs Podgornijs.
1965. gada aprīlī no amata tiek atbrīvots Podgornija sabiedrotais, Partijas organizatoriskā darba sekretārs Vitālijs Titovs, kuru nosūta partijas darbā uz Kazahstānas PSR. Tam seko vairāku citu Podgornija atbalstītāju atcelšana no amatiem un 1965. gada decembrī Podgornijs no ietekmīgā Centrālkomitejas sekretāra amata tiek ievēlēts par Augstākās padomes Prezidija priekšsēdētāju, tādējādi kļūstot par ceremoniālo valsts galvu, kas bauda privilēģijas un ceļo uz ārzemēm, bet reāli nespēj ietekmēt valstī notiekošo. Viņa vietā tiek iecelts Andrejs Kiriļenko, kurš pakāpeniski kļūst par Brežņevam un Suslovam līdzvērtīgu spēku Politbirojā.
Bijušais VDK vadītājs un viens no galvenajiem sazvērestības organizatoriem Aleksandrs Šeļepins sasniedza varas maksimumu 1964. gada beigās, kad kļuva par Politbiroja locekli, taču jau 1965. gada decembrī tiek atcelts no Partijas valsts kontroles komitejas priekšsēdētāja amata.
1967. gada jūnijā atcelts no premjera pirmā vietnieka amata un iecelts par Vissavienības arodbiedrību padomes priekšsēdētāju; 1975 gadā izslēgts no Politbiroja. Vairāki Šeļepina sabiedrotie 1966.-68. gados tiek atcelti no amatiem VDK un Iekšlietu ministrijā. Par VDK vadītāju, Šeļepinam uzticīgā Vladimira Semičastnija vietā 1967. gadā tiek iecelts Jurijs Andropovs.
Ukrainas vadītājs Pjotrs Šeļests vēlāk tiek apvainots ukraiņu nacionālismā un 1972. gadā atbrīvots no amata.
Atcelšanām no amatiem ir arī politiski iemesli, ne tikai vēlme nostiprināt varu. 1965. gadā Brežņevam ir strīds ar Podgorniju par līdzekļu sadali starp vieglo rūpniecību un aizsardzību; 1967. gadā strīds ar Šeļepinu par Tuvo Austrumu politiku; 1971. gadā strīds ar Genādiju Voronovu par lauksaimniecību, 1972. gadā strīds ar Šeļestu par starptautiskā saspīlējuma atslābuma politiku.
Pēc nākšanas pie varas Brežņevs atceļ Hruščovam liktenīgos lēmumus par partijas sadalīšanu rūpniecības un lauksaimniecības sekcijās, kā arī lēmumu par to, ka 25% no Centrālkomitejas biedriem jāpārvēl katrās vēlēšanās. Brežņevs uzsver „kadru stabilitātes” politiku, kas nozīmē pieaugošu stagnāciju vadošajos amatos, kas tiek ieņemti līdz nāvei vai krišanai politiskā nežēlastībā.
Lai nostiprinātu savu varu, Brežņevs augstos amatos ieceļ savus bijušos līdzstrādniekus no Moldāvijas PSR un Dņepropetrovskas laikiem, rodas tā sauktā „Dņepropetrovskas mafija”. Brežņeva bijušais vietnieks Andrejs Kiriļenko tiek pārcelts uz partijas Sekretariātu ar atbildību par kadru politiku. Brežņeva bijušais padotais Nikolajs Ščelokovs 1966. gadā kļūst par PSRS Iekšlietu ministru. Brežņeva vietnieks no Moldāvijas PSR laika, Konstantīns Čerņenko 1965. gada sākumā tiek pārcelts uz darbu Centrālkomitejā, kur vada Brežņeva biroju.
1966. gada PSKP 23. kongresā partijas Prezidijs atkal kļūst par Politbiroju un partijas Pirmais sekretārs Brežņevs par Ģenerālsekretāru, tādējādi kļūstot par „pirmo starp vienlīdzīgajiem”.
Pēc 1971. gada aprīļa PSKP 24. kongresa Brežņevs stabili atvirza Kosiginu uz otro plānu, un ir pietiekoši spēcīgs, lai Politbirojā ieceltu savus atbalstītājus – Ščerbicki, Kulakovu un Kunajevu. Politbirojā izveidojas jauns triumvirāts – Brežņevs, Mihails Suslovs un bijušais Brežņeva vietnieks Andrejs Kiriļenko, kurš ieņem aizvien svarīgākus amatus. Viņam arī izdodas no amatiem atcelt un no Politbiroja izslēgt Ukrainas PSR vadītāju Pjotru Šeļestu un Krievijas PFSR premjerministru Genādiju Voronovu. Taču Mihails Suslovs ir pietiekoši spēcīgs, lai nepieļautu visas varas koncentrēšanos Brežņeva rokās.
Brežņevs sāk īstenot savu saspīlējuma atslābuma ārpolitikas programmu, kas vērsta uz ciešākām attiecībām ar Rietumeiropu un ASV. Viņš dodas svarīgās ārzemju vizītēs, kurās agrāk devās Kosigins vai Podgornijs. 1972. un 1973. gadā viņš tiekas ar ASV Prezidentu Niksonu.
Pēc savas varas nostiprināšanas Politbirojā, Brežņevs veido jaunu kolektīvās vadības modeli, kas nostiprina partijas kontroli pār svarīgākajām ministrijām.
1973. gada aprīļa plēnumā pie augstākās varas Politbirojā tiek pielaisti valstij svarīgāko ministriju vadītāji – Ārlietu ministrs Andrejs Gromiko, Aizsardzības ministrs Andrejs Grečko un VDK vadītājs Jurijs Andropovs. Šī izvēle norāda uz PSRS globālās lielvaras statusa nozīmīgumu – šīs ministrijas nodrošināja valsts iekšējās un ārējās varenības politiku. Varas ministrijas nebija iekļautas Politbirojā kopš NKVD vadītāja Berijas aresta 1953. gadā un 1957. gada, kad no amatiem tika atbrīvots maršals Žukovs. Bet Ārlietu ministrijai bija svarīga loma jaunajā PSRS politikā ar ASV un draudzīgu attiecību veidošanā ar Rietumeiropas valstīm.
Kad Kiriļenko iegūst pārāk lielu ietekmi partijā, no 1976. gada viņa vara tiek strauji samazināta un sākas Brežņeva varas pieauguma otrais posms.
Jo ilgāk pie varas atradās Brežņevs, jo lielākas kļuva novecojošās nomenklatūras bažas par pēctecības scenāriju un savu amatu zaudēšanu. Varas maiņa nozīmētu veselas padomju nomenklatūras paaudzes nomaiņu ar jaunāku. Tāpēc esošās partijas elites interesēs bija paildzināt Brežņeva atrašanos pie varas, neskatoties uz viņa sabrūkošo veselību. Augošais Brežņeva personības kults bija šīs politikas daļa. Viņš bija kļuvis par neatņemamu varas sistēmas sastāvdaļu.
1976. gada beigās, gatavojoties Brežņeva 70. gadu jubilejai, viņu par vadoni (vožģ) savās runās nosauca Kiriļenko, Gruzijas PSR vadītājs Eduards Ševardnadze un Turkmenistānas PSR vadītājs Gapurovs. Arī Pravda viņu nosauca par vadoni.
1977. gada maijā-jūnijā Podgornijs beidzot tiek atcelts no saviem amatiem un pensionēts. Brežņevs tiek ievēlēts par ceremoniālo valsts galvu, Augstākās padomes Prezidija priekšsēdētāju. 1977. gadā Brežņeva personības kults turpina augt, tiek pieņemta jaunā PSRS konstitūcija un svinēta Oktobra revolūcijas 60 gadadiena.
Kolektīvās varas modelis, kurā katrs no partijas varenajiem centās nepieļaut pārlieku konkurentu varas pieaugumu, nozīmēja to, ka Brežņevam neradās viens, visu atbalstīts pēctecis. Potenciālo mantinieku cīņa par varu izpaudās nepārtrauktā amatu pārdalē un konkurentu varas vājināšanā.
Ap 1976. gadu bija iespējami vairāki varas mantošanas scenāriji:
- Īslaicīga stagnācijas saglabāšana. Par Brežņeva pēcteci kļūst Kiriļenko. Taču viņš bija trīs mēnešus vecāks par Brežņevu un viņa nākšana pie varas neapmierinātu pārējos ilggadīgos partijas vadītājus.
- Ilgtermiņa risinājums. Paaudzi jaunāka mantinieka laicīga paaugstināšana amatos un brīvprātīga Brežņeva aiziešana pensijā. Par ticamāko jaunās paaudzes kandidātu šajā laikā tiek uzskatīts Grigorijs Romanovs, kurš ir Politbiroja biedrs kopš 1976. gada.
- Nekontrolēta cīņa par varu, kas ilgtu vairākus gadus un nozīmētu sistēmas stabilitātes sabrukumu.
Pēc PSKP 25. kongresa par Politbiroja locekļiem kļūst ilggadējais militāri-industriālā kompleksa vadītājs Dmitrijs Ustinovs un Ļeņingradas apgabala partijas vadītājs Grigorijs Romanovs. Tādējādi jau 10 no 16 Politbiroja locekļiem bija iecelti Brežņeva ietekmē.
53 gadus vecais Romanovs tika uzskatīts par iespējamo Brežņeva mantinieku, taču viņa izredzes bremzēja tas, ka viņš strādāja Ļeņingradā, nevis varas centrā Maskavā.
1978. gada novembrī Mihaila Suslova protežē Mihails Gorbačovs no Stavropoles tiek pārcelts uz darbu Centrālkomitejā ar atbildību par lauksaimniecību un uzsāk strauju karjeru, 23 mēnešu laikā no apgabala partijas vadītāju kļūstot par Politbiroja biedru 1980. gada oktobrī. Papildus Suslovam, viņu sāk atbalstīt arī Andropovs.
Brežņeva nežēlastībā kritušā Kiriļenko izredzēm mazinoties, par Brežņeva reālāko pēcteci sāk uzskatīt Čerņenko.
1979. gada beigās, pasliktinoties ASV un PSRS attiecībām, sāk pieaugt Andropova ietekme.
1982. gada janvārī mirst Mihails Suslovs un sākas Jurija Andopova ceļš uz varu.
1980. gada oktobrī, neilgi pirms savas nāves, Kosigins atkāpjas no amatiem un Brežņevs beidzot iegūst kontroli pār valdību, ieceļot tajā sev uzticamus cilvēkus no „Dņepropetrovskas mafijas”.
Avoti: wikipedia.org, peoples.ru, news.lv
Vietas
Bildes | Nosaukums | Saites | No | Līdz | Apraksts | Valodas | |
---|---|---|---|---|---|---|---|
1 | Bocharov Ruchey - is the summer residence of the President of Russia | dzīvojis | en, ru |
Saiknes
05.02.1901 | Maskavā tiek atvērts Jeļisejeva veikals
21.11.1935 | Первое присвоение звания Маршала Советского Союза
01.09.1939 | Sākās 2. Pasaules karš - WW2. Nedēļu pēc komunistu-sociālistu pakta parakstīšanas Vācija iebrūk Polijā. PSRS pievienojas Vācijai 2 nedēļas vēlāk
Otrais pasaules karš bija lielākais bruņotais konflikts cilvēces vēsturē, kas iesaistīja vairumu pasaules valstu. Tas notika no 1939. gada septembra līdz 1945. gada augustam un prasīja 70 miljonus civiliedzīvotāju un militārpersonu dzīvību. Karš sākās nedēļu pēc tam, kad vācu sociālistu vadītā Vācija un komunistiskā PSRS vienojās par "interešu sfēru" sadali Eiropā.
28.09.1939 | 28.09.1939 iekarojuši Poliju, sabiedrotie- vācu sociālisti un krievu komunisti noslēdza miera un robežlīgumu
Otrais pasaules karš bija lielākais bruņotais konflikts cilvēces vēsturē, kas iesaistīja vairumu pasaules valstu. Tas notika no 1939. gada līdz 1945. gadam, taču tā sekas daudzviet nav novērstas joprojām, un prasīja 70 miljonus civiliedzīvotāju un militārpersonu dzīvību. Karu uzsāka divu sabiedroto- Vācijas un PSRS saskaņots uzbrukums Polijai. Jau mēnesi pēc kara sākuma- 1939.g. 28. septembrī, Minhenē PSRS un Vācijas ārlietu ministri Molotovs un Ribentrops noslēdza līgumu "Par Robežām un Sadarbību", kurā precizēja robežas atbilstoši iekarotajām teritorijām.
30.11.1939 | Sākas Ziemas karš, PSRS uzbrūk Somijai
27.02.1942 | Publicēta Smoļenskas deklarācija
Atrodoties karagūstekņu nometnē Viņņicā, Andrejs Vlasovs - PSRS ģenerālis 2. Pasaules kara laikā piekrita sadarboties ar vācu varas iestādēm. 1942. gada 27.februārī Vlasovs izlaida t. s. Smoļenskas deklarāciju, kurā aicināja cīnīties pret PSRS.
22.03.1943 | Otrais pasaules karš: Vācijas spēki nodedzināja Baltkrievijas ciemu Hatiņu (Хаты́нь), dzīvus sadedzinot 149 ciema iedzīvotājus.
Soda ekspedīcijas sastāvā bija arī policijas vienības, kuras komandēja krievu kolaboracionisti
08.05.1945 | Eiropā beidzas Otrais Pasaules karš. Kara gaitā Krievijas (PSRS) okupētajās valstīs, okupācija turpinās vēl 46 gadus
2. Pasaules karš sākās 1939. gada 1. septembrī, kad pēc komunistu- nacionālsociālistu pakta (23.08.1939) noslēgšanas, tā brīža sabiedrotie- Vācija un 2 nedēļas vēlāk (17.09.1939) PSRS- iebruka un sadalīja Poliju. Gandrīz 2 gadus sabiedrotie- PSRS un Vācija iekaroja vai citādi pakļāva Eiropas valstu lielāko daļu. Pirmās 660 kara dienas PSRS bija galvenais (>90%) Vācijas militāri stratēģisko izejvielu piegādātājs, līdz ar to var pamatoti uzskatīt, ka Vācija un Krievija ne tikai tiešā nozīmē grāva Polijas un Somijas pilsētas kara sākumā, bet visu šo periodu Vācija bombardēja Londonu, Koventriju, iekaroja Nīderlandi, un Franciju, izmantojot PSRS piegādātās izejvielas.
01.11.1955 | Sākās Vjetnamas karš
14.02.1956 | XX съезд КПСС - осуждение культа личности Сталина
02.11.1956 | Ungārijas valdība paziņo par izstāšanos no Varšavas bloka un lūdz ANO aizsargāt no PSRS iebrukuma
29.03.1959 | Džezā tikai meitenes
24.10.1960 | Nedelin catastrophe
The Nedelin catastrophe or Nedelin disaster was a launch pad accident that occurred on 24 October 1960 at Baikonur test range (of which Baikonur Cosmodrome is a part), during the development of the Soviet ICBM R-16. As a prototype of the missile was being prepared for a test flight, an explosion occurred when second stage engines ignited accidentally, killing many military and technical personnel working on the preparations. Despite the magnitude of the disaster, news of it was suppressed for many years and the Soviet government did not acknowledge the event until 1989. The disaster is named after Chief Marshal of Artillery Mitrofan Nedelin (Russian: Митрофан Иванович Неделин), who was killed in the explosion. As commanding officer of the Soviet Union's Strategic Rocket Forces, Nedelin was head of the R-16 development program.
17.10.1961 | Sākās PSRS KP XXII kongress, kurā tiek noteikts mērķis - sasniegt komunismu 1980. gadā
14.10.1964 | Komunistu galma apvērsums Maskavā: Ņ. Hruščovs tiek nomainīts uz L. Brežņevu
29.03.1966 | Leonīds Brežņevs kļūst par PSKP ģenerālsekretāru. Uz atlikušo mūžu
03.04.1967 | Kinokomēdija "Kaukāza gūstekne"
05.01.1968 | Prāgas pavasaris
05.01.1968 | Aleksandrs Dubčeks ievēlēts par ČSSR Komunistiskās partijas ģenerālsekretāru
20.08.1968 | Naktī no 20. uz 21. augustu piecas Varšavas pakta valstis iebruka Čehoslovākijā
Naktī no 20. uz 21. augustu piecas Varšavas pakta valstis iebruka Čehoslovākijā. Apmēram 5000 - 7000 padomju tankiem sekoja 200 - 600 tūkstoši Varšavas bloka kareivji. Iebrukuma laikā 72 čehoslovāki tika nogalināti un simtiem ievainoti. Padomju karavīri arestēja Dubčeku un nogādāja uz Maskavu. Pēc okupācijas apmēram 300 000 čehoslovāku atstāja valsti un devās trimdā uz Rietumiem
26.09.1968 | "Pravda" publicē "Brežņeva doktrīnu", kas pamato sociālistisko valstu "ierobežoto suverenitāti" par labu krieviem (PSRS)
16.01.1969 | Protestējot pret Varšavas bloka valstu bruņotu iebrukumu Čehoslovākijā, pašsadedzinās Jans Palahs
Prāgas pavasaris bija liberalizācijas periods Čehoslovākijas Sociālistiskajā republikā, kas sākās 1968. gada 5. janvārī, kad Aleksandrs Dubčeks tika ievēlēts par Komunistiskās partijas vadītāju, un beidzās 1968. gada 20. augustā, kad PSRS vadītā Varšavas pakta bruņotie spēki iebruka valstī.
22.01.1969 | Padomju armijas jaunākais leitnants veic neveiksmīgu atentāta mēģinājumu pret PSKP ģenerālsekretāru Leonīdu Brežņevu
02.03.1969 | Ķīnas - PSRS robežkonflikts dēļ Damanskas salas
04.04.1970 | Netālu no Magdeburgas VDK virsnieki sadedzina Hitlera mirstīgās atliekas un pelnus izkaisa upē
11.12.1970 | Aufstand vom Dezember 1970 in Polen
Der Aufstand vom Dezember 1970 in Polen war ein Arbeiteraufstand vom 14. bis 22. Dezember 1970 in der Volksrepublik Polen; es kam zu Streiks, Massenkundgebungen, Demonstrationen in Gdingen, Danzig und Stettin. Ausgelöst wurden die Unruhen durch plötzliche drastische Preiserhöhungen für Lebensmittel und Gegenstände des täglichen Bedarfs.
14.12.1970 | Grudzień 1970: robotnicy Stoczni Gdańskiej odmówili podjęcia pracy i wielotysięczny tłum przed południem udał się pod siedzibę Komitetu Wojewódzkiego PZPR w Gdańsku
Grudzień 1970, wydarzenia grudniowe, rewolta grudniowa, wypadki grudniowe, masakra na Wybrzeżu – protesty robotników w Polsce w dniach 14-22 grudnia 1970 roku (demonstracje, protesty, strajki, wiece, zamieszki) głównie w Gdyni, Gdańsku, Szczecinie i Elblągu, stłumione przez milicję i wojsko.
13.12.1971 | На экраны выходит криминальная комедия "Джентельмены удачи" - лидер кинопроката 1972 года
26.05.1972 | W Moskwie Richard Nixon i Leonid Breżniew podpisali układ o ograniczeniu systemów obrony przeciwrakietowej ABM (Traktat ABM)
Anti-Ballistic Missile Treaty – traktat ABM podpisany w 1972 roku traktat między Stanami Zjednoczonymi a Związkiem Radzieckim o nieograniczonym czasowo ograniczeniu rozwoju, testowania i rozmieszczania systemów antybalistycznych (ABM – ‘’Antiballistic Missile’’). Jak wynika z art. I traktatu, jego celem było „ograniczenie systemów antybalistycznych każdej ze stron traktatu (ZSRR i USA) i zapobieżenie rozmieszczeniu przez którakolwiek ze stron systemów ABM na jego terytorium”. Jakkolwiek układ dopuszczał pewne ograniczone rozmieszczenie systemów antybalistycznych, jednakże zapobiegał utworzeniu systemów narodowych, w efekcie czego zapewniał nieskrępowaną możliwość balistycznego ataku jądrowego przez każdą ze stron. Traktat ograniczał możliwość rozmieszczenia systemów antybalistycznych jedynie do określonej w nim liczby rakietowych systemów lądowych oraz umieszczonych na Ziemi systemów radarowych.
07.01.1974 | Меховое дело в СССР
17.07.1975 | Notiek ASV Apollo un PSRS Sojuz kosmosa staciju savienošanās operācija kosmosā
01.08.1975 | Helsinku deklarācija
26.12.1975 | Первый полет Ту-144, советского сверхзвукового пассажирского самолёта
10.02.1976 | Sejm przyjął, przy jednym głosie wstrzymującym się Stanisława Stommy, poprawki do konstytucji PRL. Wprowadzono zapis o przewodniej roli w państwie PZPR i jego sojuszu z ZSRR
14.04.1978 | Tbilisi demonstrācijas pret Gruzijas rusifikāciju
17.09.1978 | Četru ģenerālsekretāru tikšanās
02.06.1979 | Pāvests Jānis Pāvils II ierodas ar vizīti Polijā. Tā ir pirmā pāvesta vizīte komunistiskās PSRS satelītvalstī
24.12.1979 | PSRS organizē valsts apvērsumu un ieved savu karaspēku Afganistānā
25.12.1979 | PSRS uzsāk karu ar Afganistānu
27.12.1979 | Operation Storm-333
19.07.1980 | Открытие Летних Олимпийских игр в Москве
26.12.1980 | Убийство на «Ждановской»
13.12.1981 | Vojcehs Jaruzeļskis Polijā pasludina karastāvokli
Kara stāvoklis Polijā (Stan wojenny w Polsce 1981-1983) ilga no 1981. gada 13. decembra līdz 1983. gada 22. jūlijam
13.12.1981 | Elita Veidemane: Iedegsim sveces par "Solidaritāti" un drosmīgajiem poļiem
11.02.1982 | Начало дела о Кремлевской коррупции
28.06.1982 | Сочинско-краснодарское или «Медуновское дело»
02.07.1982 | Filmas "Ilgais ceļš kāpās pirmizrāde TV ekrānos
15.11.1982 | Ilggadīgā PSRS Kompartijas vadītāja L. Brežņeva bēres
11.03.1985 | Mihails Gorbačovs kļūst par PSKP ģenerālsekretāru
18.10.1989 | Ilggadējais VDR sociālistu partijas boss Ē. Honekers atkāpjas no ģenerālsekretāra amata
26.12.1991 | PSRS oficiāli beidz pastāvēt
01.02.2011 | Десталинизации россиского общества Караганова
14.11.2021 | Aivars Borovkovs: Runājiet ar vecākiem un vecvecākiem, kamēr viņi vēl dzīvi
“Izmantojiet laiku. Kamēr vēl iespējams – parunājiet ar saviem vecākiem un vecvecākiem. Uzziniet par notikumiem, piemēram, “Hruščova atkušni”, Atmodas laiku. Ja atrodat kādus fotoattēlus – saglabājiet tos. Jo cilvēki un lietas aiziet, pazūd. Daudziem mājās ir atmiņu krājumi, kas nevienam nav vajadzīgi. Un tomēr... tie ir vajadzīgi. Tā ir tautas atmiņa, kas jāuzkrāj,” aicina Aivars Borovkovs, jurists, fotogrāfs, dzīvnieku tiesību aizstāvis un – kopā ar kolēģi Ainaru Brūveli – pasaules kultūrvēsturiskās enciklopēdijas “timenote.info” veidotājs. Tumšajā veļu laikā – domāsim kopā.