Žaks Renē Širaks bija labēji konservatīvs franču politiķis, kuram ir bijusi pelnīta starptautiska autoritāte.

Savas politiskās karjeras laikā bijis ilggadējs Parīzes mērs, lauksaimniecības ministrs, divreiz- premjerministrs un arī Francijas prezidents.

Dzimis skolotāju ģimenē, kuras senči cēlušies no zemniekiem.  

Pusaudžu gados starp viņa skolotājiem bija kāds baltgvardu virsnieks, kurš iemācīja topošajam politiķim krievu valodu pat tādā līmenī, ka viņš pat spēja pārtulkot Puškina "Jevgēņiju Oņeginu", kuru neviens nevēlējās publicēt. Taču šis tulkojums bija "izķeršanu" ar brīdi, kad Širaks kļuva atpazīstams politiķis.

Pēc skolas beigšanas strādājis tirdzniecības flotē, vēlāk dienējis Francijas armijā, dienesta laikā karojis Alžīras karā 1956.-57. gadā un ticis ievainots. 

Jaunības gados bija komunisma ideju atbalstītājs un izplatīja komunistu literatūru. Taču ar laiku, dziļi vīlies šajā ideoloģijā, kļuva par vienu no labējo politiķu līderiem.

Bija dedzīgs Šarla de Golla un Žorža Pompidū atbalstītājs un nozīmīgu lomu viņu pirmsvēlēšanu kampaņās. Sākotnēji atbalstīja arī ŽIskāru D`Estēnu, kļūstot par premjeru. Taču vēlāk politisku nesaskaņu rezultātā demisionēja un kļuva par Parīzes mēru.

Pie kreisi noskaņotā Mitterāna viņš otreiz ieguva premjera krēslu, taču palika ļoti saspīlētās attiecībās tieši antagonisku politisku uzskatu dēļ, īpaši jautājumos par privātīpašumu.

Viņa laikā Francija veidoja savu, izteikti nacionālu ārpolitiku, izteikti distancējoties vai pat nostājoties pret ASV dominējošās ārpolitikas un diktāta pasaulē. Politikas vērotāji un kolēģi viņam pārmeta "deGollismu" - pārlieku intravertas un izteikti nacionālas politikas veidošanu Francijā. Lai demonstrētu Francijas ārpolitikas neatkarību un neietekmējamību, pretēji pasaules sabiedriskai domai, tieši Širaka laikā tika veikts atombumbas izmēģinājums Klusajā okeānā Mururoa arhipelāgā. 

Širaka laikā tika saīsināts prezidentūras termiņš no 7 uz 5 gadiem. Kopumā par prezidentu viņš bija 12 gadus (Mitterāns vienīgais ilgāk - 14 gadus). Interesanti, ka uz otro termiņu viņš tika ievēlēts ar izteikti zemu reitingu (ap 20%), bet tad uz politiskās skatuves parādījās radikālais nacionālists Žans Mari Le Pens. Visas kreisās partijas metās atbalstīt Širaku zem kopēja saukļa - "labāk zaglis, nekā fašists". Vēlēšanu rezultāts bija vairāk nekā negaidīti labs - 82%.

Kreiso savastarpēju ķildu dēļ un citu dažādu iekšpolitisku notikumu, rezultātā otrajā termiņā valdību veidoja labējie spēki. Centristi, kuriem nekas netika piedāvāts valdībā, sāka veidot dažādas eiroskeptiķu grupas.

2003.gadā Francija atteicās atbalstīt starptautisko militāro avantūru Irākā, kas noteikti atsaucās uz Francijas un ASV savstarpējām attiecībām, bet palielināja Francijas ietekmi un svaru savstarpējās sarunās. 

Francijas referenduma laikā tika noraidīts priekšlikums par vienoto ES Konstitūciju. Šī iemesle dēļ atkāpās viens no Širaka valdību premjeriem - Žans Pjērs Raffarēns.

Širaka laiks ir zīmīgs ar plašiem protestiem, ielu gājieniem, nemieriem, kā arī neskaitāmiem korupcijas skandāliem. Iespējams, tas viss bija arī agrāk, bet mainījās sabiedrības attieksme un par to sāka skaļi runāt.

Viņa priekštecis amatā bija Fransuā Mitterāns, pēctecis - Nikolā Sarkozī, kurš Franciju ieveda atpakaļ pilnā un beziebilžu atkarībā no ASV ārpolitikas. Sarkozī nospēlēja ļoti būtisku lomu t.s. "arābu pavasara' laikā" un konkrēti Kaddaffi vadītās valsts sapostīšanā, kā arī tās līdera likvidācijā.

No 1995. gada līdz 2007. gadam bija Francijas prezidents.

Pirms tam viņš bijis arī Francijas lauksaimniecības ministrs, premjerministrs, kā arī ilggadīgs Parīzes mērs.