Prāgas pavasaris bija liberalizācijas periods Čehoslovākijas Sociālistiskajā republikā, kas sākās 1968. gada 5. janvārī, kad Aleksandrs Dubčeks tika ievēlēts par Komunistiskās partijas vadītāju, un beidzās 1968. gada 20. augustā, kad PSRS vadītā Varšavas pakta bruņotie spēki iebruka valstī.

Pēc Otrā pasaules kara Čehoslovākija nokļuva Padomju ietekmes zonā. No 1948. gada Čehoslovākijas Komunistiskā partija bija vienīgā atļautā partija valstī, un PSRS stingri kontrolēja valstī notiekošo. Lai arī komunisti iznīcināja valsts demokrātiju, viņi sākotnēji bija diezgan populāri. Pāris iemesli šai popularitātei:

1. Iedzīvotāji atcerējās, kā rietumvalstis 1938. gadā ar Minhenes vienošanos bija atļāvušas Hitleram sagraut viņu neatkarību.
2. Lai arī ASV armija atradās tuvāk Prāgai, Staļins panāca slepenu vienošanos ar rietumu sabiedrotajiem, ka tieši Sarkanā armija drīkstēs atbrīvot Prāgu no nacistiem. Iedzīvotāji jutās pateicīgi saviem atbrīvotājiem.

1960. gadu vidū komunistu režīms kļuva aizvien nepopulārāks. Partijas reformatoriem, saprotot ka nepieciešamas izmaiņas, izdevās par tās vadītāju ievēlēt Aleksandru Dubčeku. Viņš veica virkni politisku reformu. lai radītu "sociālismu ar cilvēcīgu seju".

1968. gada aprīlī Dubčeks izsludināja tā saukto rīcības programmu. Tas bija vairāku reformu un plānu kopums, reformas nebija vērstas uz padomju sistēmas sagraušanu, drīzāk uz tās nelielu liberalizāciju. Dubčeka reformas guva plašu iedzīvotāju atbalstu. Taču PSRS vadība ar Leonīdu Brežņevu priekšgalā uztvēra šīs reformas kā pirmos soļus padomju iekārtas graušanā. PSRS vadība nevarēja pieļaut, ka Aukstā kara laikā kāda no tās satelītvalstīm pāriet rietumu demokrātiju pusē. Kad sarunu ceļā Brežņevam neizdevās pārliecināt Dubčeku pārtraukt reformas, PSRS sāka plānot militāru iebrukumu.

Lai attaisnotu iebrukumu suverēnā valstī, bija nepieciešams lūgums pēc palīdzības. Čehoslovākijas komunistu vadībā joprojām bija daudz konservatīvo spēku, kuri Brežņevam nosūtīja slepenu vēstuli kurā apgalvoja, ka "labējā prese" valstī "vairo nacionālisma un šovinisma vilni, provocē antikomunistisku un antipadomju psihozi". Vēstule lūdza PSRS palīdzēt "ar visiem iespējamajiem līdzekļiem" lai paglābtu Čehoslovākijas Sociālistisko republiku no "tūlītējiem kontrrevolūcijas draudiem".

Naktī no 20. uz 21. augustu piecas Varšavas pakta valstis iebruka Čehoslovākijā. Apmēram 5000 - 7000 padomju tankiem sekoja 200 - 600 tūkstoši Varšavas bloka kareivji. Iebrukuma laikā 72 čehoslovāki tika nogalināti un simtiem ievainoti. Padomju karavīri arestēja Dubčeku un nogādāja uz Maskavu.

Pēc okupācijas apmēram 300 000 čehoslovāku atstāja valsti un devās trimdā uz Rietumiem.