Maršals Josips Brozs Tito (serbu-horvātu: Јосип Броз Тито, Josip Broz Tito, dzimis 1892. gada 7. maijā vai 25. maijā Kumrovecā, Austroungārijā, miris 1980. gada 4. maijā Ļubļanā, Dienvidslāvijā) bija Dienvidslāvijas revolucionārs, militārais komandieris un valstsvīrs. No 1937. gada bija Dienvidslāvijas komunistu līgas ģenerālsekretārs (vēlāk, prezidents). Otrā pasaules kara laikā Dienvidslāvijā vadīja partizānu kustību. Pēc kara kļuva par Dienvidslāvijas premjerministru (1943—1963), bet vēlāk arī par prezidentu (1953—1980). No 1943. gada līdz savai nāvei bija Dienvidslāvijas Tautas armijas virspavēlnieks.

Galvenais sociālistiskās Dienvidslāvijas federācijas (1943-1992) veidotājs. Vienīgais no pēckara Austrumu bloka valstu vadītājiem, kas veiksmīgi sacēlās pret Staļinu 1948. gadā un saglabāja neatkarību no Maskavas.

Lai arī neizbēgami autoritārs komunistiskas valsts vadītājs, Tito tēls ir pozitīvs, jo viņa gados Dienvidslāvijā notika strauja ekonomiskā izaugsme un valsts spēlēja nozīmīgu lomu starptautiskajā politikā. Kopā ar Neru, Naseru un Sukarno bija viens no Nepievienošanās kustības izveidotājiem.

Biogrāfija

Josips piedzima Kumrovecas ciematā Horvātijā, kā septītais bērns horvāta Franjo Broza un slovēnietes Marijas Javoršekas ģimenē. 1910. gadā iestājās Horvātijas un Slavonijas sociāldemokrātiskajā partijā. Sākotnēji strādāja kā metālapstrādātājs, vēlāk arī autobūves fabrikās Vācijā.

No 1913. gada ar izcilību kalpoja Austroungārijas armijā kļūstot par tās jaunāko artilērijas seržantu. Pirmā Pasaules kara laikā 1915. gada aprīlī ievainots un saņemts krievu gūstā pie Dņestras Bukovinā, kā dēļ nepaspēja saņemt piešķirto sudraba medaļu par drosmi. Nosūtīts uz gūstekņu darba nometni Urālos. Iesaistījās Oktobra revolūcijā pievienojoties sarkangvardu vienībai. Vēlāk strādāja Omskā, apprecējās ar krievieti. 1920. gada sākumā atgriežoties jaunizveidotajā Dienvidslāvijā, viņš iestājās Komunistiskajā partijā.

Segvārdu Tito viņš ieguva 1934. gadā, kad tika ievēlēts pagrīdes komunistru partijas Centrālkomitejā. No 1935-1936. gadam strādā Kominternē Maskavā.

No 1936. līdz 1938. gadam Tito piedalījās Spānijas Pilsoņu karā. Pēc asiņainām partijas tīrīšanām 1937. gadā Tito tiek iecelts par Dienvidslāvijas komunistu vadītāju, kā uzticams Staļina atbalstītājs.

No 1941. gada 4. jūlija vada Dienvidslāvijas Tautas atbrīvošanas armiju. Lai arī sākotnēji komunistu partizāni un serbu nacionālistu pretošanās kustības četniki kopā veica partizānu operācijas, ideoloģisko atšķirību dēļ no 1941. gada novembra tie savstarpēji nežēlīgi karoja. Pēc Teherānas konferences 1943. gadā Sabiedrotie atzina Tito par galveno pretestības vadītāju un atbalstīja viņa armiju militāri. Partizāniem izdevās atbrīvot un kontrolēt lielu valsts daļu. 1945. gada sākumā Padomju armija kopā ar dienvidslāviem pabeidz valsts atbrīvošanu, par ko Tito saņem Uzvaras ordeni.

1948. gadā politisku nesaskaņu dēļ tiek sarautas dienvidslāvu-padomju attiecības. Padomju presē Tito tiek raksturots kā "asiņains antikomunistisks fašists". Dienvidslāvija tuvinās ar ASV no kuras saņem ieroču piegādes.

Attiecības ar PSRS tiek uzlabotas tikai pēc Staļina nāves, kad Ņikita Hruščovs 1955. gadā apmeklē Dienvidslāviju. Tito atbalstīja padomju iebrukumu Ungārijā (1956) bet kritizēja Prāgas pavasara apspiešanu (1968).