1981. gadā, kad Polijā aizvien lielāku ietekmi ieguva nekomunistiskā arodbiedrība "Solidaritāte", vienlaikus ģenerālis Jaruzeļskis kļuva par PASP ( Polijas Apvienotā Strādnieku partija) ģenerālsekretāru un 1981. gada 13. decembrī pasludināja valstī karastāvokli.

Lēmums ieviest tiešu militāru pārvaldi bija gatavināts iepriekš

Jau 1980. gada augustā to ierosināja Politbiroja un kontroles komitejas loceklis Vladislavs Kručeks. "Solidaritātes" apspiešanu līdz pat spēka pielietošanai un padomju militāru iejaukšanos centās panākt ortodoksālo Silēzijas vojevodistes funkcionāru grupa pirmā sekretāra Andžeja Abiņska vadībā. 

1980. gada novembrī uz to uzstāja Polijas Valsts drošības ģenerālis Miroslavs Miļevskis, CK sekretārs ideoloģijas jautājumos Stefans Oļšovskis 

Rišards Kuklinskis paziņoja, ka jau 1980. gada decembrī maršals Ogarkovs iepazīstināja ģenerāli Gupalovski ar PSRS, Austrumvācijas un Čehoslovākijas dislocēto karaspēka vienību ievešanas plānu Polijas teritorijā. Kardināls Višinskis runāja par "ārēja faktora" briesmām Bidgoščas krīzes un visas Polijas streika laikā 1981. gada martā. Līdzīgu viedokli pauda arī bijušais PSRS aizsardzības ministrs, Padomju Savienības maršals Dmitrijs Jazovs, kurš uzskatīja, ka karastāvoklis izglāba Poliju no padomju karaspēka ievešanas.

Kara stāvokli noteica un vadīja Nacionālās glābšanas militārā padome (WRON), kuru vadīja ģenerālis. Vojcehs Jaruzeļskis. Vardarbīgā opozīcijas, pirmkārt, arodbiedrības “Solidaritāte” vadītāju arests un darbības apspiešana ļāva uz laiku stabilizēt komunistisko režīmu. Kara stāvokļa laikā notika represijas, kuru laikā tika nogalināti desmitiem cilvēku un ieslodzīti līdz 10 tūkstošiem cilvēku (tomēr kopumā represiju mērogs tiek vērtēts kā samērā mērens)

Laika posmā no 14. līdz 23. decembrim speciālās policijas vienības, kas pastiprinātas ar bruņumašīnām, veica Solidaritātes galveno atbalsta punktu "nomierināšanu". Bruņotie spēki sagrāba Ļubļinas automobiļu rūpnīcu, Gdaņskas kuģu būvētavu, Ščecinas kuģu būvētava Varskas, Krakovas metalurģijas rūpnīcas un vairākus citus uzņēmumus. Vissīvāko pretestību varas iestādēm izrādīja kalnrači. 

1981. gada 16. decembrī pēc kalnraču arodbiedrības komitejas priekšsēdētāja Jana Ludvičaka aizturēšanas "Vuek" raktuvēs izcēlās kauja - vairāk nekā 1500 ogļraču sarīkoja streika komiteju Staņislava Plateka un Ādama Skviras vadībā un spītīgi pretojās bruņoto spēku uzbrukumam. Sadursmē bojā gāja deviņi cilvēki. 

1981. gada 16.-17.  decembrī Gdaņskā protesta gājienā izgāja apmēram 100,000 iedzīvotāji. Gājiens tika izdzenāts ar bruņotu spēku, 3 protesta dalībnieki gāja bojā. Sadursmju rezultātā pilsoniskā sabiedrība izvirzīja arvien vairāk pret komunistisko pārvaldi vērstus lozungus.

Paralēli notika aresti- jau 2 nedēļās līdz gada beigām tika internēti 5128 Solidaritātes biedri un citi aktīvisti. Solidaritātes brīvībā palikušie līderi izveidoja "Pagrīdes Solidaritāti"

1982. gada 1. maijā un īpaši 3. maijā astoņās Polijas pilsētās notika pirmās masu demonstrācijas pēc pagrīdes Solidaritātes aicinājuma. Ielu sadursmes turpinājās trīs dienas. Piekaušanas rezultātā tika nogalināti trīs demonstranti Varšavā un viens Vroclavā. Vairāk nekā 70 protestētāju tika ievainoti. 

1982. gada 31. augustā protestu masu demonstrācijas aptvēra desmitiem Polijas pilsētu. Varšavā, Gdaņskā, Vroclavā, Krakovā, Ščecinā, Lodzā, Žešovā, Ļubinā, Gorzovā-Velkopolskā notika kaut kas līdzīgs ielu kaujām. Kopējais arestēto demonstrantu skaits pārsniedza 4000. Bruņotā policija izmantoja šaujamieročus, kopumā nogalinot sešus cilvēkus

Vēlāk, pēc sociālistiskās iekārtas kraha, Jaruzeļskis apgalvoja, ka to darījis, lai nepieļautu PSRS karaspēka iebrukumu Polijā, ko gan apšauba Jaruzeļska oponenti. Piemēram, Jaruzeļska sekretārs savās liecībās ir minējis, ka noticis tieši pretēji- Jaruzeļskis tieši aicinājis PSRS iejaukties un pat draudējis pretējā gadījumā izstāties no Varšavas pakta. PSKP XXVI kongresā L. Brežņevs pat solījis: «Социалистическую Польшу, братскую Польшу мы в беде не оставим и в обиду не дадим».

Visticamāk šīs karastāvokļa attaisnošanas versijas "dzimušas" PSRS, lai mīkstinātu Polijas komunistu vainu pastrādātajos noziegumos, faktiski PSRS ekonomiskais stāvoklis nav pieļāvis vēl vienu šādu avantūru. Rietumu pasaulē tobrīd pie varas bija izcilākā 20 gadsimta beigu politiskā trijotne Jānis Pāvils II, M. Tečere un R. Reigans. 

Interesanti, ka viena no versijām, kura cirkulējusi starp Polijas un PSRS komunistiem, bijusi tāda, ka Solidaritātes aktivitātes organizējuši spēki no "brālīgās" VDR.

Katoļu baznīcai bija galvenā loma konflikta eskalācijas novēršanā abās pusēs. Galu galā karastāvoklis neatrisināja valsts problēmas, nepalīdzēja pārvarēt sociāli politisko un ekonomisko krīzi un neaizkavēja sociālās sistēmas izmaiņas Polijā 80. un 90. gadu mijā.

Sākoties PSRS politikas izmaiņām pēc Mihaila Gorbačova nākšanas pie varas un saskaroties ar streiku vilni, PASP Jaruzeļska vadībā vairs nespēja kontrolēt situāciju valstī un piekrita Apaļā galda sarunām ar arodbiedrību "Solidaritāte" par Polijas valsts tālāko attīstību.

No 1989. gada 6. februāra līdz 15. aprīlim notika sarunas un to rezultātā tika panākts kompromiss par daļēji brīvām vēlēšanām. Kaut arī PASP bija garantēts 65% mandātu skaits Polijas Seimā, Senātā, kur nebija PASP kvotas, tika ievēlēts tikai viens deputāts no PASP (no 100 senatoriem). Tomēr Nacionālā Asambleja ar vienas balss pārsvaru ievēlēja Jaruzeļski par Polias prezidentu.

1990. gadā Jaruzeļskis atkāpās no prezidenta amata un par Polijas prezidentu kļuva Lehs Valensa.