Arvīds Pelše bija dzimis 1899. gada 7. februārī (pēc vecā stila 26. janvārī) zemnieku ģimenē, netālu no Iecavas pilsētas.

1915. gadā Rīgā pievienojies sociāldemokrātiskajai (lielinieku) partijai.

1916. gadā Šveicē saticis Ļeņinu. Vēlāk aktīvi iesaistījies Oktobra revolūcijas gatavošanā un rīkošanā.

1918. gadā pievienojies Čekai (VDK-KGB). Tajā pašā gadā aizsūtīts uz Latviju rīkot revolūciju.

Pēc padomju varas sakāves 1919. gadā atgriezies Krievijā.

Kopš 1941. gada bijis LKP CK sekretārs propagandas un aģitācijas jautājumos.

1958. gadā Dānijā apmeklējis Dānijas Komunistu partijas 20. kongresu.

No 1959. gada jūlija līdz novembrim ap 2 000 nacionālkomunistu zaudēja amatus un privilēģijas. Tā rezultātā 25. novembrī viņš kļuva par LKP CK pirmo sekretāru.

1961. gadā kļuvis par PSKP CK locekli. Tajā pašā gadā, pēc Jurija Gagarina atgriešanās uz zemeslodes, viņš PSKP piedāvāja Rīgu pārsaukt par Gagarinu, tomēr piedāvājums tika noraidīts.

Arvīds Pelše bija aktīvs pārkrievošanas procesa atbalstītājs, uzskatot, ka ikvienam komunisma cēlājam ir jārunā krieviski, bet visas pārējās valodas ir nacionālisma un šovinisma pazīme, pret ko asi ir jāvēršas. Šajā jautājuma viņa tuvākais domubiedrs bija Mihails Suslovs, kurš šo pārliecību pārvērta jau doktrīnā - 1970.gadā esot Padomju Savienībā esot izveidojusies jauna cilvēku kopa - padomju tauta, kuras pārstāvju vienīgā saziņas valoda ir krievu valoda.

1966. gada 15. aprīlī Pelše tika nomainīts LKP CK pirmā sekretāra amatā, sakarā ar viņa iekļaušanu PSKP CK Politbirojā.

Pēdējos dzīves gados Pelšes veselības stāvoklis pasliktinājās sakarā ar plaušu vēža rašanos. Viņš neapmeklēja Leonīda Brežņeva bēres un drīz radās baumas par Arvīda Pelšes nāvi.

1983. gada 29. maijā plkst. 17:55 Pelše nomira no pēkšņas sirds apstāšanās.

Arvīdam Pelšem tika rīkotas valsts mēroga bēres.