Fidels Alehandro Kastro Russ bija Kubas komunistiskās kustības vadītājs, kurš PSRS finansēta un organizēta apvērsuma rezultātā gāza Kubas valdību un kļuva par tās ilggadēju līderi.

Savā valdīšanas laikā Fidels Kastro ir pārcietis vismaz 500 atentāta mēģinājumus. 

Kasto dzimis Biranā, Kubā, miris turpat.

Guvis labu izglītību, Kastro sevi uzskatīja par 'marksistu-ļeņinistu", taču par spīti PSRS atbalstam, Staļinu kritizēja: "Staļins...ir pieļāvis nopietnas kļūdas, visiem zināms par viņa represijām, varas pārmērīgu pielietošanu, personības kultu....Staļins ir līdzvainīgs Otrā pasaules kara sākšanai..."

Vienlaikus Kastro tieši Staļinam piedēvē

"ievērojamus nopelnus valsts industrializācijā un miltārās rūpniecības pārvietrošanai uz Sibīriju, kas bijuši izšķiroši faktori vācu sociālistu režīma sagrāvei".

Fidels Kastro vadīja Kubu no 1959. gada, kad "26. jūlija kustība"(M-26) gāza Fulhensio Batistas valdību un padarīja Kubu par pirmo sociālistisko valsti (PSRS pilnībā finansētu un kontrolētu "protektorātu", līdzīgi kā Austrumeiropā) rietumu puslodē līdz 2008. gadam, kad valsts vadību pārņēma viņa brālis.

Kastro savu politisko dzīvi sāka kā studentu aktīvists. Viņš nebaidījās paust nacionālistiskus uzskatus, kā arī kritizēt Batistas režīmu un ASV biznesa un politiskās intereses Kubā. Ņemot vērā PSRS ģeopolitiskās intereses, Kuba bija svarīgs punkts ASV pierobežā, tāpēc salas ekonomika tika dāsni finansēta no no Padomju Savienības puses. 

Tas, ka viņš 1953. gadā vadīja uzbrukumu Monkadas barakām, tika tiesāts un izsūtīts trimdā un 1956. gadā organizēja partizānu iebrukumu Kubā, tikai radīja un nostiprināja viņa slavu marksistu aprindās visā pasaulē.

Pēc nākšanas pie varas 1959. gadā viņš kļuva par pazīstamu un tautā populāru, bet Rietumos pretrunīgi vērtētu politiķi.

1958.gada 30. decembrī sākās uzbrukums valdības karaspēkam Lasvillasas tuvumā. Tās ieņemšana bija svarīgs panākums pirms uzbrukuma valsts galvaspilsētai Havanai. Lasvillasas cīņa bija asiņainākā Kubas revolucionārās cīņas vēsturē – 48 stundu laikā tika nogalināti vairāk nekā trīs tūkstoši cilvēku. Ernesto Če Gevara pat aicināja militārā režīma vadītāju Fulgensio Batistu uz pamieru, lai būtu iespējams no Santaklaras ielām novākt kritušo līķus.

Rezultātā Kastro tomēr izdevās sagrābt varu.

Atkarībā no pozīcijām un politiskās vajadzības, viņu uzskatīja gan par likumīgu un populāru valsts vadītāju, gan par diktatoru. Izbeidzoties PSRS finansiālajam atbalstam, izjūtot ASV ietekmes iespējas, daudzas (daudzas- neapšaubāmi progesīvās- kā vispārēja izglītība, bezmaksas medicīna, un rasu segregācijas likvidācija) Kubas programmas izbeidzās, ko nespēja kompensēt pat Krievijā pie varas nākušais Putina režīms, norakstot daudzmiljardu parādus.

2008. gada 19. februārī tika oficiāli paziņots, ka Kastro aiziet no Kubas prezidenta amata veselības stāvokļa dēļ. 24. februārī viņu šajā amatā nomainīja viņa brālis Rauls Kastro.

Kastro vienmēr un visur bija gatavs runāt, diskutēt par politiku, bet absolūts tabu visu viņa valdīšanas laiku bija privātā dzīve un ģimene, ko pats Komandante skaidroja, ka, ņemot vērā ASV centienus viņu fiziski iznīcināt, ziņas par tuviniekiem var apdraudēt viņu drošību, kā arī kļūt par līdzekli viņa ietekmēšanai. 

Kastro kļuva par 'pasaules atslēgas figūru t.s. "Karību krīzes" laikā. Kā zināms, kopš Otrā pasaules kara beigām sākās nemitīgā cīņa starp ASV un PSRS par ietekmi pasaulē. Galvenais kritērijs šajā cīņā - bruņošanās sacensība un kodolieroču varenība. ASV gatavojās izvietot savas kodolraķešu karabāzes Turcijā, uz ko PSRS atbildēja ar vienošanos ar Kubas līderi, kurš atļāva būvēt karabāzi uz Brīvības salas. Šajā laikā pasaulei nebija vairs ilūziju, ka politiskie līderi savu ambīciju apmierināšanas vārdā spētu atturēties no kodolieroču piemērošanas. ASV to bija jau nesodīti izdarījusi Japānā, bet tobrīd esošais neprognozējamais PSRS līderis nelika šaubīties, ka vajadzības gadījumā bez mazākās šaubīšanās spēs izraisīt kodolkaru. Šis brīdis pasaules vēsturē paliks ar ASV prezidentu Kenediju, kurš briestošo konfliktu apjomīgi noraksturoja ar šādu domu : "valsts vadītāja vislielākā muļķība starptautiska konflikta gadījumā ir lūgt padomu militāristiem", tādējādi raksturojot arī savā tuvumā esošu aprindu tieksmi kurināt kara histēriju un tādējādi konfrontēties ar savu pretinieku.

Interesanti, ka Karību krīzes laikā Lielbritānija klusi, bet tomēr vairāk konsekventi simpatizēja PSRS pozīcijai, kuras haotiskajās politisko aprindu aizkulisēs šo faktu prata novērtēt, neizraisot pamatīgu skandālu, kas varētu sagraut vareno monarhiju no iekšpuses. Kā zināms, Padomju Savienībā šajā laikā Brežņeva grupējums gatavoja un uzsāka pamatīgu cīņu par varu, lai gāztu Ņikitu Hruščovu.