1978. gada 27. aprīlī ( jeb "1357. gada saura mēneša 7. dienā") notika militārs apvērsums, kura laikā Afganistānas faktisko vadītāju- hanu Sardaru Daudu un viņa brāli nogalināja pulkveža Abdula Kadira vadītā armijas virsnieku grupa (interesanti, ka „Aprīļa revolūcijas„ plānošana notika ne tikai Maskavā, bet arī Teherānas zooloģiskajā dārzā). Lai arī operācijā iesaistīti augstu stāvoši armijas virsnieki, reālā varas pārņemšana notika ar septiņu tanku palīdzību, kas iebrauca Kabulas centrā, ieņēma pastu, telegrāfu un banku.

Pučisti „par pretošanos” nošāva valdību un pasludināja Afganistānu par demokrātisku republiku. Revolucionārā padome iecēla Mohammadu Tarakī par valsts pagaidu vadītāju un revolucionārās padomes priekšsēdētāju.

Dienu vēlāk - 3. maijā, par priekšsēdētāja vietnieku ievēlēts Babraks Karmals, bet par Tarakī kā premjerministra vietnieku un ārlietu ministru tika iecelts Hafizulla Amins. Aizsardzības ministra pienākumus piekrita pildīt pats Abduls Kadirs. Gandrīz valdības locekļi vēl pirms pāris dienām atradās cietumos, kur bija iekļuvuši kā ATDP biedri.

9. maijā notikušo nosauca par Saura (aprīļa) revolūciju, kas tika pasludināta kā rūpīgi plānota un gatavota PSRS jau kopš partijas dibināšanas 1965. gadā.

1978. gada vasarā uzsāktā agrārā reforma izpaudās plānveida izbraukumos uz laukiem, kur sapulcināto vietējo iedzīvotāju acu priekšā tika nošauti lielāko zemes gabalu īpašnieki, turpat aprokot tos un steigā sadalot zemi visiem klātesošajiem.

Cilšu elitē, kas pārvaldīja zemes platības, tas izsauca sašutumu, kas pārauga par bruņotu pretošanos. Nestabila bija arī pati valsts vadība. Jau augustā pulkvedis Kadirs tika pasludināts par "kontrrevolucionāru elementu" un arestēts.

Deviņu mēnešu laikā tiek arestēti divi tūkstoši TDP biedru, ap 500 no viņiem - nošauti. No politiskās skatuves uz laiku pazuda Babraks Karmals - Tarakī vietnieks partijā.

1979. gada septembrī, atgriezies no triumfa pilnas ciemošanās Havanā un Maskavā, Tarakī uzzināja, ka viņa vadītās partijas ārkārtas plēnums izskatījis un akceptējis Tarakī lūgumu veselības stāvokļa dēļ atbrīvot viņu no visiem partijas un valsts amatiem.

Par premjeru tika iecelts Hafizulla Amins. Divdesmit dienas vēlāk Tarakī mirst "no ilgstošas un nopietnas slimības", bet viņa sērojošie ģimenes locekļi nez kāpēc tika ieslodzīti cietumā.

1979. gada septembrī, kad Amins, kļūdams par valsts galvu, pasludina vispārēju amnestiju, represiju galu, patiesas tautas demokrātijas uzvaru, darbaļaužu tiesību un brīvību neaizskaramību, kā arī likumību un taisnīgumu. Starp citu, amnestija neattiecās uz tiem „revolucionārajiem darboņiem", kas savulaik veidoja pirmo revolucionāro valdību pēc Aprīļa revolūcijas.

Lai gāztu sev nevēlamo, PSRS izveidoto režīmu un pie varas nāktu draudzīgāki spēki, ASV uzsāka slepenu (caur Pakistānas drošības dienestiem) atbalstu cilšu separātiski noskaņotajiem vadoņiem: apmācot un apbruņojot tos cīņai pret marksistisko Afganistānas valdību.

Savukārt, 1979. gada 24. decembrī PSRS ieveda savu karaspēku Afganistānā (pamatots tas tika ar Afganistānas un PSRS 1978. gadā parakstīto "Draudzības, sadarbības un labu kaimiņattiecību" līgumu, kurā šāda palīdzība bija paredzēta).

Sākās t.s. Afganistānas karš. Kā rezultāts padomju okupācijai bija masveida afgāņu izceļošana uz bēgļu nometnēm kaimiņos esošajās Pakistānā un Irānā. Pakistānā vien patvērumu meklēja vairāk nekā 3 miljoni afgāņu.

Pēc desmit gadiem, saskaroties ar arvien pieaugošo starptautisko spiedienu un ar aptuveni 15 000 padomju karavīru bojāeju karā ar modžahediem, PSRS izveda savu karaspēku no Afganistānas.

Latvija Afganistānas kara laikā bija okupēta un anektēta PSRS sastāvā. Pretēji starptautiskām normām attiecībā uz okupēto teritoriju iedzīvotājiem, latvieši bija spiesti pret savu gribu ne tikai obligāti dienēt PSRS armijā (atteikšanās skaitījās kriminālnoziegums), bet pat piedalīties PSRS okupācijas spēkos Afganistānā. No PSRS okupētās Latvijas teritorijas Afganistānas karā piedalījās 3640 karavīru, no kuriem 62 gāja bojā, 177 guva dažādas pakāpes ievainojumus, bet viens pazuda bez vēsts.

PSRS komunistu avantūras dēļ afgāņu pusē bojā gāja apmēram miljons cilvēku, lielākā daļa no tiem civiliedzīvotāji. Diemžēl, komunistu pilnībā sagrautā infrastruktūra un ASV atbalstītais reliģiskais ekstrēmisms no otras puses novedis pie pilsoņu kara, kurš ievilcies arī 21. gadsimta 2. gadu desmitā. Ar ASV un tās sabietroto atblastu Afganistānā tiek nodrošināts ļoti trausls miers, taču to nemitīgi pārtrauc terora akti pārsvarā no dažādu reliģisku ekstrēmistu puses.