1978. gada 16. oktobrī par Romas pāvestu tika ievēlēts poļu izcelsmes kardināls Karols Vojtila – pāvests Jānis Pāvils II.

Šādu kardinālu konklāva balsojuma iznākumu vēl pirms dažām dienām nebūtu prognozējis neviens: par Romas katoļu baznīcas galvu bija kļuvis poļu izcelsmes kardināls, laužot tobrīd jau vairāk nekā četrsimt gadus pastāvošo ieražu par pāvestiem vēlēt tikai itāliešus. Tomēr tābrīža politiskajā situācijā vēl kutelīgāks šķita cits apstāklis: par pāvestu bija kļuvis austrumeiropietis, kura dzimtene atradās aiz „dzelzs priekškara”, padomju komunisma varas sfērā. Ateisms bija viens no šīs varas idejiskajiem balstiem, un, attiecīgi, „padomju puses” cilvēks pāvesta krēslā – dzīvs izaicinājums šai varai.

Jau visai drīz apstiprinājās Kremļa varasvīriem visnelāgākās prognozes: jaunievēlētais pāvests bija nolēmis jau pirmajos sava pontifikāta mēnešos apmeklēt dzimteni.

Pirmā pāvesta vizīte sociālistiskajā dzimtenē, kas sākās 1979. gada 2. jūnijā, deva padomju sistēmai triecienu, kas pēc daudzu domām aizsāka tās sabrukumu.

Padomju līderis Leonīds Brežņevs esot silti ieteicis Polijas Apvienotās strādnieku partijas pirmajam sekretāram Edvardam Gerekam visiem līdzekļiem nepieļaut šo vizīti, taču pēdējais atbildējis, ka nevar to atļauties – poļu tautas jūsma par jauno pāvestu sita pārāk augstu vilni. Tā nu komunistiskā nomenklatūra piekrita uzņemt Jāni Pāvilu II, pie reizes gatavojoties arī radikālākajiem scenārijiem, ja šī vizīte izraisītu tūlītējus masu nemierus. Režīms bija gatavs tos brutāli apspiest un izmantot kā ieganstu, lai turpmāk liegtu pāvestam dzimtenes apmeklējumus. Aviokompānijas Alitalia lidmašīna ar Jāni Pāvilu II piezemējās Okences kara aerodromā Varšavā 1979. gada 2. jūnijā.

Nokāpis pa trapu, pasaules katoļu līderis nometās ceļos un skūpstīja dzimtenes zemi. Sekoja brauciens pa Varšavas ielām, kur pontifiku sveica apmēram trīs miljoni cilvēku, kuri šeit bija saplūduši no visām valsts malām. Brauciens noslēdzās stāvgrūdām piepildītajā Uzvaras laukumā, kur brīvdabas dievkalpojumā bija pulcējies ceturtdaļmiljons.

Visā deviņas dienas ilgās vizītes laikā Jānis Pāvils II ne reizes tieši nekritizēja komunistisko režīmu. Pāvests aicināja savus tautiešus klausīt sirdsapziņai, samērot savu rīcību ar kristīgās mācības pamatpatiesībām, atbalstīt citam citu. Viņš runāja Bībeles vārdiem, aicinot Svēto Garu nolaisties pār „šo zemi” un to atjaunot, bet ļaužu miljoni saklausīja tajā aicinājumu mainīt stagnējošo totalitāro režīmu. Jau nākamajā gadā Gdaņskas Ļeņina vārdā nosauktajā kuģu būvētavā radās neatkarīgā arodbiedrība „Solidaritāte”, kura aizsāka plašu pretošanās kustību visā Polijā un deva pirmo jūtamo triecienu padomju sistēmai Austrumeiropā. Kā norāda prominentais britu vēsturnieks Timotijs Gārtons Ešs: „Bez poļu pāvesta nebūtu „Solidaritātes” revolūcijas Polijā 1980. gadā; bez „Solidaritātes” nebūtu dramatisko izmaiņu padomju Austrumeiropas politikā Gorbačova laikā; bez šīm izmaiņām nebūtu 1989. gada samtaino revolūciju.”

Teksta fragmenti: Eduards Liniņš