Lavrentijs Berija bija megrelu izcelsmes padomju valsts darbinieks, PSRS Iekšlietu ministrijas vadītājs. Josifa Staļina tuvs līdzgaitnieks.

No 1938. gada līdz 1945. gadam vadīja PSRS represīvo aparātu. Organizēja represijas un deportācijas Baltijas valstīs un PSRS ieņemtajos Polijas apgabalos (mūsdienu Baltkrievijas un Ukrainas rietumdaļa). Katiņas slaktiņa organizētājs. Tieši vadīja čečenu, ingušu un balkāru deportācijas 1944. gadā. Pēc Otrā pasaules kara vadīja PSRS kodolprogrammu. Pēc Staļina nāves 1953. gadā, būdams viens no ietekmīgākajiem cilvēkiem valstī, centās koncentrēt varu savās rokās.

***

Lavrentijs Berija piedzima Merheuli ciemā netālu no Suhumi. Viņš mācījās Suhumi ģimnāzijā un pēc tās beigšanas devās uz Baku, kur iestājās celtniecības skolā, ko absolvēja 1919. gadā.

Baku Berija iestājās sociāldemokrātiskajā partijā un uzsāka nelegālu darbību. Sākotnēji viņš bija meņševiku uzskatu atbalstītājs, bet 1917. gada martā pieslējās boļševikiem.

Pirmā pasaules kara sākumā viņu iesauca armijā, un vairākus mēnešus viņš pavadīja frontē Rumānijā, līdz 1917. gada beigās dezertēja un atgriezās Baku, kur pilsoņu kara laikā darbojās pagrīdē. Pēc tam Berija uz kādu laiku atgriezās Gruzijā, taču drīz vien viņu arestēja un izsūtīja uz Baku.

No 1921. gada bijis vadošos čekas amatos Gruzijā un Aizkaukāza Federācijā (šajā veidojumā, kas pastāvēja no 1922. līdz 1936. gadam, ietilpa Gruzija, Armēnija un Azerbaidžāna). Trīsdesmito gadu sākumā pārcelts partijas darbā, kādu laiku ir Gruzijas K(b)P CK pirmais sekretārs. Seko karjera Maskavā. Pēc NKVD rindu tīrīšanas Staļins 1938. gada beigās iesēdina Beriju PSRS iekšlietu tautas komisāra krēslā.

***

Krievijai okupējot Latviju, no 1940. gada jūnija līdz 1941. gada jūnija beigām tika represēti 858 Latvijas armijas virsnieki, no tiem – 19 ģenerāļi, viens admirālis, 52 pulkveži, vismaz 125 pulkvežleitnanti, 227 kapteiņi, 186 virsleitnanti, 220 leitnanti un jaunākie leitnanti. Izsūtīti un represēti tika gandrīz 100,000 Latvijas pilsoņi, pārējiem tika atņemti īpašumi.

***

1940. gada 5. marta rītā PSRS iekšlietu tautas komisārs Lavrentijs Berija ziņoja Staļinam: "PSRS IeTK karagūstekņu nometnēs un Ukrainas un Baltkrievijas rietumu apgabalu cietumos patlaban atrodas liels daudzums bijušo Polijas armijas virsnieku, bijušo Polijas policijas un izlūkdienestu darbinieku, poļu nacionālistisko kontrrevolucionāro partiju biedru, atklāto kontrrevolucionāro dumpinieku organizāciju dalībnieku, pārbēdzēju un citu. Viņi visi ir zvērināti padomju varas ienaidnieki, pārpilni ar naidu pret padomju iekārtu." Runa ir par 14 736 cilvēkiem – ne tikai virsniekiem, bet arī uzņēmējiem, politiķiem, valsts amatpersonām, garīdzniekiem, kas bija nokļuvuši padomju režīma varā Molotova–Ribentropa nodevīgā pakta rezultātā. Tas pats attiecās arī uz tām poļu militārpersonām un civilistiem, kas tika turēti Ukrainas un Baltkrievijas rietumdaļas cietumos, – 10 685 cilvēkiem.

Berijas priekšlikums: "Ņemot vērā, ka viņi visi ir iesīkstējuši, nelabojami padomju varas ienaidnieki, PSRS IeTK uzskata par nepieciešamu (..) izskatīt viņu lietas īpašā kārtībā, piemērojot augstāko soda mēru – nošaušanu. Lietu izskatīšanu veikt bez arestēto izsaukšanas un bez apsūdzības uzrādīšanas, slēdziena par izmeklēšanas beigām un apsūdzības slēdziena. (..) Lietu izskatīšanu un lēmuma pieņemšanu uzlikt "troikai" biedru Berijas, Merkulova, Baštakova (IeTK 1. specdaļas priekšnieks) sastāvā." Tajā pašā dienā šis priekšlikums tika izskatīts un pieņemts Vissavienības komunistiskās (boļševiku) partijas (VK(b)P) centrālkomitejas politbirojā. Uz Berijas raksta savas atbalstošās rezolūcijas uzlika Staļins un viņa komanda: aizsardzības tautas komisārs K. Vorošilovs, ārlietu tautas komisārs V. Molotovs, Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja vietnieks A. Mikojans. Turpat arī piezīmes par citu PSRS amatpersonu nostāju: "Kaļiņins – par, Kaganovičs – par."

...

1943. gadā vācieši atklāja poļu kapus. Līdzdarbojoties Polijas Sarkanajam Krustam, tie Katiņā ekshumēja 4200 ķermeņus. Par to pasaulē sacēla lielu troksni. Staļinieši – un visi citi līdz Jeļcinam – meloja, masu slepkavībās apsūdzēdami vāciešus. Kompromitējošos dokumentus VDK gadu gaitā pakāpeniski iznīcināja, svarīgākās pavēles par 22 000 poļu nogalināšanu paslēpjot PSKP CK politbiroja arhīvos aizzīmogotā konvertā, kuru drīkstēja atvērt tikai valsts pirmā amatpersona. Padomju Savienības komunistiskās partijas ģenerālsekretāri un VDK vadība vienmēr skaidri zināja, kas noticis ar "bez vēsts" pazudušajiem poļiem. 1959. gada martā VDK priekšsēdētājs A. Šeļepins priekšlikumā iznīcināt visas nošauto "buržuāziskās Polijas" karagūstekņu un internēto uzskaites lietas PSRS vadītājam Ņ. Hruščovam ziņo, ka ar IeTK "troikas" lēmumu pavisam tikuši nošauti 21 857 cilvēki. Hruščovs, Brežņevs, Andropovs, Čerņenko – viņi visi, Gorbačovu ieskaitot, zināja patiesību par Katiņu, taču meloja, ka nezina. Tikai Jeļcins atklāja patiesību.

***

Visaptverošās čekas represijas Krievijā it kā atslāba, un viens otrs apcietinātais pat atgriezās mājās. Aleksandrs Solžeņicins par šo īso periodu sarkastiski raksta: Tā bija kapeika, ko izdeva ārā no rubļa. Šāda rīcība bija vajadzīga, lai visu uzveltu nekrietnajam Ježovam, lai stiprinātu jaunatnācēja Berijas pozīcijas un lai gaišāk atmirdzētu Vadonis.

Berija atradās NKVD priekšgalā līdz 1945. gadam, kad viņam piešķīra Padomju Savienības maršala pakāpi. Viņš kļuva arī par PSRS Tautas komisāru padomes, vēlāk Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieku (1941-1953) un PSKP CK Politbiroja locekli (1946-1953).

1953. gada 5. martā nomira Staļins. Uz padomju valsts vadoņa vietu reāli pretendēja PSRS Ministru padomes priekšsēdētājs Georgijs Maļenkovs, PSKP CK sekretārs Ņikita Hruščovs, kā arī Ministru padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks un vienlaikus iekšlietu ministrs (IeM un Valsts drošības ministrija bija apvienotas) Lavrentijs Berija.

1953.g. 26. jūnijā Lubjankas maršalu apcietināja. Aiz restēm nonāca arī viņa pretpadomju nodevēju grupas dalībnieki. Drīzumā laikrakstos bija lasāms, ka Maļenkovs PSKP CK plēnumā nolasījis ziņojumu par Lavrentija Pavloviča Berijas noziedzīgo antipartijisko darbību, kas bijusi vērsta uz padomju valsts graušanu ārvalstu kapitāla interesēs un kas izpaudusies nodevīgos mēģinājumos nostādīt PSRS Iekšlietu ministriju pār valdību un partiju.

***

Lai gan absurdi uzskatīt, ka čekas vadītājs un slepkava nevadīja savu organizāciju,  nesenā pagātnē Berijas dēls S. Gegečkori, zinātnieks, kurš pie dalījies svarīgu militāru projektu izstrādāšanā, publikācijās un intervijās pats pirmais mēģināja mainīt priekšstatu, kas bija izveidojies par viņa tēvu: staļiniskā režīma galvenais bende, neaptēsts subjekts, izvirtulis. Gegečkori uzskatīja, ka Berijas lieta bijusi pilnībā safabricēta.

Tāpat kā, piemēram, izmeklētāju savāktie kompromitējošie fakti par Berijas intīmajiem sakariem ar vairāk nekā diviem simtiem sieviešu, sākot ar valstsvīru sievām un slavenām sportistēm un beidzot ar oficiantēm un prostitūtām. Pētnieku viedokļi šajā ziņā ir atšķirīgi. Neviens tomēr nevar noliegt NKVD priekšsēdētāja atbildību par Staļina genocīda politikas īstenošanu, tostarp 1941. gadā Baltijas valstīs notikušajām deportācijām.

Berija veicināja skandalozu popularitāti guvušā Pāvela Sudoplatova (1907-1996) karjeru, kuram pēc Staļina norādījuma uzdeva organizēt Ļeva Trocka nogalināšanu Meksikā un kuru II pasaules kara laikā iecēla par NKVD-NKGB ceturtās jeb izlūkošanas un diversiju pārvaldes priekšnieku.

Viņam Berija uzticējis sagatavot atentātu pret Hitleru Maskavā gadījumā, ja padomju galvaspilsēta kristu vāciešu rokās. (Vienlaikus Staļins caur Berijas resoru centies uzņemt sakarus ar fīreru, lai apmaiņā pret pamieru piedāvātu nacistiem Baltijas valstis, Moldāviju un daļu Ukrainas un Baltkrievijas.)

Kad karš ievirzījās Padomju Savienībai labvēlīgā gultnē, tapuši citi Hilera novākšanas plāni. Viens no tiem paredzējis izmantot Berijas personiskajā kontrolē esošās NKVD aģentes kino zvaigznes Olgas Čehovas, kas 1921. gadā bija pārcēlusies uz dzīvi Vācijā, biežo apgrozīšanos nacistu elites aprindās.

Taču 1943. gadā Staļins atmetis nodomu par atentātu pret Trešā reiha vadoni - ja varu Vācijā sagrābtu citi, pieaugtu tās izredzes noslēgt separātu mieru ar Rietumu lielvalstīm.

Drošībniekiem netrūka darba arī iekšējā frontē - sarkanarmijas straujās atkāpšanās dienās tika apšauti simtiem politieslodzīto, kurus nespēja evakuēt, sodīti panikas cēlāji utt.

Jau 1943. un 1944. gadā par sadarbošanos ar vāciešiem pakļāva represijām veselas tautas - kalmikus, čečenus, Krimas tatārus u. c. Pēc kara valdības priekšsēdētāja vietnieks Berija, cita- starp, kūrēja stratēģiski svarīgo atomenerģētikas nozari, bet Sudoplatovs vadīja Valsts drošības ministrijas īpašo grupu. Kāds zīmīgs apstāklis - vēlāk viņš rakstīja no Vladimiras cietuma PSKP XXIII kongresam, ka viena no svarīgākajām grupas operācijām - Mukačevas pilsētā iznīcināts grieķu katoļu baznīcas galva Romža - veikta pēc Ukrainas K(b)P CK pirmā sekretāra Hruščova norādījuma.

Zīmīgi ir arī tas, ka par staļinisma noziegumiem notiesātais diversiju un terora aktu speciālists Sudoplatovs 1992. gadā, tātad pavisam drīz pēc komunistu varas krišanas Krievijā, tika reabilitēts.

Berija šķietami baudīja Staļina uzticību, tomēr īsti droši nejutās tāpat kā jebkurš cits varas gaiteņos un visā valstī. Par iemeslu smagai apsūdzībai varēja noderēt kaut vai tas, ka Berijas sievas tēvocis agrāk bija viens no gruzīnu meņševiku līderiem. Kā draudīgs mājiens nāca tā saucamās megrēlu sazvērestības atmaskošana, kam sekoja Gruzijas drošības orgānu tīrīšana un gruzīnu nacionālistu aresti.

Pastāv pieņēmums, ka ebreju ārstu kaitnieku grupas apcietināšana (saņēma ciet 37 cilvēkus - ne tikai vainīgos, bet arī viņu piederīgos) 1953. gada janvārī, ko pavadīja skaļa propagandas kampaņa, ir bijis tikai sākums Staļina iecerētam jaunam represiju vilnim, kas aizmēztu arī viņa tuvākos līdzgaitniekus Beriju, Vorošilovu, Mikojanu un, iespējams vēl citus. Taču tam nebija lemts piepildīties.

Pēc Staļina nāves jaunieceltais iekšlietu ministrs Berija izdeva pavēli par četrdesmito un piecdesmito gadu sākuma skaļāko politisko lietu pārskatīšanu. Viņš darīja zināmu PSKP CK Prezidijam, ka notiesāto, piemēram, 1946. gadā ietupināto aviorūpnieku un gaisa kara spēku komandieru, darbībā trūkst nozieguma sastāva vai ka izvirzītās apsūdzības, tajā skaitā ārstiem kaitniekiem inkriminētais nodoms izvest no ierindas maršalu A. Vasiļevski, maršalu L. Govorovu, maršalu I. Koņevu u. c., ir safabricētas.

Pēc Berijas iniciatīvas PSRS Augstākās Padomes Prezidijs 1953. gadā izdeva dekrētu Par amnestiju. Tas gan neattiecās uz politiskā 58. panta ieslodzītajiem. Tomēr brīvību ieguva apmēram miljons cilvēku, galvenokārt par t. s. saimnieciskajiem noziegumiem notiesātie, sievietes, nepilngadīgie, smagi slimie. Tāpat atļāva atgriezties dzimtenē no Gruzijas PSR teritorijas nelikumīgi izvestajiem.

Hruščovs, kuru atbalstīja V. Molotovs un L. Kaganovičs, kategoriski noraidījis Berijas priekšlikumu mainīt tiesvedības sistēmu. Tāpat neīstenojās viņa iecere nodot milzīgo GULAG impēriju Tieslietu ministrijas pārziņā. Viņš toties panāca, lai vairāki uzņēmumi un triecienceltnes, kur izmantoja ieslodzīto darbu, neatrastos Iekšlietu ministrijas pakļautībā.

Berija 1953. gada 4. aprīlī parakstījis pavēli, kas aizliedza ierastās nežēlīgās nopratināšanas metodes, konkrēti pieminot arestēto cietsirdīgu piekaušanu, izģērbtu arestantu ieslodzīšanu aukstā karcerī, ilgstošu turēšanu bez miega. Viņš, protams, nevarēja uzskaitīt visus pat viņam pašam ļoti labi zināmos padomju izmeklētāju izdomātos mocīšanas paņēmienus, ko izmantoja pret nopratināmajiem līdz, kā rakstīja Berija, viņu cilvēciskas ārienes zaudēšanai. Pavēle īpaši noteica likvidēt Lefortovas un Iekšējā cietuma moku kambarus, bet visus rīkus, ar kuriem tika veikta spīdzināšana, iznīcināt.

Dažkārt PSKP CK Prezidija vairākums atbalstīja Berijas ierosinājumus, domājams, tāpēc, ka gluži vienkārši nebija dibināta iemesla tos nepieņemt. Tapa lēmums, kas aizliedza valsts svētkos izrotāt demonstrantu kolonnas un ēku fasādes ar PSRS vadoņu portretiem. Iesīkstējušie partokrāti šo lēmumu slēptā sašutumā novērtēja kā ideoloģisku huligānismu un vēlāk pie pirmās izdevības atcēla. Izmantojot par ieganstu agrākās VDM trūkumus cīņā pret nacionālistisko pagrīdi Lietuvā un Ukrainas rietumu apgabalos, Berija panāca, lai tiek izskatīts stāvoklis atsevišķās republikās. Secinājumi tālu pārsniedza iekšlietu jomu. Faktiski tie, kā apliecina arī Latvijas Valsts arhīvā esošie dokumenti, mudināja ievērojami nostiprināt republiku patstāvību.

PSKP CK Prezidija 1953. gada 12. jūnija lēmumā par Latvijas PSR, starp citu, uzsvērts: Par Latvijas partijas organizācijas galveno uzdevumu uzskatīt tuvākajā laika posmā sagatavot, audzināt un plašos apmēros izvirzīt partijas, padomju un organizatoriskā darbā latviešu kadrus. Izbeigt tādu praksi, ka par partijas rajonu komiteju otrajiem sekretāriem, kā arī par darbaļaužu deputātu padomju izpildkomiteju priekšsēdētāju vietniekiem neizvirza darbiniekus no latviešu nacionālo kadru vidus. Par padomju saimniecību, MTS un rūpniecības uzņēmumu direktoriem iecelt galvenokārt latviešu darbiniekus. Šai sakarā atbrīvotos nomenklatūras darbiniekus, kas neprot latviešu valodu, atsaukt PSKP CK rīcībā.

Partijas, valsts un sabiedriskajās organizācijās par lietvedības valodu bija jākļūst latviešu valodai. Tika uzdots gādāt par zemniecības materiālās labklājības celšanos.

Minētā lēmuma sakarā 1953. gada 22. un 23. jūnijā notika LKP CK VI plēnums. Centrālkomitejas pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš atzina, ka republikā laikā no 1945. līdz 1953. gadam represēti pavisam 119 000 cilvēku un ka prokuratūras un justīcijas orgāni tāpat pieļāvuši nepamatotus arestus un pilsoņu saukšanu pie kriminālās atbildības.

J. Kalnbērziņš līdzīgi citiem augsti stāvošiem biedriem lietoja izteicienus, kādus savās oficiālajās runās neatļāvās nedz pirms, nedz pēc tam: Daudzi partijas, padomju un saimnieciskie vadītāji, atsaucoties uz viltus modrību, bieži izsaka neuzticību vietējiem biedriem. [..] Rīgas pilsētas partijas komitejas un biroja sekretāri b. Apinis, Sokolovs, Berklavs neveic nekādus pasākumus, lai novērstu partijas nacionālās politikas izkropļojumus, attaisnojoties ar to, ka Rīgas partijas organizācijā vispār ir ļoti maz latviešu. [..] Latgales vadošo darbinieku posteņos ir ļoti maz latgaliešu. Attiecībā pret šiem rajoniem ir izveidojies pilnīgi kļūdains un kaitīgs viedoklis - še it visi zinot krievu valodu un tāpēc var strādāt iebraukušie kadri. [..] Mēs faktiski esam rīkojušies nepareizi, atceļot tautā dziļi iesakņojušos Jāņu dienu.

Pēc dažiem gadiem LKP vadītāji pauda gluži pretējas domas. Atbilstoši PSKP CK nostādnēm Berijas ietekmē pieņemtie lēmumi bija sekmējuši buržuāziski nacionālistisko elementu aktivizēšanos.

Nav noliedzams - Berija iedrošināja uz zināmu rīcību latviešu nacionālkomunistus, kuri līdz tam ne ar ko neizcēlās. Viņa nodoms bija iegūt republiku atbalstu cīņā par varu. Lubjankas maršals iejaucās arī ārpolitikā. Viņa ierosmē PSRS Ministru Padomes prezidijs apspriedis jautājumu par trūkumiem Vācijas Demokrātiskās Republikas ekonomikā un nonācis pie pārsteidzoša izskaidrojuma: Galvenais iemesls nelabvēlīgajam stāvoklim VDR ir tagadējos apstākļos kļūdainais kurss uz sociālisma celtniecību. Pēc kādas versijas Berija gribējis iztirgot Austrumvāciju Rietumiem. Viņa aktivitātes pārtrauca arests.

Ņ. Hruščovs, kuru satrauca dažādu ļaunprātību atmaskojumi Ukrainā, kur viņš ilgāku laiku bija partijas pirmais sekretārs - pirms tam viņš ieņēma tādu pašu posteni Maskavas pilsētas komitejā, 1937. gada tīrīšanu laikā aktīvi iesaistoties tautas ienaidnieku apzināšanā galvaspilsētā un attiecīgo kontrolskaitļu sagatavošanā -, un G. Maļenkovs uz brīdi kļuva par sabiedrotajiem, lai ar armijnieku palīdzību novāktu bīstamo konkurentu. Lielās padomju enciklopēdijas sastādītāji steigā nomainīja nepareizo šķirkli Berija pret citu - Beringa jūras šaurums.

Neņemot vērā kādreizējo upuru bēdīgo pieredzi, apcietinātais Berija rakstīja vēstules gaidāmajam PSKP CK plēnumam. Viņa galvenais uzraudzītājs Maskavas kara apgabala pavēlnieks Kirils Moskaļenko atceras: Visas šīs zīmītes mēs iesniedzām Prezidija locekļiem Maļenkovam, Hruščovam un Bulgaņinam. Bet tad saņēmām rīkojumu vairāk nedot viņam ne papīru, ne zīmuli, ne pildspalvu, tas ir, aizliegt rakstīt, kas arī tika izpildīts.

Viss jau bija izšķirts. PSRS ģenerālprokurors Romans Rudenko (pasaulē pazīstams kā viens no galvenajiem apsūdzētājiem Nirnbergas procesā), kam partijas uzticēja izmeklēšanu, ātri savāca pierādījumus. Izrādījās - Berija jau kopš 1919. gada bija darbojies pret padomju valsti.

***

1953. gada 23. decembrī Beriju nošāva kādā Maskavas kara apgabala štāba teritorijā esošā bunkurā. Viņa līķi sadedzināja krematorijā, bet viņa vārds - ne bez partijas propagandas palīdzības kļuva par visa agrāk piedzīvotā ļaunuma simbolu.

Avoti: wikipedia.org, news.lv (Lauku Avīze, U. Šmits, V. Sprūde)