1940. gada 10. februarī agri no rīta sākās pirmās organizētās poļu deportācijas. Šajā dienā tika izsūtīti 140,000- 300,000 okupēto teritoriju iedzīvotāji. Diemžēl, precīzu skaitli nav iespējams noskaidrot, jo kopš 1939.g. septembra, kad sabiedroties- PSRS un Vācija bija sākušas 2. Pasaules karu, 5 kara mēnešos PSRS jau bija sagūstījusi 230,000-450,000 poļu karagūstekņu, tāpat, PSRS okupēja daļu Rumānijas (tagad Moldova), līdz ar to dažādos avotos skaits uzrādīts dažāds. Cilvēki visai haotiski pārvietojās paši, bēgot no kara, un daudzi - gan civilie, gan militārpersonas tika nogalināti vācu- krievu uzbrukumos. Viens no traģikomiskākajiem Krievijas galma vēsturnieku "izgudrojumiem" ir ieskaitīt pie PSRS 2. Pasaules kara "nacisma upuriem" PSRS okupētās daļas iedzīvotājus, kurus bija pati represējusi.

Tā kā vairums poļu vīriešu karadienestam derīgajā vecumā bija iesaukti armijā, un daudzi bija krituši vācu vai krievu gūstā, absolūtais izsūtīto poļu vairākums bija sievietes, mazi bērni un veca gada gājuma cilvēki. Piemēram, šajā pirmajā akcijā bērni vecumā līdz 16 gadiem kopskaitā bija vairāk kā 58,000 no izsūtītajiem. Starp Pirmajā (kopā bija 4) okupētās Polijas deportācijas akcijā izsūtīto vidū poļu bija  81.68 % , ukraiņu 8.76 % , baltkrievi 8.08 %, vācieši 0,11 %, citi 1.37 % (Avots Kresy-Siberia)

21 mēneša laikā (1939.09.17- 1941.06.21) , kurā PSRS bija okupējusi Austrumpoliju (Kresy, tagadējā Rietumukraina un Rietumbaltkrievija), no teritorijas tika deportēti 1,7 miljoni iedzīvotāji, kuru lielais vairākums bija poļi un ebreji, taču daļa bija arī baltkrievu un ukraiņu inteliģence, kā arī turīgākie zemnieki un uzņēmēji, neatkarīgi no tautības.

Inteliģence un turīgie iedzīvotāji veidoja nelielu %, salīdzinot ar uz etniskā pamata izsutītiem iedzīvotājiem. Krievu valodā pieejamā interneta vietnēs kā wikipedia u.c. joprojām regulāri tiek dzēsta informācija par etniskajām tīrīšanām, kuras notika 30-to gadu otrā pusē PSRS teritorijā, bet par šo "poļu operāciju" informāciju atrast var pamatā tikai poļu valodā.

Vienlaikus šīs pasaules vēsturē vienas no lielākajām etnocīda akcijām izskaidro to fenomenu, kas līdzīgi atkārtojās arī Baltijā- vietējo, palikušo iedzīvotāju atbalstu ienākošajiem vācu okupantiem (Vācijas iebrukumam) un iesaisti leģionā, lai ar vācu ieročiem atriebtu nogalinātos un deportētos ģimenes locekļus.

Lai gan PSRS okupētajās Polijas un Rumānijas teritorijās poļi nebija vairākums (poļi bija 5.274 milj  un ebreji 1.109mil. no 13,299 milj), no izsūtīto kopskaita 63.1% bija poļi, 7.4% ebreji, pārējie- citas tautības, kas liecina, ka PSRS akcijas bija kārtējais nacionālais genocīds pret nekrievu tautām, jo izsūtīšanas primārā pazīme bija tieši tautība, nevis sociālais vai mantiskais stāvoklis, kuru visbiežāk kā attaisnojumu genocīdiem parasti izmanto Krievija "kreisie" vai šovinistiskie vēsturnieki. Ebreju lielais procents izskaidrojams ar top, ka atkārtoti okupētās teritorijas (okupējot Polijas - Lietuvas zemes 18.gs. tika izveidota "Nometinājuma josla" (Черта оседлости)). Saskaņā  ar imperatores Katrīnas II rīkojumu (указ) ārpus "nometinājuma joslas" bija aizliegts apmesties uz dzīvi ebrejiem (izņemot 1. ģildes tirgoņus, personas ar augstāko izglītību, reģistrētās prostitūtas, bijušās militārpersonas, kristītos ebrejus).