Jānis Bērziņš, īstajā vārdā Pēteris Ķuzis – V. Ļeņina apsardzes priekšnieks; viens no specoperācijas dalībniekiem, kuras rezultātā tika atmaskots Lielbritānijas organizēts apvērsuma mēģinājums likvidēt boļševiku kliķi Krievijā. Ilggadējs Padomju Savienības militārā izlūkdienesta (GRU) vadītājs, pats personīgi piedalījās arī rezidentūras (spiegu tīkla) veidošanā un pats personīgi vadīja arī slepenās operācijas, piedalījies Spānijas pilsoņu karā kā militārais konsultants.

Dzimis 1889. gada 13. novembrī Rīgas apriņķa Jaunpils (Zaubes) pagasta  "Kliģenē" zemnieka Jāņa Ķuža ģimenē.

Mācījās Baltijas Skolotāju seminārā Kuldīgā.

1905. gada revolūcijas laikā iestājās LSDSP Madlienas organizācijas pulciņā „Sprigulis”, kaujinieku grupas sastāvā piedalījās uzbrukumā soda ekspedīcijas kazakiem Jaunpils muižā.

1907. gadā viņu apcietināja un kara tiesa Tallinā viņam piesprieda astoņus gadu cietumsodu, ko nepilngadības dēļ samazināja līdz diviem gadiem.

1909. gadā darbojās LSD Rīgas organizācijā.

1911. gadā Ķuzi atkārtoti apcietināja un izsūtīja uz Irkutskas guberņu, no kurienes

1914. gadā viņš aizbēga un ar pieņemtu vārdu Jānis Bērziņš nelegāli dzīvoja Rīgā, Pleskavā un Petrogradā līdz Februāra revolūcijai, kad strādāja par laikraksta "Proletariāta cīņa" redaktoru.

Oktobra revolūcijas laikā Bērziņš (Ķuzis) bija Petrogradas komitejas loceklis.

Jau 1917. gada decembrī sāka darboties Viskrievijas ārkārtas komisijā cīņai pret kontrrevolūciju un sabotāžu (čekā).

1919. gada janvārī, kopā ar Krievijas Sarkanās armijas iebrucējiem atgriezās Latvijā un bija LSPR Iekšlietu komisāra vietnieks, vēlāk 15. armijas sevišķās nodaļas priekšnieks.

Pēc Latvijā iebrukušās Krievijas Sarkanās armijas sagrāves- atgriezās Krievijā.

No 1920. gada decembrī strādāja Krievijas Sarkanās armijas izlūkošanas pārvaldē,

No 1921.g. mācījās Sociālistiskajā akadēmijā.

1924. gada martā Bērziņu (Ķuzi) iecēla par Sarkanās armijas štāba 4. (izlūkošanas) pārvaldes priekšnieku, viņa vadībā tika izveidots pimais padomju ārējās izlūkošanas dienests.

1935. gadā viņu atcēla no amata un nozīmēja par Tālo Austrumu armijas pavēlnieka vietnieku.

1936. un 1937. gadā viņš bija Spānijas republikāņu armijas galvenais militārais padomnieks.

1937. gada jūnijā viņš atgriezās PSRS un tika atjaunots armijas izlūkošanas pārvaldes priekšnieka amatā, tomēr jau 1. augustā viņu atstādināja un komunistu organizētās genocīda akcijas- "NKVD Latviešu operācijas" ietvaros

1937. gada 27. novembrī viņu apcietināja sakarā ar apsūdzību "trockistiskā pretpadomju teroristiskā darbībā".

1938. gada 29. jūlijā viņam izpildīja nāvessodu Komunarkas masu kapos pie Maskavas 

***

Dzimis 1890. gadā, Курляндская губ., мест. Густавсберг; латыш; среднее;

начальник Разведывательного управления РККА, армейский комиссар 2-го ранга.

Dzīvoja: Москва, ул. Серафимовича, д. 2 (Дом правительства), кв. 177.

Arestēts: 1937. gada 28. novembrī.

Notiesāts: ВКВС СССР 1938. gada 29. jūlijā.

Inkriminēts: участии в к.-р. террористической организации.

Nošauts: 1938. gada 29. jūlijā.

Apglabāts: место захоронения - Московская обл., Коммунарка.

Reabilitēts: 1956. gada 0. jūlijā. ВКВС СССР

Avots: Москва, расстрельные списки - Коммунарка