PSRS Sarkanās armijas ofensīvas rezultātā 1944. gada vasarā liela daļa no vācu iekarotās Ukrainas nonāca atpakaļ krievu okupācijas zonā.

1944. gada 22 jūnijā, vienlaikus ar operācijas "Bagrations" sākšanu tika izdota īpaši slepena pavēle N 0078-22 par visu ukraiņu izsūtīšanu no Ukrainas. Kā pirmos paredzēja deportēt tos, kas sadarbojušies ar vācu varas iestādēm, taču, pēc 1944. gada ražas novākšanas arī visus pārējos, kuri "iepazinuši dzīvi vācu okupācijas laikā". Tā kā vācieši kara sākumā bija okupējuši faktiski visu Ukrainas teritoriju, līdz pat Volgogradai (Staļingradai), tas nozīmēja burtiski visu ukraiņu ģimeņu - pārsvarā gan tikai nekarojošo sieviešu un bērnu- izsūtīšanu. Pavēlē īpaši norādīts, kā veikt genocīda aktus- tai skaitā sekot, lai ziņas par deportācijām nenonāk Sarkanās Armijas rindās karojošajiem ukraiņu vīriem, dēliem un tēviem. 

Tiesa, par šī dokumenta autentiskumu vēsturnieki strīdās- īpaši krievu puse apgalvo, ka tā esot "nacistu viltojuma skrejlapa", kura glabājusies arhīvā, bet ne autentisks teksts. Vienlaikus,- tā kā 1944.g. tika 100% izsūtītas desmitiem tautu uz atsevišķu pavēļu pamata (tai skaitā ni Ukrainas teritorijas 100%- Krimas tatāri)- pavēle var būt bijusi arī autentiska, taču nav izpildīta straujo PSRS panākumu Rietumu frontē un ukraiņu daudzuma dēļ.

*

Ukraiņu attieksme pret padomju (krievu) varu nebija viennozīmīga, - īpaši atšķirīgās ar Krieviju vēstures dēļ. Ukraina ("Kijevas Krievzeme") atšķirībā no Krievijas ("Maskavijas", arī krievu un somugru "republikas") savu valstiskumu izveidoja agrāk un bija attīstīta, kurpretī Maskavija,- 400 gadus bija pakļauta klejotāju mongoļu- tatāru iekarotājiem. Arī vēlākos gadsimtos, Ukrainai nonākot Polijas- Lietuvas republikas sastāvā, valstī brīvi ienāca Rietumvalstu idejas, tehnoloģijas un saimnieciskās struktūras. Stāvoklis krasi mainījās, 18. gadsimtā, kad Polijas - Lietuvas "magnātu" jeb oligarhu savstarpējie cīniņi ļāva Poliju (arī Ukrainu) sadalīt un okupēt Krievijai. 

Pretēji Brestļitovskas miera līgumā un komunistu sludinātajām tautu pašnoteikšanās  tiesībām, Krievijas Impērijas mantiniecei- PSRS 1919.g.-1920.g. izdevās sakaut ukraiņu patriotus un to izveidoto Ukrainas valsti. Atšķirībā no Baltijas valstīm, kuras kopā ar Poliju cīnījās tikai pret Krievijas krievu komunistiem, daļa ukraiņu cīnījās arī par neatkarību no Polijas, kuras sastāvā Ukraina vēsturiski bija līdz pat 18. gadsimtam. Lai arī 1920.g. Ukrainu okupēja PSRS (Padomju Krievija), ukraiņi jauno varu nepieņēma gan ideoloģijas dēļ (tradicionāli Ukrainā bija spēcīgi attīstīta zemniecība), gan nacionālo atšķirību dēļ. Tā rezultātā, starpkaru periodā Krievija centās veikt neskaitāmus genocīda aktus pret ukraiņiem, lai šo bagāto robežteritoriju atbrīvotu kā dzīvestelpu "uzticamajiem" krieviem. Jau 1921. gadā boļševiki "atbrīvoja" dzīvestelpu jaunās padomju galvaspilsētas- Maskavas tuvumā, badā nomērdējot miljoniem pie Volgas dzīvojošo mazākumtautību (tatāru, baškīru, nogaju, pievolgas vāciešu) pārstāvju. Otrajā mākslīgi izraisītā bada "operācijā" 1929.g-1930.g. jau koncentriski tālāk no Maskavas- tika iznīcināti līdz 2 miljoniem kazahu. Trešais vilnis - Golodomors jau skāra "slāvu brāļus"- ukraiņus.

Ņemot vērā 1929.-1932. gada veikto PSRS genocīdu pret ukraiņiem- Golodomoru- mākslīgi radītu badu, kura rezultātā gāja boja līdz pat 10 miljoniem ukraiņu (kuru vietā nomitināja pārsvarā krievus).  1937.-38. gadā Ukrainu skāra jauns represiju vilnis- tika masveidā deportētas un pēc nacionālās pazīmes iznīcinātas vai deportētas veselas tautu kopienas -poļi, grieķi, tatāri, vācieši, kuras vēsturiski (grieķi- gadu tūkstošus, vācieši- gadsimtus) bija dzīvojušas Ukrainas teritorijā.

1939. gadā tika noslēgts vācu nacionālsociālistu- krievu komunistu (lai slēptu kopējo ideoloģisko platformu biežāk dēvēts "Staļina- Hitlera" vai "Ribentropa Molotova") pakts, kura rezultātā Krievija iekaroja un/vai anektēja daļu Polijas un Rumānijas ar tam sekojošām represijām. Tāpēc, 1941. gadā, vāciešiem pārkāpjot paktu un iebrūkot 2. Pasaules sākuma sabiedrotā PSRS teritorijā, ukraiņi daudzviet sagaidīja vāciešus kā "atbrīvotājus". 

Daudzi ukraiņi bija gājuši bojā pašā kara sākumā,- PSRS atkāpjoties bieži iznīcināja infrastruktūras objektus ar visiem civiliedzīvotājiem, - pazīstamākais ir Dņepras HES uzspridzināšana, kuras radīto plūdu rezultātā bojā aizgāja desmitiem tūkstošu civiliedzīvotāju un pat veselas armijas apakšvienības. 

Šie notikumi, protams, ukraiņus nedarīja lojālus "padomju varai" (krievu okupācijai)

1944. gadā, izmantojot jebkāda tiesiskuma trūkumu kara plosītajā Eiropā, PSRS Iekšlietu komisariāts kopīgi ar Aizsardzības komisariātu izlēma "galīgi atrisināt" "ukraiņu jautājumu".