1934. gada 1. decembrī Kirovu partijas Ļeņingradas organizācijas galvenajā mītnē - Smoļnijā, ar revolvera šāvienu nogalināja partijas instruktors Leonīds Nikolajevs.

25. decembrī sastādītajā pirmajā apsūdzībā, kā viens no vaininiekiem, tika minēts Latvijas konsuls Georgs Bisenieks − viņš esot bijis sakarnieks starp Kirova slepkavības organizētāju Ļeningradas grupu un šī atentāta īsteno plānotāju, no Padomju Savienības izraidīto Ļevu Trocki. 

Ir panākta vienošanās vēsturnieku vidū, tāpēc oficiālā versija ir, ka sava politiskā konkurenta Kirova slepkavību organizēja Staļins, kurš bija saskatīja nopietnu risku Kirova augošajai popularitātei un savas "komandas" veidošanu, tāpēc tas esot pavēlējis H. Jagodam organizēt tā nogalināšanu. Slepkavību izdarīt tika uzdots kādam partijas biedram - Leonīdam Nikolajevam, kam bija personīgs motīvs - viņa sievas M. Draules iespējamam "intīmam sakaram" ar Kirovu. Kā liecināja Marija Ivanovna Eidemane, kura tolaik strādāja Smoļnijā par mašīnrakstītāju un ikdienas gaitās bija cieši saistīta gan ar Kirovu, gan citiem tā laika vadošiem kompartijas un padomju darbiniekiem, nevienu nepārsteidza runas par jaunās valsts vadoņu ārlaulības sakariem, kā arī apliecināja Kirova cilvēcisko vienkāršību saskarsmē ar apkārējiem un pelnīto popularitāti. 

Kirova nāve uzsāka plašu represiju vilni pret Staļina konkurentiem partijā un īpaši pret Krievijā dzīvojošiem latviešiem, un ebrejiem, jo tika izplatīts mīts, ka tieši latviešu diplomāts G. Bisenieks "finansējis" atentātu, bet to organizējis Ļevs Trockis. 

Kā raksta vēsturnieki, šīs lietas sakarā uz nāvi tika notiesāti tūkstoši cilvēki, to skaitā vismaz 104 personas, kuras bija apcietinājumā jau pirms atentāta izdarīšanas. 

Vēsture  liecina, ka personas, kuras ir pie varas, nekad nelaiž garām iespēju izmantot situācijas pilsoņu personīgo brīvību un tiesību ierobežošanai.