Atbilstoši lēmumam 2 dienu laikā veikt čečenu un ingušu pilnīgu deportāciju no to apdzīvotām vietām, PSRS Iekšlietu ministrijas karaspēks uzsāka pildīt pavēli, kuras rezultātā bija jāizved vairāk kā 500.000 reģionā dzīvojošo čečenu un ingušu.

Operāciju bija pavēlēts izpildīt 48 stundās, taču ceļu un transporta līdzekļu trūkuma dēļ Čečenijā tas nebija iespējams. Rezultātā, vairākos gadījumos, lai izpildītu pavēli, PSRS IeM virsnieki "improvizēja".

Viens šāds dokumentēts gadījums notika Haibahas ciemā. Vairāk kā 700 vietējo iedzīvotāju no apkārtnes ciemiem tika sadzīti uz šo ciemu, te tie pārsvarā bija veci cilvēki, sievietes un mazgadīgi bērni (turpinājās 2. Pasaules karš, vairāk kā 40.000 čečenu bija iesaukti un turpināja dienēt Sarkanajā Armijā, karojot pret Vāciju).

Aizbildinoties, ka aukstajā februāra dienā sadzītajiem cilvēkiem nepieciešama pajumte, tie tika sadzīti lielā šķūnī, kurā glabājās siens. Operācijas vadītājs, NKVD 3. ranga valsts drošības komisārs Gvišiani (Гвишиани) sadzītos cilvēkus lika ieslēgt un šķūni aizdedzināt. Cilvēkus, kuri centās izbēgt no liesmām, čekisti nošāva. Divi NKVD virsnieki, kuri protestēja pret šo vardarbību- Maļsagovs (Мальсагов) un Gromovs (Громов) tika arestēti. Viņu liecības, kā arī paša Gvišiani telegramma Berijam par to, ka "bijis spiests likvidēt ap 700 čečenus, lai izpildītu pavēli noteiktajos termiņos", kā arī vēlāk atrastas mirstīgās atliekas apliecina šī genocīda fakta patiesumu.

Kopš Krievijā nostiprinājies bijušo VDK dabinieku vadīts režīms, minētie nozieguma fakti tiek noliegti. Krievijas valdošo aprindu asākie kritiķi cita starpā atzīmē, ka nozieguma izpildītājs ģenerālis Gvišiani esot bijis "nodrošinājies"- viņa dēls bija precējies ar PSRS Ministru kabineta vadītāja Kosigina meitu, savukārt adoptētā meita- ar citu PSKP CK locekli un PSRS (Krievijas) valdības pārstāvi Jevgēņiju Primakovu. Protams, tas ir viens no publiskās diskusijas "kultūras" elementiem, pārjoet no problēmas uz personu. Taču, radniecības fakts tiešām tāds ir un noteikti ir interesants, pētot varas elites korporatīvās un personīgas saites, kādas var atrast ne tikai PSRS, mūsdienu Krievijā, bet arī jebkurā citā valstī.

Lai gan viņam oficiāli bija tikai 2 klašu izglītība, viņš sasniedza ģenerālleitnanta dienesta pakāpi (atņemta 1953.g.), bet pēc atbrīvošanas no dienesta VDK- strādāja par "inženieri- ekonomistu" Gruzijā un mierīgi nodzīvoja līdz pat savai nāvei 1966. gadā.

Par notikumu bija uzņemta dokumentāla filma "Pavēlēts aizmirst", taču Krievijā valdošais režīms to ir aizliedzis, un tā ir izņemta no youtube vai citām publiski pieejamām vietām.