Eduards Berklāvs

Eduards Berklavs bija Latvijas PSR un Latvijas Republikas valstsvīrs, kas 1950. gados bija viens no nacionālkomunistu kustības galvenajiem organizētājiem, bet 1980. un 1990. gados redzams Latvijas Nacionālās Neatkarības Kustības (LNNK) pārstāvis - viens no tās dibinātājiem un pirmais priekšsēdētājs.

Biogrāfija 

Dzimis 1914.g.15.jūnijā Kuldīgas apkaimē "Birzniekos" lauku amatnieka un laukstrādnieces piecu bērnu ģimenē. No 8 gadu vecuma pelnījis sev iztiku kā lopu gans pie dažādiem saimniekiem.

Mācījies Ķimāles sešgadīgajā skolā, kur iesaistījies arī pretalkohola jaunatnes organizācijā "Cerības pulciņš" un Mazpulku organizācijā, mācījies spēlēt vijoli. Tālāk sekojis mācekļa darbs Kuldīgas litotipogrāfijā, vienlaikus vakaros mācoties Kuldīgas ģimnāzijā.

Iesaistījies organizācijās "Latvijas Darba jaunatne" un "Strādnieku Sports un Sargs". Strādājis Kurzemes apriņķa laikrakstā "Kurzemnieks", bet pēc 1934.gada 15.maija apvērsuma, kad laikraksts ticis slēgts, strādājis dažādus gadījuma darbus rūpnīcā "Vulkāns", ceļu būves un mežu izciršanas darbos.

1935.g. pēc pārcelšanās uz dzīvi Rīgā  strādājis elektromehāniskajā darbnīcā, bet vakaros mācījies Rīgas pilsētas Amatniecības skolā, turpinot darboties kā burtlicis - iespiedējs komjaunatnes nelegālajā tipogrāfijā "Spartaks". Arestēts un sodu izcietis Rīgas Centrālcietumā un spaidu darbos Kalnciema akmeņlauztuvēs.

1940.g. pēc Latvijas okupācijas strādājis Komjaunatnes centrālkomitejā un Komunistiskās partijas Rīgas Proletāriešu rajona komitejā.

1941.g., karam sākoties, evakuējies, nokļūstot Latviešu strēlnieku divīzijā. Piedalījies kaujās dažādās frontēs, sākumā kā ierindas kareivis, vēlāk kā virsnieks. Pēc kara demobilizējies, strādājis kā pārliecināts komunists dažādās komjaunatnes, Komunistiskās partijas un padomju varas iestādēs, tajā skaitā bijis LPSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks. Absolvējis trīsgadīgo partijas augstskolu Maskavā. Pakāpeniski sācis izprast PSKP īstos mērķus latviešu tautas pārkrievošanā un sācis darboties pret Maskavas režīmu.

1959.gadā atbrīvots no visiem amatiem un izsūtīts uz Vladimiru, kur atradies līdz 1968.g. Izslēgts no Komunistiskās partijas "par Ļeņina nacionālās politikas izkropļošanu un partijas augstāko instanču lēmumu ignorēšanu." Līdz aiziešanai pensijā strādājis Rīgas Elektromašīnu rūpnīcā (RER). Padomju laikā, pēc atgriešanās Latvijā no izsūtījuma, viņam bijis aizliegts publicēties, viņa vārds nav pieminēts presē, radio, TV.

1971.gadā uzrakstījis "17 latviešu komunistu vēstuli", kurā patiesi atspoguļota PSKP un LKP īstenotā politika Latvijā. Šī vēstule tikusi ievietota apmēram 100 preses izdevumos 14 valstīs, vairākkārt nolasīta ārzemju radio raidījumos. Sakarā ar pretpadomju aktivitātēm bieži pratināts Valsts drošības komitejā un pret viņu gatavota apsūdzība. Atmodas laikā aktīvi iesaistījies sabiedriskajos procesos.

1988.g. bijis viens no LNNK dibinātājiem un tās pirmais priekšsēdētājs. Vienlaikus darbojies LTF valdē. Ievēlēts par LR Pilsoņu kongresa delegātu (1990).

1990.g. ievēlēts AP, kur bijis gados vecākais deputāts.

1990-1993 darbojies AP Cilvēka tiesību un nacionālo jautājumu komisijā. Šajā laikā bieži ticies ar tautiešiem ārzemēs un skaidrojis okupācijas režīma sekas tikšanās reizēs ārlietu ministrijās Vācijā, Kanādā, ASV, Lielbritānijā. Ievēlēts un darbojies LR 5.Saeimā (1993 -1996), bijis Cilvēktiesību un nacionālo jautājumu komisijā kā LNNK frakcijas deputāts.

Sākot no 1988.gada publicējis dažādos preses izdevumos Latvijā un latviešu izdevumos ārzemēs apmēram 200 rakstu par politisko, ekonomisko un sociālo stāvokli Latvijā. Grāmatas "Zināt un neaizmirst" (R., 1998) autors.

Pēc izstāšanās politisku motīvu dēļ no apvienības "Tēvzemei un brīvībai"/LNNK nebija nevienas politiskas partijas biedrs. Apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (1995.), III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2000.g.), un 1991.gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.

Sieva Margarita, pēc izglītības inženiere ķīmiķe, visu mūžu nostrādājusi Latvijas Zinātņu akadēmijas organiskās sintēzes institūtā (mirusi 2000.gada janvārī). Eduards Berklavs bija latviešu studentu korporācijas Fraternitas Livonica goda biedrs.

Par Eduarda Berklava dzīvi un politiskajiem uzskatiem 2007. gadā uzņemta dokumentālā filma "Berklavisms".

Bibliogrāfija 

  • "Zināt un neaizmirst" (1998.) - Eduarda Berklava skatījums uz padomju laiku Latvijas politiskajiem notikumiem
  • "Zināt un neaizmirst II" (2006.) - Eduarda Berklava skatījums uz Atmodas un pēcatmodas Latvijas politiskajiem notikumiem
  • "Uldis Ģērmanis, Eduards Berklavs 'Dialogi. Vēstules un publikācijas. 1989—1997'" (2008.) - Eduarda Berklava un Ulda Ģērmaņa skatījums uz pēcatmodas Latvijas politiskajiem notikumiem savstarpējās vēstulēs

Piezīmes un atsauces 

Ārējās saites

  •  Zirnis, Egīls (2009. gada 4. jūlijā). "Latviskā sociālisma gals", SestDiena. Atjaunots: 2009. gada 5. jūlijā. "Gan Ministru padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis, kurš sirga ar cukurslimību, gan LKP CK pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš ap 1959.gadu gribēja atstāt amatu. Lācis par mantinieku bija iecerējis Berklavu.
  • Avots: "4.maijs. Rakstu, atmiņu un dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju. Dr.habil.Tālava Jundža redakcijā. Fonds Latvijas Vēsture. 2000.
  •  17 latviešu komunistu vēstule
  • Eduarda Berklava biogrāfija (virtuālā enciklopēdija "Latvijas ļaudis uz 21. gadsimta sliekšņa")
  • "Kā nīdēja nacionālkomunistus" — raksts par nacionālkomunistu kustību (Daina Bleiere, laikraksts "Latvijas Avīze", 2004.08.07.)
  • gramata21.lv

Vēstures pētnieks Ervīns Jākobsons rakstīja par šo laiku:

1959. gada 7. - 8. jūlijā notika Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ārkārtas plēnums, kas nosodīja nacionālkomunistu idejas un no amatiem atbrīvoja aktīvākos šo ideju īstenotājus. Plašāka sabiedrība par berklaviešu grupas sakāvi sākumā neko pat neuzzināja, jo nekāda informācija par plēnumu publicēta netika, kaut gan citos gadījumos šādi plēnumi tika plaši iztirzāti avīžu slejās.

Vienīgi žurnālā „Padomju Latvijas Komunists” parādījās Arvīda Pelšes raksts, kas asi kritizēja Berklava un viņa domubiedru uzskatus. Acīmredzot LKP CK vadība bija novērojusi neapmierinātības pazīmes tautā, kas bija saistītas ar latviešu tapšanu par mazākumu savā zemē, tāpēc nolēma lieki netracināt iedzīvotājus.

Par LKP CK pirmo sekretāru kļuva Krievijas latvietis Arvīds Pelše, kas gandrīz nemaz nerunāja latviski. Galīgi viņa pozīcijas nostiprināja LKP 17. kongress 1960. gada februārī, kurā LKP CK un tās biroja sastāvs piedzīvoja būtiskas pārmaiņas. Pēc tam kadru nomaiņa Latvijā sākās ar jaunu spēku un turpinājās līdz pat 1962. gadam. Amatus zaudēja vairāki ministri, CK nodaļu vadītāji, Rīgas pilsētas partijas komitejas un izpildkomitejas vadošie darbinieki. Bieži tika praktizēta pārcelšana mazāk atbildīgā, tomēr joprojām svarīgā amatā, kam vēlāk sekoja galīga izmešana no nomenklatūras rindām.

Arhīvu materiāli liecina, ka vietējo kangaru ieinteresētība sodīt nacionālkomunistus bija daudz lielāka nekā Maskavas atbalsts šādām represijām. Pelšem bija nodoms pret Eduardu Berklavu sākt kriminālvajāšanu. 1959. gada beigās un 1960. gada sākumā notika kampaņa, kurā dažādas partijas organizācijas pieprasīja izslēgt Berklavu no kompartijas rindām. Vienlaikus VDK izmeklēja lietu par protesta vēstulēm, ko avīzēm „Pravda” un „Cīņa” bija nosūtījuši divi pensionāri - Kārlis Baumanis un Jānis Kīns. Lai gan izmeklētāji centās pierādīt, ka ar šo lietu ir saistīti arī Berklavs un bijušais Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktors Pauls Dzērve, Hruščovs Berklava tiesāšanai nepiekrita, jo tas varēja sarežģīt politisko situāciju Latvijā.

Jaunā republikas vadība asi nosodīja nacionālkomunistu viedokli vadošo kadru izvirzīšanas jautājumā un latviešu valodas lietošanas jomā, uzsverot, ka tas pauž „buržuāzisko nacionālismu” un ir pretrunā proletāriskajam internacionālismam. Tika uzsvērts, ka nacionālisms ir sevišķi bīstams brīdī, kad Latvijā atgriežas 1941. un 1949. gadā deportētie „padomju varai naidīgie elementi”. Sevišķi asi tika nosodīta nacionālkomunistu prasība pārtraukt imigrantu arvien plašāku ieceļošanu Latvijā no citām PSRS republikām un šajā nolūkā atteikties no Latvijas pārmērīgas industrializācijas.

LKP Arvīda Pelšes un vēlāk Augusta Vosa vadībā darīja visu, lai vadītu Latvijas attīstību pa nacionālkomunistu idejām pilnīgi pretēju kursu. Pelše pārvērta Latviju par īstu „proletāriskā internacionālisma” placdarmu. Latviešiem nācās intensīvi apgūt krievu valodu, kas pamazām pārņēma visas politiskās un saimnieciskās dzīves jomas. „Viesu” no brālīgajām republikām kļuva arvien vairāk. Par tabu tika pasludinātas visas tēmas, kas saistījās ar imigrāciju, garīgo kultūru, pagātnes mantojumu, nacionālajām attiecībām. Tas ietekmēja arī attieksmi pret kultūras pieminekļu aizsardzību, ekoloģiju, lielo rūpniecības uzņēmumu celtniecību. Nacionālkomunistu vietā nāca ceturtdaļgadsimtu ilga stagnātiska, uz centralizāciju orientēta valsts pārvalde. Lai gan formāli vadošajos amatos joprojām bija cilvēki ar latviskiem uzvārdiem, tie lielākoties bija Krievijā dzimušie latviešu pēcteči, kas latviski prata vāji vai nerunāja nemaz.

Šis bija ļoti postošs laiks Latvijai. Sākot ar 60. gadiem, Latvija daudzās jomās zaudēja līderpozīcijas Baltijas republiku vidū. Lielākā daļa latviešu uzskatīja, ka Latvijas vadība salīdzinājumā ar pārējām Baltijas republikām vismazāk rūpējas par savas zemes interesēm un viscītīgāk izpilda Maskavas norādījumus. Promaskaviskās partokrātijas uzvara bija solis atpakaļ, kas 60. un 70. gados padarīja Latviju par vienu no neostaļinisko tendenču spilgtākajiem piemēriem Padomju Savienībā.

Kāpēc nacionālkomunisti cieta sakāvi? Tāpēc, ka tos izdevās ātri sašķelt - LKP CK birojā nebija vienprātības. Vājā vieta bija arī latviešu niecīgais skaits kompartijā. Berklavam bija savs atbalstītāju un domubiedru loks, tomēr viņa asā un autoritārā daba attālināja no viņa daudzus liberāli noskaņotus komunistus. Turklāt viņam pretī stājās vērā ņemama staļinistu kopa Baltijas kara apgabala pavēlnieka Aleksandra Gorbatova, avīzes „Sovetskaja Latvija” galvenā redaktora Nikolaja Saļejeva un LKP CK sekretāra Arvīda Pelšes vadībā. Ap šiem cilvēkiem grupējās visi reformu pretinieki. Zināmu līdzsvaru uzturēja Jāņa Kalnbērziņa un Viļa Lāča atbalsts nacionālkomunistiem, tomēr Kalnbērziņa nostāja bija svārstīga un to stipri iespaidoja Maskavas viedoklis. Īsti nevēlēdamies cīnīties pats par savu vietu, viņš atdeva arī berklaviešu pozīcijas.

Latvijas nelaime bija Baltijas kara apgabala štāba klātbūtne Rīgā. Padomju augstākās nomenklatūras hierarhijas īpatnība bija tāda, ka reģionos, kur atradās kara apgabalu štābi, par augstāku amatpersonu uzskatīja nevis vietējo partijas pirmo sekretāru, bet kara apgabala pavēlnieku. Kamēr Lietuvu un Igauniju Maskavā pārstāvēja šo republiku kompartiju pirmie sekretāri, Latvijas kompartijas vadītāji labākajā gadījumā varēja braukt tikai atskaitīties. Vietējo kompartiju faktiski aizstāja Baltijas kara apgabala partijas organizācija, kurā darbojās cilvēki, kas personiski pazina Hruščovu vēl no kara gadiem.

Nacionālkomunisti nebija vienota grupa ar saskaņotu darbības programmu. Drīzāk var runāt par vispārēju liberālu noskaņojumu, kuru atbalstīja vai kurai simpatizēja daudzi komunisti un komjaunieši, kā arī daļa inteliģences. Berklavieši bija it kā tautas slēpto vēlmju paudēji varas struktūrās, kas mēģināja samierināt latviešu tautas vairākumu un inteliģenci ar komunistisko režīmu. Tomēr viņiem nebija izredžu, jo arī politiskā „atkušņa” apstākļos PSKP CK funkcionāri nacionālajos jautājumos nekādas novirzes no partijas ģenerāllīnijas nepieļāva. Tikpat modri to sargāja lielkrievu šovinisti LKP Centrālkomitejā, Baltijas kara apgabala politiskajā pārvaldē un citās varas struktūrās. Hrusčova „atkusnis” gan nosodīja Staļina personības kultu, taču ne valsts totalitāro sistēmu.

Diez vai nacionālkomunisti tolaik domāja par Latvijas neatkarības atgūšanu. Viņi tikai vēlējās īstenot PSRS konstitūcijā ierakstītās tiesības katrai republikai pašai lemt savu likteni. Par to liecina kāda Dabas muzeja līdzstrādnieka stāstītais, ka vēl 80. gados Vilis Krūmiņš, kas tolaik bija muzeja direktors, komentējot sava darbinieka disidentiskos dzejoļus, centies pierādīt Latvijas neatkarības neiespējamību. Taču 1959. gadā berklaviešiem, tostarp Krūmiņam, tika pārmests arī tas, ka „nacionālisti grib izeju no Savienības”.

Kādi bija Latvijas nacionālkomunistu reālie sasniegumi? Pirmkārt, Berklavs neļāva Rīgā pierakstīt vismaz 200 atvaļinātos kara celtniekus un vairākus simtus militāristu ģimeņu. Kāroto dzīvojamo platību nesaņēma arī vairāki simti armijas un kara flotes virsnieku. Taču valodas un migrācijas jautājumi vairāk izpaudās administratīvās politikas jomā, kamēr daudz lielāka ietekme uz cilvēkiem bija kultūras politikai. Šajā ziņā tika paveikts ļoti daudz - 50. gadu otrajā pusē no „pagrīdes” iznāca daudzi Staļina laikā aizliegtie latviešu autoru darbi, sāka atdzimt Latgales kultūra. Kas attiecas uz industrializāciju, tad to pilnībā apturēt neizdotos tik un tā. 70. - 80. gados jaunas rūpnīcas tika celtas arī Lietuvā un Igaunijā, vienīgi Latvijas gadījumā to darīja vairāk domājot par PSRS interesēm, nevis par to, kāds labums no tā tiks republikai.

Nacionālkomunistu kustība Latvijā cieta neveiksmi, tomēr atsevišķi tās dalībnieki arī turpmākajos gados turpināja pretoties lielkrievu šovinismam. Pēc atgriešanās no izsūtījuma Eduards Berklavs kļuva par Latvijā aktīvas disidentu grupas vadītāju, kas 1972. gadā organizēja „17 latviešu komunistu vēstules” publicēšanu pasaules plašsaziņas līdzekļos. Vēstījuma parakstītāji - E. Ankupe, A. Zandmanis, P. Pizāns un citi - bija partijas vecbiedri, kas nespēja pieņemt Latvijas kolonizāciju un rusifikāciju, tāpēc nolēma apelēt pie ietekmīgākajām Rietumu kompartijām, lai ar konkrētiem faktiem parādītu PSKP melīgo nacionālo politiku. Tas bija pirmais gadījums, kad latviešu nacionālkomunisti izteica savus uzskatus kolektīvi, apsūdzot PSKP rusifikācijas politikas īstenošanā. Vēstule bija adresēta Itālijas, Francijas, Dienvidslāvijas, Spānijas, Rumānijas un citu valstu kompartiju vadītājiem, kā arī franču komunistu intelektuāļiem Luijam Aragonam un Rožē Garodī.

„17 komunistu vēstulei” bija milzīga rezonanse. Par to informēja ziņu aģentūras visā pasaulē. Šis protesta sauciens kļuva par vienu no veiksmīgākajām latviešu pretpadomju akcijām pēc 2. Pasaules kara. Vēstījuma sekas atspoguļojās arī vairāku Rietumvalstu attiecībās ar PSRS. Skandāls bija tik nepatīkams, ka LKP funkcionāri publiski atteicās par vēstules autoriem atzīt Latvijas komunistus. Tika publicēti visdažādākie izdomājumi par vēstījuma izcelsmi, apvainojot vēstules falsifikācijā gan latviešu trimdas organizācijas, gan Rietumvalstu specdienestus.

Sākoties latviešu tautas trešajai atmodai sevi pieteica jaunā nacionālkomunistu paaudze, savukārt Eduards Berklavs kļuva par vienu no Latvijas Nacionālās Neatkarības Kustības (LNNK) dibinātājiem un bija pirmais tās vadītājs. Viņš bija gan Latvijas Augstākās padomes, gan un 5. Saeimas deputāts. 90. gadu vidū Berklavs aizgāja no aktīvās politikas, tomēr nezaudēja interesi par to līdz pat sava mūža beigām 2004. gada 25. novembrī. Par ieguldījumu valsts un tautas labā Eduards Berklavs apbalvots ar IV un III šķiras Triju Zvaigžņu ordeņiem.

Avoti: wikipedia.org

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1Vilis KrūmiņšVilis KrūmiņšDraugs, Darba biedrs27.05.191926.08.2000
        2Andrejs ElvihsAndrejs ElvihsDarba biedrs00.00.191029.11.1975
        3Oskars GrīgsOskars GrīgsDarba biedrs20.01.194321.04.2017
        4Pēteris LaķisPēteris LaķisDarba biedrs01.11.195214.11.2003
        5Roberts JurdžsRoberts JurdžsDarba biedrs11.04.196309.12.2002
        6Pēteris StrautmanisPēteris StrautmanisDarba biedrs24.04.191927.06.2007
        7Arnolds DeglavsArnolds DeglavsDarba biedrs15.10.190427.10.1969
        8Imants DaudišsImants DaudišsDarba biedrs15.08.194514.04.2002
        9Valdis KrisbergsValdis KrisbergsDarba biedrs31.01.194426.09.2018
        10Brigita ZeltkalneBrigita ZeltkalneDarba biedrs29.12.193706.06.2014
        11Valentīna  ZeileValentīna ZeileDarba biedrs01.03.193718.08.2018
        12Jānis FreimanisJānis FreimanisDarba biedrs06.04.193525.06.2006
        13Ivars SilārsIvars SilārsDarba biedrs28.04.193829.08.2019
        14Augusts VossAugusts VossDarba biedrs30.10.191910.02.1994
        15Andrejs KrastiņšAndrejs KrastiņšDarba biedrs06.05.195119.05.2008
        16Jānis PeiveJānis PeiveDarba biedrs03.08.190613.09.1976
        17Vilnis EglājsVilnis EglājsDarba biedrs19.06.193803.10.1993
        18Ita KozakevičaIta KozakevičaDarba biedrs03.07.195528.10.1990
        19Anna SeileAnna SeileDarba biedrs27.09.193919.06.2019
        20Pauls PutniņšPauls PutniņšDarba biedrs12.11.193701.12.2018
        21Andris GrūtupsAndris GrūtupsDarba biedrs, Paziņa05.05.194915.06.2014
        22Uldis GravaUldis GravaDarba biedrs01.04.193819.01.2018
        23Vaira PaegleVaira PaegleDarba biedrs06.07.194214.06.2019
        24Jānis KalnbērziņšJānis KalnbērziņšPaziņa17.09.189304.02.1986
        25Vilis LācisVilis LācisPaziņa, Darba devējs12.05.190406.02.1966
        26Raits ČernajsRaits ČernajsPaziņa13.08.194803.03.2018
        27Uldis ĢērmanisUldis ĢērmanisPaziņa04.10.191510.12.1997
        28Arturs PormalsArturs PormalsPaziņa25.11.192603.04.2013
        29Staņislavs ZukulisStaņislavs ZukulisPaziņa00.00.193007.05.1993
        30Imants LešinskisImants LešinskisPaziņa17.12.193123.12.1985
        31Pēteris LeimanisPēteris LeimanisPaziņa23.10.190626.01.2003
        32Vilis KalniņšVilis KalniņšSkolotājs28.08.190011.10.1941
        33
        Skolotājs
        34Vilnis  ZariņšVilnis ZariņšPartiju biedrs, Domu biedrs24.05.193030.01.2014
        35Dainis StaltsDainis StaltsPartiju biedrs03.01.193912.04.2014
        36Aigars JirgensAigars JirgensPartiju biedrs, Domu biedrs02.11.196016.03.2005
        37Jāzeps EidussJāzeps EidussPartiju biedrs03.07.191620.04.2004
        38Kārlis OzoliņšKārlis OzoliņšPartiju biedrs31.08.190515.08.1987
        39
        Edgars MūkinsDomu biedrs
        40
        Osvalds DarbiņšDomu biedrs00.00.190606.05.1983
        41
        Pāvels PizānsDomu biedrs03.09.191811.06.1971
        42Pēteris BlausPēteris BlausDomu biedrs23.08.190006.01.1971
        43Ārijs TomsonsĀrijs TomsonsDomu biedrs00.00.2016
        44Vilens TolpežņikovsVilens TolpežņikovsDomu biedrs12.07.192821.12.2008
        45
        Pauls DzērveDomu biedrs03.09.191821.12.1961
        46
        Antons LuriņšDomu biedrs31.07.191106.10.1983
        47Romāns PussarsRomāns PussarsDomu biedrs12.07.193228.02.2011
        48Gunārs AstraGunārs AstraDomu biedrs22.10.193106.04.1988
        49Konstantīns PupursKonstantīns PupursDomu biedrs05.03.196410.09.2017
        50Juris ZiemelisJuris ZiemelisDomu biedrs17.05.194128.12.1988
        51Ludis SkostaLudis SkostaDomu biedrs30.08.193624.05.2009
        52Jānis ViķelisJānis ViķelisDomu biedrs24.06.194527.12.2005
        53Voldemārs KalpiņšVoldemārs KalpiņšDomu biedrs19.02.191611.02.1995
        54
        Rafails BlūmsDomu biedrs
        55Ilmārs BišersIlmārs BišersDomu biedrs01.11.193012.05.2011
        56Tamāra ZālīteTamāra ZālīteDomu biedrs14.02.191819.09.1990
        57Ņikita HruščovsŅikita HruščovsPretinieks15.04.189411.09.1971

        25.03.1949 | PSRS genocīds pret nekrievu tautām. Operācija "Krasta banga". 1949. gada marta deportācijas. Izsūtīti vairāk kā 94,000

        Pievieno atmiņas

        09.06.1959 | Rīgā ierodas PSKP CK 1. sekretārs. Latvijā tiek uzsākta pastiprināta rusifikācijas programma

        Pievieno atmiņas

        29.12.1959 | LKP CK plēnums

        Pievieno atmiņas

        10.07.1988 | Nodibināta Latvijas Nacionālās Neatkarības Kustība (LNNK)

        Pievieno atmiņas

        08.10.1988 | Izveidota Latvijas Tautas Fronte

        Latvijas Tautas fronte bija sabiedriski politiska kustība un organizācija Latvijas PSR un Latvijā Atmodas laikā no 1988. gada. Pēc 5. Saeimas ievēlēšanas 1993. gadā tā darbojās kā mazietekmīga organizācija. Likvidējās 1999. gadā.

        Pievieno atmiņas

        06.02.1989 | LTF lietošanā tiek piešķirta ēka Vecrīgā

        1989.gada 6.februārī ar Latvijas PSR Ministru Padomes lēmumu LTF (Latvijas Tautas Fronte) lietošanā tiek piešķirta ēka Vecpilsētas ielā 13/15. Vēl viens piemērs, kā izpildvara netieši sāka dot atbalstu sabiedrības pilsoniskai aktivitātei ceļā uz neatkarības atjaunošanu.

        Pievieno atmiņas

        23.08.1989 | Baltijas ceļš - Balti kett - Baltijos kelias - Балтийский путь

        Pievieno atmiņas

        18.03.1990 | Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanas

        Pievieno atmiņas

        23.04.1990 | LR Pilsoņu Kongresa vēlēšanas

        1990. gada 8.-23. aprīlī notika LR Pilsoņu Kongresa vēlēšanas, kurās 707 772 iedzīvotāji (678 862 pilsoņi un 28 910 pilsoņu kandidāti) ievēlēja 232 delegātus

        Pievieno atmiņas

        13.01.1991 | Notiek Latvijas Tautas Frontes Domes izsludinātā Vislatvijas tautas manifestācija

        Latvijas Tautas Frontes Dome izsludina Vislatvijas tautas manifestāciju, lai 13. janvārī atbalstītu likumīgi (gan vēl pēc okupācijas laika likumiem) ievēlēto valdību, kā arī pieņēma lēmumu apsargāt stratēģiski svarīgākos objektus.

        Pievieno atmiņas

        20.01.1991 | Diena, kurā krita Podnieka komanda

        1991.gada 20.janvārī notiek demonstrācijas Maskavā Baltijas aizstāvībai, tajās piedalās ap 100 000 cilvēku. Tiek izvirzīta prasība pēc M. Gorbačova, D. Jazova, B. Pugo, VDK priekšsēdētāja V. Krjučkova demisijas sakarā ar Viļņas upuriem.

        Pievieno atmiņas

        05.06.1993 | Latvijas Republikas 5. Saeimas vēlēšanas

        Pievieno atmiņas

        21.06.1997 | “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK

        Pievieno atmiņas

        Birkas