Eduards Berklavs bija Latvijas PSR un Latvijas Republikas valstsvīrs, kas 1950. gados bija viens no nacionālkomunistu kustības galvenajiem organizētājiem, bet 1980. un 1990. gados redzams Latvijas Nacionālās Neatkarības Kustības (LNNK) pārstāvis - viens no tās dibinātājiem un pirmais priekšsēdētājs.

Biogrāfija 

Dzimis 1914.g.15.jūnijā Kuldīgas apkaimē "Birzniekos" lauku amatnieka un laukstrādnieces piecu bērnu ģimenē. No 8 gadu vecuma pelnījis sev iztiku kā lopu gans pie dažādiem saimniekiem.

Mācījies Ķimāles sešgadīgajā skolā, kur iesaistījies arī pretalkohola jaunatnes organizācijā "Cerības pulciņš" un Mazpulku organizācijā, mācījies spēlēt vijoli. Tālāk sekojis mācekļa darbs Kuldīgas litotipogrāfijā, vienlaikus vakaros mācoties Kuldīgas ģimnāzijā.

Iesaistījies organizācijās "Latvijas Darba jaunatne" un "Strādnieku Sports un Sargs". Strādājis Kurzemes apriņķa laikrakstā "Kurzemnieks", bet pēc 1934.gada 15.maija apvērsuma, kad laikraksts ticis slēgts, strādājis dažādus gadījuma darbus rūpnīcā "Vulkāns", ceļu būves un mežu izciršanas darbos.

1935.g. pēc pārcelšanās uz dzīvi Rīgā  strādājis elektromehāniskajā darbnīcā, bet vakaros mācījies Rīgas pilsētas Amatniecības skolā, turpinot darboties kā burtlicis - iespiedējs komjaunatnes nelegālajā tipogrāfijā "Spartaks". Arestēts un sodu izcietis Rīgas Centrālcietumā un spaidu darbos Kalnciema akmeņlauztuvēs.

1940.g. pēc Latvijas okupācijas strādājis Komjaunatnes centrālkomitejā un Komunistiskās partijas Rīgas Proletāriešu rajona komitejā.

1941.g., karam sākoties, evakuējies, nokļūstot Latviešu strēlnieku divīzijā. Piedalījies kaujās dažādās frontēs, sākumā kā ierindas kareivis, vēlāk kā virsnieks. Pēc kara demobilizējies, strādājis kā pārliecināts komunists dažādās komjaunatnes, Komunistiskās partijas un padomju varas iestādēs, tajā skaitā bijis LPSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks. Absolvējis trīsgadīgo partijas augstskolu Maskavā. Pakāpeniski sācis izprast PSKP īstos mērķus latviešu tautas pārkrievošanā un sācis darboties pret Maskavas režīmu.

1959.gadā atbrīvots no visiem amatiem un izsūtīts uz Vladimiru, kur atradies līdz 1968.g. Izslēgts no Komunistiskās partijas "par Ļeņina nacionālās politikas izkropļošanu un partijas augstāko instanču lēmumu ignorēšanu." Līdz aiziešanai pensijā strādājis Rīgas Elektromašīnu rūpnīcā (RER). Padomju laikā, pēc atgriešanās Latvijā no izsūtījuma, viņam bijis aizliegts publicēties, viņa vārds nav pieminēts presē, radio, TV.

1971.gadā uzrakstījis "17 latviešu komunistu vēstuli", kurā patiesi atspoguļota PSKP un LKP īstenotā politika Latvijā.

Vēstuli no Latvijas izveda ASV trimdas aktīvs sabiedriskais darbinieks Artūrs Pormals, kā puķu pušķa ietinamo papīru.

Šī vēstule tikusi ievietota apmēram 100 preses izdevumos 14 valstīs, vairākkārt nolasīta ārzemju radio raidījumos. Sakarā ar pretpadomju aktivitātēm bieži pratināts Valsts drošības komitejā un pret viņu gatavota apsūdzība. Atmodas laikā aktīvi iesaistījies sabiedriskajos procesos.

1988.g. bijis viens no LNNK dibinātājiem un tās pirmais priekšsēdētājs. Vienlaikus darbojies LTF valdē. Ievēlēts par LR Pilsoņu kongresa delegātu (1990).

1990.g. ievēlēts AP, kur bijis gados vecākais deputāts.

1990-1993 darbojies AP Cilvēka tiesību un nacionālo jautājumu komisijā. Šajā laikā bieži ticies ar tautiešiem ārzemēs un skaidrojis okupācijas režīma sekas tikšanās reizēs ārlietu ministrijās Vācijā, Kanādā, ASV, Lielbritānijā. Ievēlēts un darbojies LR 5.Saeimā (1993 -1996), bijis Cilvēktiesību un nacionālo jautājumu komisijā kā LNNK frakcijas deputāts.

Sākot no 1988.gada publicējis dažādos preses izdevumos Latvijā un latviešu izdevumos ārzemēs apmēram 200 rakstu par politisko, ekonomisko un sociālo stāvokli Latvijā. Grāmatas "Zināt un neaizmirst" (R., 1998) autors.

Pēc izstāšanās politisku motīvu dēļ no apvienības "Tēvzemei un brīvībai"/LNNK nebija nevienas politiskas partijas biedrs. Apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (1995.), III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2000.g.), un 1991.gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.

Sieva Margarita, pēc izglītības inženiere ķīmiķe, visu mūžu nostrādājusi Latvijas Zinātņu akadēmijas organiskās sintēzes institūtā (mirusi 2000.gada janvārī). Eduards Berklavs bija latviešu studentu korporācijas Fraternitas Livonica goda biedrs. Livoniķu filistrs Artūrs Pormals bija tā persona, kura izveda Berklāva "17 komunistu vēstuli" no PSRS okupētās Latvijas uz brīvo pasauli, kur šī vēstule bija publicēta daudzos desmitos valodu, tādējādi informējot par piespiedu rusifikācijas gaitu un pilsoņu ierobežojumiem PSRS okupētajā Latvijā. 

Par Eduarda Berklava dzīvi un politiskajiem uzskatiem 2007. gadā uzņemta dokumentālā filma "Berklavisms".

Bibliogrāfija 

• "Zināt un neaizmirst" (1998.) - Eduarda Berklava skatījums uz padomju laiku Latvijas politiskajiem notikumiem
• "Zināt un neaizmirst II" (2006.) - Eduarda Berklava skatījums uz Atmodas un pēcatmodas Latvijas politiskajiem notikumiem
• "Uldis Ģērmanis, Eduards Berklavs 'Dialogi. Vēstules un publikācijas. 1989—1997'" (2008.) - Eduarda Berklava un Ulda Ģērmaņa skatījums uz pēcatmodas Latvijas politiskajiem notikumiem savstarpējās vēstulēs

Piezīmes un atsauces 

Ārējās saites

•  Zirnis, Egīls (2009. gada 4. jūlijā). "Latviskā sociālisma gals", SestDiena. Atjaunots: 2009. gada 5. jūlijā. "Gan Ministru padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis, kurš sirga ar cukurslimību, gan LKP CK pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš ap 1959.gadu gribēja atstāt amatu. Lācis par mantinieku bija iecerējis Berklavu." 
• Avots: "4.maijs. Rakstu, atmiņu un dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju. Dr.habil.Tālava Jundža redakcijā. Fonds Latvijas Vēsture. 2000.
•  17 latviešu komunistu vēstule
• Eduarda Berklava biogrāfija (virtuālā enciklopēdija "Latvijas ļaudis uz 21. gadsimta sliekšņa")
• "Kā nīdēja nacionālkomunistus" — raksts par nacionālkomunistu kustību (Daina Bleiere, laikraksts "Latvijas Avīze", 2004.08.07.)
• gramata21.lv

Vēstures pētnieks Ervīns Jākobsons rakstīja par šo laiku:

1959. gada 7. - 8. jūlijā notika Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ārkārtas plēnums, kas nosodīja nacionālkomunistu idejas un no amatiem atbrīvoja aktīvākos šo ideju īstenotājus. Plašāka sabiedrība par berklaviešu grupas sakāvi sākumā neko pat neuzzināja, jo nekāda informācija par plēnumu publicēta netika, kaut gan citos gadījumos šādi plēnumi tika plaši iztirzāti avīžu slejās.

Vienīgi žurnālā „Padomju Latvijas Komunists” parādījās Arvīda Pelšes raksts, kas asi kritizēja Berklava un viņa domubiedru uzskatus. Acīmredzot LKP CK vadība bija novērojusi neapmierinātības pazīmes tautā, kas bija saistītas ar latviešu tapšanu par mazākumu savā zemē, tāpēc nolēma lieki netracināt iedzīvotājus.

Par LKP CK pirmo sekretāru kļuva Krievijas latvietis Arvīds Pelše, kas gandrīz nemaz nerunāja latviski. Galīgi viņa pozīcijas nostiprināja LKP 17. kongress 1960. gada februārī, kurā LKP CK un tās biroja sastāvs piedzīvoja būtiskas pārmaiņas. Pēc tam kadru nomaiņa Latvijā sākās ar jaunu spēku un turpinājās līdz pat 1962. gadam. Amatus zaudēja vairāki ministri, CK nodaļu vadītāji, Rīgas pilsētas partijas komitejas un izpildkomitejas vadošie darbinieki. Bieži tika praktizēta pārcelšana mazāk atbildīgā, tomēr joprojām svarīgā amatā, kam vēlāk sekoja galīga izmešana no nomenklatūras rindām.

Arhīvu materiāli liecina, ka vietējo kangaru ieinteresētība sodīt nacionālkomunistus bija daudz lielāka nekā Maskavas atbalsts šādām represijām. Pelšem bija nodoms pret Eduardu Berklavu sākt kriminālvajāšanu. 1959. gada beigās un 1960. gada sākumā notika kampaņa, kurā dažādas partijas organizācijas pieprasīja izslēgt Berklavu no kompartijas rindām. Vienlaikus VDK izmeklēja lietu par protesta vēstulēm, ko avīzēm „Pravda” un „Cīņa” bija nosūtījuši divi pensionāri - Kārlis Baumanis un Jānis Kīns. Lai gan izmeklētāji centās pierādīt, ka ar šo lietu ir saistīti arī Berklavs un bijušais Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktors Pauls Dzērve, Hruščovs Berklava tiesāšanai nepiekrita, jo tas varēja sarežģīt politisko situāciju Latvijā.

Jaunā republikas vadība asi nosodīja nacionālkomunistu viedokli vadošo kadru izvirzīšanas jautājumā un latviešu valodas lietošanas jomā, uzsverot, ka tas pauž „buržuāzisko nacionālismu” un ir pretrunā proletāriskajam internacionālismam. Tika uzsvērts, ka nacionālisms ir sevišķi bīstams brīdī, kad Latvijā atgriežas 1941. un 1949. gadā deportētie „padomju varai naidīgie elementi”. Sevišķi asi tika nosodīta nacionālkomunistu prasība pārtraukt imigrantu arvien plašāku ieceļošanu Latvijā no citām PSRS republikām un šajā nolūkā atteikties no Latvijas pārmērīgas industrializācijas.

LKP Arvīda Pelšes un vēlāk Augusta Vosa vadībā darīja visu, lai vadītu Latvijas attīstību pa nacionālkomunistu idejām pilnīgi pretēju kursu. Pelše pārvērta Latviju par īstu „proletāriskā internacionālisma” placdarmu. Latviešiem nācās intensīvi apgūt krievu valodu, kas pamazām pārņēma visas politiskās un saimnieciskās dzīves jomas. „Viesu” no brālīgajām republikām kļuva arvien vairāk. Par tabu tika pasludinātas visas tēmas, kas saistījās ar imigrāciju, garīgo kultūru, pagātnes mantojumu, nacionālajām attiecībām. Tas ietekmēja arī attieksmi pret kultūras pieminekļu aizsardzību, ekoloģiju, lielo rūpniecības uzņēmumu celtniecību. Nacionālkomunistu vietā nāca ceturtdaļgadsimtu ilga stagnātiska, uz centralizāciju orientēta valsts pārvalde. Lai gan formāli vadošajos amatos joprojām bija cilvēki ar latviskiem uzvārdiem, tie lielākoties bija Krievijā dzimušie latviešu pēcteči, kas latviski prata vāji vai nerunāja nemaz.

Šis bija ļoti postošs laiks Latvijai. Sākot ar 60. gadiem, Latvija daudzās jomās zaudēja līderpozīcijas Baltijas republiku vidū. Lielākā daļa latviešu uzskatīja, ka Latvijas vadība salīdzinājumā ar pārējām Baltijas republikām vismazāk rūpējas par savas zemes interesēm un viscītīgāk izpilda Maskavas norādījumus. Promaskaviskās partokrātijas uzvara bija solis atpakaļ, kas 60. un 70. gados padarīja Latviju par vienu no neostaļinisko tendenču spilgtākajiem piemēriem Padomju Savienībā.

Kāpēc nacionālkomunisti cieta sakāvi? Tāpēc, ka tos izdevās ātri sašķelt - LKP CK birojā nebija vienprātības. Vājā vieta bija arī latviešu niecīgais skaits kompartijā. Berklavam bija savs atbalstītāju un domubiedru loks, tomēr viņa asā un autoritārā daba attālināja no viņa daudzus liberāli noskaņotus komunistus. Turklāt viņam pretī stājās vērā ņemama staļinistu kopa Baltijas kara apgabala pavēlnieka Aleksandra Gorbatova, avīzes „Sovetskaja Latvija” galvenā redaktora Nikolaja Saļejeva un LKP CK sekretāra Arvīda Pelšes vadībā. Ap šiem cilvēkiem grupējās visi reformu pretinieki. Zināmu līdzsvaru uzturēja Jāņa Kalnbērziņa un Viļa Lāča atbalsts nacionālkomunistiem, tomēr Kalnbērziņa nostāja bija svārstīga un to stipri iespaidoja Maskavas viedoklis. Īsti nevēlēdamies cīnīties pats par savu vietu, viņš atdeva arī berklaviešu pozīcijas.

Latvijas nelaime bija Baltijas kara apgabala štāba klātbūtne Rīgā. Padomju augstākās nomenklatūras hierarhijas īpatnība bija tāda, ka reģionos, kur atradās kara apgabalu štābi, par augstāku amatpersonu uzskatīja nevis vietējo partijas pirmo sekretāru, bet kara apgabala pavēlnieku. Kamēr Lietuvu un Igauniju Maskavā pārstāvēja šo republiku kompartiju pirmie sekretāri, Latvijas kompartijas vadītāji labākajā gadījumā varēja braukt tikai atskaitīties. Vietējo kompartiju faktiski aizstāja Baltijas kara apgabala partijas organizācija, kurā darbojās cilvēki, kas personiski pazina Hruščovu vēl no kara gadiem.

Nacionālkomunisti nebija vienota grupa ar saskaņotu darbības programmu. Drīzāk var runāt par vispārēju liberālu noskaņojumu, kuru atbalstīja vai kurai simpatizēja daudzi komunisti un komjaunieši, kā arī daļa inteliģences. Berklavieši bija it kā tautas slēpto vēlmju paudēji varas struktūrās, kas mēģināja samierināt latviešu tautas vairākumu un inteliģenci ar komunistisko režīmu. Tomēr viņiem nebija izredžu, jo arī politiskā „atkušņa” apstākļos PSKP CK funkcionāri nacionālajos jautājumos nekādas novirzes no partijas ģenerāllīnijas nepieļāva. Tikpat modri to sargāja lielkrievu šovinisti LKP Centrālkomitejā, Baltijas kara apgabala politiskajā pārvaldē un citās varas struktūrās. Hrusčova „atkusnis” gan nosodīja Staļina personības kultu, taču ne valsts totalitāro sistēmu.

Diez vai nacionālkomunisti tolaik domāja par Latvijas neatkarības atgūšanu. Viņi tikai vēlējās īstenot PSRS konstitūcijā ierakstītās tiesības katrai republikai pašai lemt savu likteni. Par to liecina kāda Dabas muzeja līdzstrādnieka stāstītais, ka vēl 80. gados Vilis Krūmiņš, kas tolaik bija muzeja direktors, komentējot sava darbinieka disidentiskos dzejoļus, centies pierādīt Latvijas neatkarības neiespējamību. Taču 1959. gadā berklaviešiem, tostarp Krūmiņam, tika pārmests arī tas, ka „nacionālisti grib izeju no Savienības”.

Kādi bija Latvijas nacionālkomunistu reālie sasniegumi? Pirmkārt, Berklavs neļāva Rīgā pierakstīt vismaz 200 atvaļinātos kara celtniekus un vairākus simtus militāristu ģimeņu. Kāroto dzīvojamo platību nesaņēma arī vairāki simti armijas un kara flotes virsnieku. Taču valodas un migrācijas jautājumi vairāk izpaudās administratīvās politikas jomā, kamēr daudz lielāka ietekme uz cilvēkiem bija kultūras politikai. Šajā ziņā tika paveikts ļoti daudz - 50. gadu otrajā pusē no „pagrīdes” iznāca daudzi Staļina laikā aizliegtie latviešu autoru darbi, sāka atdzimt Latgales kultūra. Kas attiecas uz industrializāciju, tad to pilnībā apturēt neizdotos tik un tā. 70. - 80. gados jaunas rūpnīcas tika celtas arī Lietuvā un Igaunijā, vienīgi Latvijas gadījumā to darīja vairāk domājot par PSRS interesēm, nevis par to, kāds labums no tā tiks republikai.

Nacionālkomunistu kustība Latvijā cieta neveiksmi, tomēr atsevišķi tās dalībnieki arī turpmākajos gados turpināja pretoties lielkrievu šovinismam. Pēc atgriešanās no izsūtījuma Eduards Berklavs kļuva par Latvijā aktīvas disidentu grupas vadītāju, kas 1972. gadā organizēja „17 latviešu komunistu vēstules” publicēšanu pasaules plašsaziņas līdzekļos. Vēstījuma parakstītāji - E. Ankupe, A. Zandmanis, P. Pizāns un citi - bija partijas vecbiedri, kas nespēja pieņemt Latvijas kolonizāciju un rusifikāciju, tāpēc nolēma apelēt pie ietekmīgākajām Rietumu kompartijām, lai ar konkrētiem faktiem parādītu PSKP melīgo nacionālo politiku. Tas bija pirmais gadījums, kad latviešu nacionālkomunisti izteica savus uzskatus kolektīvi, apsūdzot PSKP rusifikācijas politikas īstenošanā. Vēstule bija adresēta Itālijas, Francijas, Dienvidslāvijas, Spānijas, Rumānijas un citu valstu kompartiju vadītājiem, kā arī franču komunistu intelektuāļiem Luijam Aragonam un Rožē Garodī.

„17 komunistu vēstulei” bija milzīga rezonanse. Par to informēja ziņu aģentūras visā pasaulē. Šis protesta sauciens kļuva par vienu no veiksmīgākajām latviešu pretpadomju akcijām pēc 2. Pasaules kara. Vēstījuma sekas atspoguļojās arī vairāku Rietumvalstu attiecībās ar PSRS. Skandāls bija tik nepatīkams, ka LKP funkcionāri publiski atteicās par vēstules autoriem atzīt Latvijas komunistus. Tika publicēti visdažādākie izdomājumi par vēstījuma izcelsmi, apvainojot vēstules falsifikācijā gan latviešu trimdas organizācijas, gan Rietumvalstu specdienestus.

Sākoties latviešu tautas trešajai atmodai sevi pieteica jaunā nacionālkomunistu paaudze, savukārt Eduards Berklavs kļuva par vienu no Latvijas Nacionālās Neatkarības Kustības (LNNK) dibinātājiem un bija pirmais tās vadītājs. Viņš bija gan Latvijas Augstākās padomes, gan un 5. Saeimas deputāts. 90. gadu vidū Berklavs aizgāja no aktīvās politikas, tomēr nezaudēja interesi par to līdz pat sava mūža beigām 2004. gada 25. novembrī. Par ieguldījumu valsts un tautas labā Eduards Berklavs apbalvots ar IV un III šķiras Triju Zvaigžņu ordeņiem.