Tamāra Zālīte

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
14.02.1918
Miršanas datums:
19.09.1990
Apglabāšanas datums:
26.09.1990
Pirmslaulību (cits) uzvārds:
Eiduss
Kategorijas:
Pedagogs, skolotājs, Tulkotājs
Tautība:
 ebrejs
Kapsēta:
Rīgas Raiņa kapi

LU docente, angļu filoloģijas profesore un Šekspīra speciāliste

Tamāra Zālīte (dz. Eidusa) dzimusi ebreju ģimenē 1918.gada 14. februārī Vologdas pilsētā Krievijā, uz kurieni viņas vecāki bija nonākuši ar bēgļu straumi no Liepājas Pirmā pasaules kara laikā, vācu karaspēkam iebrūkot Kurzemē.

Ģimene cēlusies no Daugavpils, bet daļa, ieskaitot Tamāras tēvu Āronu Eidusu, jau 1912. gadā bija pārcēlusies uz Liepāju, kur tēvam bija neliels uzņēmums. Bez Tamāras ģimenē vēl bija 1916.gadā dzimušais brālis Jāzeps Eiduss.

Kopā ar citiem bēgļiem ģimene atgriezās Liepājā 1920.gadā, bet drīz pārcēlās uz Rīgu, kur tad arī sākās Tamāras skolas gaitas.

Sākumā tā bija 16. pamatskola (vācu Lutherschule). Vēlāk, nodibinoties Kārļa Ulmaņa režīmam, mazākumtautību bērni drīkstēja mācīties vai nu latviešu skolās, vai savas tautības skolās, un Tamāra aizgāja uz Rīgas ebreju ģimnāziju.

Vecākais brālis Jāzeps Eiduss bija aizrāvies ar komunisma idejām, sastāvēja pagrīdes komjaunatnes organizācijā un ietekmēja arī Tamāru - viņa kļuva komunistiski noskaņota un ģimāzijā organizēja skolnieku streiku ar prasību veidot mācību procesu pēc padomju skolu parauga. Tamāru, protams, izslēdza. Viņai nācās mācīties Sabiedriskajā ģimnāzijā, kuru viņa beidza 1936. gadā. Brālis tajā laikā bija notiesāts par komunistisku darbību un atradās Centrālcietumā.

1936. gada rudenī Tamāra iestājās Latvijas universitātes Ķīmijas fakultātē.

Viņa tuvu sadraudzējās ar pazīstamu komunistu Raimondu Boču, un iesaistījās komunististiskajā pagrīdē. Kad Boču apcietināja, arī Tamāru arestēja, bet tiesa pierādījumu trūkuma dēļ viņu attaisnoja, tomēr studijas Tamāra neturpināja. Nodarbodamās ilgāku laiku ar privātstundu pasniegšanu, viņa bija iekrājusi kādu naudas summu un 1938. gadā aizbrauca uz Angliju papildināties angļu valodā Londonas Politehniskajā institūtā, pēc tam Londonas lingvistu institūtā.

Pēc Lingvistu institūta, kā arī stenogrāfijas un mašīnrakstīšanas kursu beigšanas viņa iestājās Londonas univesitātes Berkbeka koledžas Angļu filoloģijas nodaļā. Pēc tam viņa Londonā dabūja darbu kā sekretāre.

Kad brālis 1938. gada martā bija izcietis četrus gadus spaidu darbos, viņa jau bija Londonā. Brālis bija izslēgts no LU un nolēma arī braukt uz Angliju turpināt studijas.

1939.gadā Anglijā ieradās kāds Latvijas kuģis, kura kapteiņa palīgs bija Rozenbergs (Tamāras latviešu valodas skolotājas vīrs no vidusskolas laikiem). Kuģim vajadzēja doties tālāk uz Meksiku. Meksika bija Tamāras sapņu zeme kopš agras bērnības, un viņai izdevās pierunāt jūrnieku paslēpt viņu uz kuģa, lai slepus aizvestu uz Meksiku.

Tas bija 1939. gada pirmajā septembrī. Rietumos iesākās Otrais pasaules karš. Kuģis jau bija gabalā, kad pienāca radiogramma, ka visiem Latvijas kuģiem nekavējoties jāatgriežas izejas ostās. Tā brālis, pārnākot mājā, savos nekad neaizslēgtajos bēniņos tumšā naktī atrada raudošo un izmisušo māsiņu, kas palika dzīvot pie viņa, kamēr atrada darbu un istabu. Visumā tas bija trauksmains, dēku un dažādu traku piedzīvojumu posms, jo brāļa bēniņi kļuva par daudzu Londonas akadēmiskās jaunatnes pārstāvju bohēmisko Meku.

Sākumā Tamāra atkal strādāja kā privātsekretāre, bet, pēc nacistiskās Vācijas uzbrukuma PSRS (1941. gada 22. jūnijā), viņa sāka strādāt padomju TASS aģentūras Londonas nodaļā, uztverot pa radio padomju ziņas un dodot tās tālāk lielajām preses aģentūrām. Tur viņa nostrādāja līdz 1946. gada vasarai. Darbs viņu visu laiku turēja pasaules notikumu centrā. Viņai vienmēr bija visjaunākās ziņas no kara frontēm.

Londonā Tamāra dzīvoja interesantu un pilnasinīgu dzīvi. Materiāli viņa bija nodrošināta, viņai bija labs dzīvoklis. Tamāra daudz ceļoja pa Angliju (cik vien to atļāva kara apstākļi). Vācu bumbas, ko meta uz Londonu, laimīgi krita viņai garām. Londonā viņa arī varēja nodoties savai kopš bērnības saglabātajai mīlestībai uz baletu. Viņa turpināja bērnībā aizsāktās nodarbības, dejoja kreisajā amatieru teatrī "Unity Theatre", beidzot iekļuva pazīstamajā Rambēra kundzes trupā, kurā aktīvi darbojās līdzi, kļūstot arī par šīs izcilās sievietes personīgu draudzeni.

Būdama pievilcīga un gudra, viņa ieguva daudz interesantu draugu un pielūdzēju. Intīma draudzība viņai bija ar brāļa matematikas profesoru ungāru augstākās aristokrātijas atvasi Polu Djenešu. Komunistiskie uzskati satuvināja viņu ar žurnālistiem un literātiem, arī ar interesantiem kreisās kustības dalībniekiem un Spānijas pilsoņu kara dalībniekiem.

Tomēr, kad karš bija beidzies, viņa sāka domāt par atgriešanos Latvijā. Padomju Latvija, no tāluma skatoties, atbilda viņas ideāliem, un tur arī atradās mīļotais brālis, kas, no kara frontēm pārnācis un strādādams LVU, sāka intensīvi saukt māsiņu atpakaļ uz Latviju.

1946. gadā Tamāra pameta savu interesanto un jautro dzīvi Londonā un ieradās Rīgā. Labās dzīves izlutinātajam cilvēkam padomju pēckara īstenība bija skarba: uzreiz darba, dzīvokļa, normālas eksistences problēmas. Birokrātiskās iekārtas labirinti, tāpat neuzticība no padomju iestāžu puses, vilcināšanās ar pases izdošanu, pierakstu, šķēršļi darba atrašanai - viss šķita nepārvarams.

Gaišās ilūzijas par dzīvi komunismā sāka gaist. Kā aģentūras TASS darbiniece, viņa aizbrauca uz Maskavu, kur viņu pieņēma darbā, bet šaušalīgie dzīvošanas apstākļi un burtiskais bads, kādā bija jādzīvo, atdzina viņu atpakaļ pie brāļa Rīgā. Sākās cīņa par izdzīvošanu un vietas atrašanu dzīvē.

Svarīgākos praktiskos jautājumus palīdzēja atrisināt draugs no komunistiskās pagrīdes - Eduards Berklavs, kas tolaik bija augstā partijas postenī. Grūtāk bija ar darbu pēc kvalifikācijas, jo augstskolas izglītība nebija pabeigta.

Viņa dabūja laborantes darbu Pedagoģiskajā institūtā, faktiski pildot pasniedzējas pienākumus.

1949.gadā viņa kā eksterns nolika visus eksāmenus un kļuva par pilntiesīgu mācības spēku Rīgas Pedagoģiskā institūta Svešvalodu fakultātē. Īsā laikā Tamāra iekaroja lielu autoritāti gan pasniedzēju, gan studentu vidū. Sāka strādāt pie kandidāta disertācijas, ķērās pie latviešu daiļliteratūras tulkošanas angļu valodā. Apprecējās ar LPSR Operas un baleta teātra kora dziedātāju Varaidoti Zālīti. Izskatījās, ka galvenās grūtības ir pārvarētas.

Tad nāca jauna katastrofa. Padomju represīvās iestādes viņu un brāli apcietināja un izvirzīja nepamatotu apsūdzību - spiegošana Anglijas labā. Abi pēc kāda laika "atzinās" un tika notiesāti. Soda izciešanai Tamāru nosūtīja meža darbos Arhangeļskas novadā. Kā šī trauslā sieviete ar balerīnas augumu izturēja turienes necilvēcīgos apstākļus, badu, darbu pie koku ciršanas?

No darba uzdevuma viņa spēja veikt tikai 6%, par to saņēma "soda devu" - tikai 300 gramu maizes dienā. Kā viņa mācēja saglabāt sevi kā cilvēku tajā briesmīgajā kriminālajā vidē - tas būtu īpašs stāsts. Vīrs Varaidotis Zālītis, viņai nezinot, aizmuguriski izšķīrās no viņas (tajā laikā represēto radiniekiem pastāvēja tādas tiesības).

1956.gadā, kad sākās vispārējā reabilitācija, gan viņa, gan brālis atgriezās Rīgā.

Atkal ar visu sparu viņa metās pasniedzējas darbā. Turpināja aizsākto darbu pie disertācijas un nodevās savai iemīļotajai nodarbībai - latviešu daiļliteratūras tulkošanai angļu valodā. Viņa publicējusies no 1959. gada.

Tulkojusi no latviešu valodas angļu valodā R. Blaumaņa, A.Upīša, V.Lāča, V.Bērces, D.Zigmontes, A.Sakses, A.Bela, Z.Skujiņa, M.Kalndruvas, R. Ezeras un citu rakstnieku prozu. Tulkojumiem raksturīga laba autora stila īpatnību izjūta un prasmīga atveide. 1965. gadā viņa kļuva par Latvijas PSR Rakstnieku savienības biedri.

Viņa veica arī lielu un auglīgu pasniedzējas un literatūrzinātnieces darbu, iegūstot popularitāti un mīlestību studentu vidū un un arī starptautisku autoritāti, it īpaši šekspīroloģijas laukā. Tamāru ievēlēja par locekli starptautiskajā Šekspīra biedrībā, kuras sēdeklis atrodas Veimarā. 1968. gadā viņa aizstāvēja zinātņu kandidāta disertāciju "Some problems of literary translation from Latvian into English" (''Daiļliteratūras tulkošanas problēmas no latviešu valodas angļu valodā").

Tamāra Zālīte kā literatūrzinātniece pievērsās attiecīgā autora poētiskajai pasaulei, teksta analīzes un interpretācijas problēmām, ironijas, parodijas, tāpat citējumu un ilūziju funkcionēšanai tekstā. Viņas darbi rakstīti esejveida formā, literatūras problēmas tvertas kopsakarā ar filozofiskiem strāvojumiem un citām mākslas formām. Sarakstījusi mācības līdzekļus par divdesmito gadu ārzemju literatūru (Greems Grīns, T.S.Eliots, Mjuriela Sparka, Faulss), literatūrzinātniskus apcerējumus par T. Hārdiju, Dž. B. Šovu, Dž. Konradu, M.Prustu, A. Mērdoku u.c. Īpaši nozīmīga ir grāmata "Mans Šekspīrs (1989).

Tamāra Zālīte mirusi pēc smagas slimības 1990. gada 19. septembrī. Apglabāta Raiņa kapos.

Iesūtījis Jāzeps Eiduss 1999.gada janvārī .

 

Avoti: Rīgas dome, latvijaslaudis.lv

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1Jāzeps EidussJāzeps EidussBrālis03.07.191620.04.2004

        Nav norādīti notikumi

        Birkas