Pēteris Strautmanis

Pēteris Strautmanis piedzima 1919. gada 24. aprīlī zemnieku ģimenē Basu pagastā. Viņa lēmums kļūt par partijas cilvēku nepavisam nebalstījās idejiskos apsvērumos – Strautmanis nebija pārliecināts komunists, kas būtu apņēmies visā pasaulē ieviest šo lielisko režīmu.

Tolaik Padomju Savienībā, ja vēlējies veidot karjeru, vajadzēja stāties partijā. Ja gribēji ieņemt kādu amatu, bija nepieciešams pabeigt Augstāko partijas skolu. Strautmanis apzināti izvēlējās šo karjeras ceļu. Šeit jāņem vērā arī viņa izcelšanās – Pēteris bija dzimis un audzis trūcīgā kalpu ģimenē, kurai pat nebija savas mājas. Ģimene apmetās te pie vieniem saimniekiem, te pie citiem. Bērnībā piedzīvojis nabadzību, Strautmanis apņēmās darīt visu, lai nodrošinātu savai ģimenei labāku dzīvi. Un viņš bija ne tikai politiķis, bet arī tautsaimnieks – ieguvis lauksaimnieka izglītību.

Strautmaņa vecāki bija gājuši bojā kara laikā. Viņa tēvs miris Salaspils koncentrācijas nometnē, māte – ceļā uz Buhenvaldi. Kara laikā Strautmanis bija padomju partizāns, bet pēc kara mācījās Augstākajā partijas skolā.  

Ilze Liepkalne, Strautmaņa meita, Patiesajai Dzīvei pastāstīja, ka viņas vecāki – Pēteris un Biruta – apprecējušies 1945. gada 1. novembrī. Ilze bijusi vienīgais bērns. Tēvs veidojis savu partijnieka karjeru, mamma bijusi žurnāliste, strādājusi laikraksta Cīņa redakcijā.

Mazotnē Ilzi audzinājusi vecmāmiņa, jo vecāki bijuši aizņemti ar darba lietām. Ilze ar vecmāmiņu dzīvojusi Smiltenē, un vecāki palaikam ieradušies viņas apciemot. Vēlāk gan abas pārcēlušās uz Rīgu, visi dzīvojuši kopā. 

“Tēvs bieži uzsvēra izglītības nozīmi un vienmēr mani mudināja – mācies, mācies, mācies!” Ilze uzskata, ka viņas vecāki bija lielisks tandēms. Biruta palīdzējusi Pēterim uzrakstīt publiskās runas un piestrādājusi pie sabiedriskā tēla veidošanas. Katrā ziņā viņai bijusi gana liela ietekme uz vīru. Kad Strautmanim bija jāuzstājas ar runu, viņš iepriekšējā vakarā cītīgi gatavojies un skaļā balsī lasījis sievai priekšā. Tad abi vērtējuši un koriģējuši tekstu.  

Bijis vēl kāds interesants fakts, proti, Ilzes vecāki uzmanījušies no noklausīšanās. Viņa ir pārliecināta, ka tolaik mājās bijušas saliktas noklausīšanās ierīces. “Manā klātbūtnē vecāki par politiku nerunāja, katrā ziņā neko tādu, ko varētu uzskatīt par pretvalstisku. Viņi regulāri gāja ārā pastaigāties un es tikai vēlāk sapratu, kāpēc. Lai varētu brīvi izrunāties.”

Ilze piebilst, ka viņa bijusi diezgan dumpīga un spītīga meitene, tāpēc reizēm izrunājusies pārāk brīvdomīgi. “Bija gadījumi, kad tēvs man aizrādīja – tā nevar! Tā nedrīkst runāt. To viņš pateica bez jebkādiem pārmetumiem, bet stingrā un noteiktā tonī, lai es saprastu, ka tiešām nedrīkst. Viņš vienmēr bija pieklājīgs un taktisks, nekad nepacēla balsi. Lai tēvs kaut kad bļautu – tas bija neiedomājami.”   

Partijas aprindās Pēterim nav bijis draugu, viņš sagājies vienīgi ar Valsts plāna komitejas priekšsēdētāju Miervaldi Ramānu. Strautmaņa meitas kāzās Ramāns ar sievu bijuši vedēji.

Jaunībā Ilzei neesot paticis, kad citi uzsvēruši, ka, lūk, viņa ir Strautmaņa meita. “Man šķita – vai nav vienalga, kāds man ir uzvārds? Es esmu es un daru to, ko pati gribu. Protams, es jutu īpašu attieksmi gan skolā, gan augstskolā, gan darbā. Ik palaikam kāds palūdza, vai mans tēvs nevar kaut ko izkārtot, piemēram, jaunu dzīvokli. Te gan jāteic, ka tēvs jau pašā sākumā izslēdza jebkādus variantus, ka citi ar viņa meitu cenšas sarunāt, lai viņš par blatu sagādātu kādus labumus.”

Jautāta, vai tēva augstais amats viņai vairāk palīdzējis vai traucējis, Ilze atbild, ka bijis visādi. “Viens otrs uzskatīja, ka man tiek dotas kaut kādas priekšrocības, lai gan tā nebija. Savukārt citi izvairījās brīvi runāt manā klātbūtnē, jo es taču esmu Strautmaņa meita... Tas nebija patīkami.

Protams, bija arī plusi. Piemēram, Ministru padomes pārstāvjiem bija atsevišķs veikaliņš, kur varēja nopirkt deficīta produktus. Mūsu mājās bija produkti, kādu citiem nebija. Tā tiešām bija, to nevar noliegt. Faktiski tā arī bija vienīgā atšķirība – pilnāks ledusskapis nekā citiem. Viss pārējais bija kā visiem, nekādu bagātību mums nebija.”

Tēva amata dēļ Ilze piedzīvojusi dažādus ierobežojumus. “Nekādas atlaides man netika dotas. Tēvs bija stingrs un kārtīgs, un, kas man bija jāizdara, to es darīju. Man nepatika, ka tikai tāpēc, ka esmu Strautmaņa meita, man jāturas noteiktos rāmjos. Reizēm bija sajūta, ka atrodos uz skatuves. Citi man pievērsa uzmanību, vērtēja un aprunāja.

 

Allaž vajadzēja piedomāt, kur es eju un ko saku, lai pēc tam mājās nav pārrunas. Kad man piedāvāja kļūt par Proletāriešu rajona Tautas izglītības nodaļas vadītāju, vietējie priekšnieki vispirms konsultējās ar lielākiem priekšniekiem un tikai tad mani apstiprināja amatā.”

Vēlāk pie Strautmaņu pāra bieži uzturējusies mazmeita Laura. Tas galvenokārt noticis vasarās, kad Strautmaņi dzīvojuši dienesta vasarnīcā Lielupē. “Vectēvs man bija ļoti liela autoritāte,” Laura atceras.

***

Savs stāsts par Pēteri Strautmani ir rakstniekam un publicistam Ērikam Hānbergam, kurš ar viņa sievu Birutu savulaik strādājis Cīņas redakcijā. Sākumā Hānbergs bija Cīņas korespondentu Liepājā, vēlāk iecelts par lauksaimniecības nodaļas vadītāju un tad arī pārcēlies uz Rīgu. Izrādās, Pēteris Strautmanis viņam galvaspilsētā izkārtojis trīsistabu dzīvokli.

“To Strautmanim palūdza Cīņas redaktors Ilmārs Īverts, dzīvokli piešķīra Āgenskalna priedēs, kas bija pirmais jauno māju rajons Rīgā. Pēc tam, pateicoties par dzīvokli, man vajadzēja nointervēt Strautmani. Tā bija pirmā reize, kad biju Ministru padomes ēkā.”

 

Hānbergs atceras, ka Strautmaņa kundze Biruta kā kolēģe bijusi draudzīga un sabiedriska, nekad nav uzsvērusi un izrādījusi, ka ir augstas amatpersonas sieva. “Kad redakcijā tika svinēta Sieviešu diena, reizēm piedalījās arī Strautmanis. Tas bija nepiespiesti un demokrātiski.” 

Strautmaņu pāris bieži bijis manāms teātros, izstādēs un literāros sarīkojumos. “Katrā ziņā viņi šajos pasākumos bija daudz biežāk nekā citi partijas vadošie darbinieki. Es nedomāju, ka viņi tur gāja pienākuma pēc, drīzāk tas bija sirds aicinājums,” Hānbergs spriež. Viņš atklāj, ka Strautmanis bijis pozitīvi noskaņots pret tā laika avangardistu Imantu Ziedoni, turklāt dzejnieka liktenī nospēlējis labā varoņa lomu. Izrādās, septiņdesmitajos gados partijas kongresā LKP CK pirmā sekretāra Augusta Vosa referātā bijusi paredzēta Ziedonim veltīta iznīcinoša rindkopa, kritizējot viņa Kurzemīti.

Daudziem partijniekiem šis darbs šķitis pārāk nacionāls un pretpadomisks, un tolaik kritika, kas izteikta partijas kongresa galvenajā referātā, draudēja ar pamatīgām nepatikšanām. Visticamāk, Ziedonim būtu liegtas publicēšanās iespējas, vairs netiktu izdotas viņa grāmatas. Tomēr Strautmanim izdevies pārliecināt Vosu izņemt šo iznīcinošo kritiku no referāta, tādējādi viņš pasargājis Ziedoni no represijām.

“Es domāju, ka Strautmanis bija mācījies no savulaik notikušās nacionālkomunistu sagrāves,” prāto Hānbergs. “Ja viņš būtu bijis tikpat aktīvs kā Eduards Berklavs, arī viņš būtu cietis. Strautmanis bija piesardzīgs un uzmanīgs. Viņš uzturēja latviskumu, cik atļāva viņa iespējas, un atbalstīja radošās inteliģences pārstāvjus.” Rakstnieks atceras, ka Strautmanim bijis kāds rituāls. “Reizēm gadījās būt apspriedēs, kur bija tā saucamie prezidiji. Kad Strautmanis apsēdās prezidijā, viņš gandrīz vienmēr noņēma brilles, rūpīgi notīrīja ar kabatlakatiņu stiklus, uzlika brilles atpakaļ un iekļāvās apspriedes gaitā.”

 

Ik palaikam Strautmanis devies uz Maskavu, lai pildītu PSRS Augstākās padomes prezidija priekšsēdētāja vietnieka pienākumus. Šie pienākumi bija jāveic rindas kārtībā – pārstāvji no katras republikas nomainīja cits citu. Šajos pienākumos ietilpa arī ārzemju viesu uzņemšana. “Kā dzirdēju, abi Strautmaņi izcēlušies ar galantumu un nepiespiestu uzvedību,” stāsta Hānbergs. “Tolaik Padomju Savienībā nebija pieņemts, ka augsta amatpersona kopā ar sievu dodas vizītēs vai uzņem viesus. Tikai vēlāk, kad sākās perestroika, Mihails Gorbačovs parādījās sabiedrībā ar savu sievu Raisu.”

Hānbergs piemin vēl kādu savdabīgu faktu – Strautmanim bijušas kopīgas intereses ar Arvīdu Pelši, kurš sešdesmitajos gados bija galvenais cilvēks padomju Latvijā, bet vēlāk kļuva par PSKP CK politbiroja locekli un vadīja Partijas kontroles komisiju. Abi bijuši kaislīgi dārzkopji un puķkopji un, pateicoties šim hobijam, uzturējuši draudzīgas attiecības. “Iespējams, no Strautmaņa puses tā bija pārdomāta diplomātija, lai nodrošinātos ar ietekmīgā Pelšes atbalstu,” pieļauj Hānbergs.

“Savulaik Strautmanis, dodoties uz Maskavu, apciemoja arī Pelši. Viņus vienoja dārzkopība, taču nacionālajos jautājumos abi bija krasi atšķirīgi. Strautmanis aizstāvēja nacionālo kultūru, savukārt Pelše bija latviskuma noliedzējs. Viņš aizliedza svinēt Jāņus, un toreiz pat klīda runas, ka citā vārdā tikšot pārdēvētas jāņogas.”    

***

***

Latvijas kompartijas spices pārstāvis. Viņam bija jābut gana diplomātiskam, lai saglabātu ietekmi partijas aprindās un tajā pašā laikā arī nacionālo stāju. Viņam nepatika Latvijas pārkrievošana, bet pret to atklāti iestāties nevarēja, tad nu laipoja, kā nu mācēja. Viņš bija pielicis lielas pūles pie Gaujas nacionālā parka izveides, lai tas tiešām būtu nacionāls. Viņš pēc nāves tika kremēts un pelni izkaisīti Gaujas nacionālajā parkā. Sieva Biruta (žurnāliste laikrakstā "Cīņa"), meita Ilze Liepkalne.

Pēteris Strautmanis dzimis 24.04.1919. bija saistīts ar politiskām organizācijām Latvijā un aktīvi darbojās Latvijas Republikas teritorijā līdz 2007. gadam.

Atbilstoši SIA Lursoft, preses un interneta resursu datiem, Pēteris Strautmanis bija saistīts ar šādām organizācijām:

Viņš nomira 88 gadu vecumā, 2007. gadā.

Vairāk informācijas par personu, kuras vārds ir Pēteris Strautmanis varat meklēt vietnē news.lv. Tiks parādītas visas atbilstošās publikācijas pēc vārda sakritības (tās var būt dažādas personas).

Avoti: Preses un interneta publikācijas, Sēru vēstis, lursoft.lv

Avoti: lursoft.lv, kasjauns.lv, periodika.lv

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts

        Nav norādīti notikumi

        Birkas