Jānis Čakste

Jānis Čakste (dzimis 1859. gada 14. septembrī, miris 1927. gada 14. martā) bija pirmais Latvijas Valsts prezidents.

1859. 09.14 Jānis Čakste piedzimst Jelgavas apriņķa Lielsesavas pagasta Čakstēs ("Čakstu Zirņu" māju vieta tagadējā Rundāles novada Viesturu pagastā).

Viņa vectēvs sākotnēji saņēma uzvārdu Zirnis, bet vēlāk tika saukts māju vārdā, kas vēlāk arī ierakstīts dokumentos. Čakstes vecāki rentēja Bērsteles muižu, kā arī pārvaldīja vējdzirnavas un ķieģeļu cepli, bet vēlāk iepirka Vecsvirlaukas (vēlāk Salgales) pagasta "Aučus".

Pirmo izglītību Čakste ieguva mājskolotājas vadībā. Izglītību viņš turpināja Jelgavas Sv. Annas elementārskolā,

1875. gadā iestājās Jelgavas ģimnāzijā. Aptuveni 60% no ģimnāzijas audzēkņiem bija vācieši. Latvieši sāka rīkot tā sauktos skolēnu vakarus, kuros tika noturēti dažādi priekšlasījumi. Vakaru noturēšanai Čakste bija atvēlējis savu dzīvokli. Arī viņš pats uzstājās ar dažādiem referātiem.

Vācu žurnālists Grosbergs savās atmiņās par Čaksti („Rigasche Rundschau" nr. 59., 1927.): „Jānis Čakste piederēja pie „asajiem" (attiecībā pret vācu ģimnāzistiem. Lt.). Viņš bija tipisks „pelēkais barons", turīga un bagāti pārtikuša Kur zemes saimnieka pašapzinīgs dēls, kurš sevi ne par matu neturēja mazākvērtīgāku par majoratmuižu muižnieku dēliem ar tik un tikdaudz slaveniem pirekštečiem, kurš tikpat labi prata sevi aizstāvēt ar muti un ieroci, kā šie."

1882. gada pavasarī pabeidza ģimnāziju un rudenī iestājās Maskavas universitātes juridiskajā fakultātē. Maskavā Čakste iepazinās ar Krišjāni Valdemāru, kura vadībā iesaistījās sabiedriskajā dzīvē.

1883.10.31. pēc Čakstes ierosmes tika nodibināta Maskavas latvju studentu biedrība, kura vēlāk kļuva pārtapa par Akadēmisko vienību "Austrums". Visu savu studiju laiku viņš ieņēma tās priekšsēdētāja amatu.

Studiju laikā Čakste pētnieciskos nolūkos pievērsās Kurzemes un Zemgales hercogistes kolonijām, sevišķi Tobāgo.

1886. gadā  beidza Universitāti aizstāvot diplomdarbu par romiešu tiesībām.

Pēc universitātes beigšanas viņš iestājās par tiesas amata kandidātu jaundibinātajā Kurzemes guberņas prokuratūrā, kur kļuva par sekretāru.

1887. gadā Čaksti ievēlēja par Jelgavas latviešu biedrības priekšnieku. Šos pienākumus viņš pildīja līdz 1901. gadam. Viņš aktīvi darbojās arī Kurzemes biškopības biedrības un Jelgavas Sarkanā Krusta latviešu komitejas vadībā. Tapat viņš noorganizēja Jelgavas zemkopības nodaļu, kas vēlāk pārtapa par Jelgavas lauksaimniecības biedrību.

1888. gadā Čakste atstāja darbu prokuratūrā un pierakstījās par zvērināta advokāta palīgu. Paralēli saviem darba pienākumiem viņš veicināja dažādu biedrību dibināšanu Kurzemē, izstrādādams to statūtus un sniegdams palīdzību to apstiprināšanā.

1888. gadā Čakste atpirka nedēļas laikrakstu "Tēvija" un līdz pat Pirmā pasaules kara sākumam bija tā izdevējs.

1888.g.11.1. Čakste laikrakstu parakstīja arī kā tā redaktors. Redaktora pienākumus viņš pildīja līdz 1906. gadam. Galvenais uzsvars laikrakstā tika likts uz mazgruntniecības aizstāvēšanu un muižniecības privilēģiju apkarošanu.

Balstoties uz Kurzemes lauku biedrību pieprasījumu, Čakste panāca IV vispārīgo dziesmu un mūzikas svētku rīkošanu Jelgavā, kas notika 1895. gadā, no 15. līdz 18. jūnijam. Viņš arī bija šo svētku daļējs finansētājs — no prāvajiem zaudējumiem, ko radīja svētku organizēšana, Čakste personīgi sedza zaudējumus 4000 zelta rubļu apmērā.

1902. gadā Kurzemes gubernatora sasauktajā lielgruntnieku un mazgruntnieku konferencē Čakste uzstājās kā tajā esošo 40 mazgruntnieku pārstāvju vadonis. Viņš panāca, ka turpmāk oficiālajās apspriedēs, ko vadīja gubernators Sverbejevs, lauksaimniecības jautājumos pieaicināja arī mazgruntniecības pārstāvjus.

1904. gada rudenī Čakste piedalījās Krievijas advokātu slepenajā kongresā, kurā tika apspriestas Krievijas absolūtisma ierobežošanas iespējas.

1905. gada revolūcijas laikā Čakste bija viens no Latvijas autonomijas programmas izstrādātājiem. Laikā, kad soda ekspedīcijas izvērsa represijas pret revolucionāriem, viņš kā advokāts piedalījās tiesājamo revolucionārās kustības dalībnieku aizstāvībā.

1906. gadā, kā Progresīvās tautas partijas kandidātu, viņu no Kurzemes ievēlēja pirmās Krievijas Valsts domes sastāvā. Domē Čakste iestājās kadetu partijā. Poļu politiķis Aleksandrs Ļedņickis uzņēmās iniciatīvu autonomistu frakcijas dibināšanā. Vēlāk viņš minējis Čaksti kā vienu no aktīvākajiem šīs iniciatīvas atbalstītājiem. Čakste piedalījās arī autonomistu frakcijas programmas izstrādē.

1906.g. 4. maijā Valsts domes agrārlietu komisijā viņš uzstājās ar plašu referātu par Baltijas baznīcu un pastorātu zemēm, kā arī iesniedza likumprojektu, kas paredzēja baznīcu zemju atsavināšanu par labu rentniekiem. Pēc pirmās Valsts domes atlaišanas Čakste kopā ar 168 citiem liberālajiem un sociālistu deputātiem protestēja pret Nikolaja II nelikumīgo rīcību, Somijā parakstot tā saukto Vīborgas deklarāciju. 

1908. gadā viņam nācās izciest trīs mēnešu cietumsodu Jelgavas cietumā. Bez tam viņam tika atņemtas turpmākās tiesības piedalīties sabiedriskajā darbā, tai skaitā, kandidēt nākamajās Valsts domes vēlēšanās.

1911.-1912.g. Saskaņā ar Ļedņicka liecību, Čakste piedalījās arī vienā no nelegālajiem Krievijas mazākuma tautību kongresiem, (kas notika 1911. un 1912. gadā).

Sākoties Pirmajam pasaules karam, Čakste kļuva par Jelgavas Sarkanā Krusta komitejas priekšsēdētāju.

1915. gada vasarā Čakste pārcēlās uz Tērbatu (tagad Tartu). 30. un 31. augustā viņš piedalījās latviešu bēgļu apgādāšanas organizāciju kongresā Sanktpēterburgā. Viņu ievēlēja par vienu no Bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas valdes priekšsēdētāja Viļa Olava biedriem, bet pēc Olava nāves par valdes priekšsēdētāju.

1916. gada decembrī Bēgļu apgādāšanas centrālkomiteja nosūtīja Čaksti uz ASV, taču viņš paspēja nokļūt tikai līdz Stokholmai, kur viņu sasniedza ziņa par revolūciju Krievijā. Būdams spiests uzturēties Stokholmā vairākas nedēļas, Čakste tur sarakstīja un izdeva brošūru (67 lpp.) "Latvieši un viņu Latvija: kāda latvieša balss" (Die Letten und ihre Latvia: Eine lettische Stimme), kurā starp citu deklarēja: “Latvju tauta grib pasargāt savu tautību, paturēt vienā kopībā savu tēviju Latviju, panākt neierobežotu iespēju un brīvību noteikti vadīt Latvijā savu nacionālo, kulturālo un ekonomisko attīstību.”.

1917. gada 7. maijā Čakste aktīvi piedalījās Kurzemes Zemes sapulcē, kas notika Tērbatā. Viņš tika ievēlēts sapulces prezidijā, bet pēc tam par Kurzemes galveno pārstāvi sadarbībai ar Krievijas Pagaidu valdības oficiālajām iestādēm. Pēc tam Pagaidu valdība iecēla viņu par Kurzemes novada komisāru, kas stājās agrākā gubernatora vietā. Kurzemes gubernatora kanceleja un pakļautās iestādes šajā laikā bija evakuētas uz Tērbatu, bet oktobra sākumā tās pārcēlās uz Kazaņu. Pildot savus komisāra pienākumus, Čakste Kurzemes gubernatora arhīvā uzdūrās bijušā gubernatora pavēlei par viņa (Čakstes), kā nevēlamas personas izsūtīšanu ārpus Baltijas. Pavēle netika izpildīta, jo Čakste līdz ar bēgļiem Jelgavu 1915. gadā bija atstājis.

1917. gada 28. maijā Čakste vadīja Tērbatā pirmo latviešu juristu kongresu.

1917. gada 13. oktobrī (1. oktobrī pēc vecā stila) tika nodibināta Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome. Čakste sāka darboties tās ārlietu nodaļā, izstrādādams memorandu tekstu iesniegšanai Rietumu valstu vēstniecībām Sanktpēterburgā, protestējot pret Vācijas aneksijas plāniem Baltijā.

1918. gada 26.—28. jūnijā Čakste jau pagrīdes apstākļos vadīja Latviešu Pagaidu Nacionālās Padomes 3. sesiju.

1918. gada 11. novembrī Čakste atgriezās Latvijā, kur apmetās "Aučos". Te viņš uzzināja, ka Tautas padome 17. novembrī viņu aizmuguriski ievēlējusi par savu prezidija priekšsēdētāju. Ar telegrammu viņš tika uzaicināts piedalīties 18. novembra Latvijas Republikas proklamēšanas aktā, taču Čakste uz to neieradās. Šis fakts historiogrāfijā netiek viennozīmīgi skaidrots. Ir izteikti pieņēmumi, ka tam pamatā varētu būt nesaskaņas starp Latviešu Pagaidu Nacionālās Padomes un Demokrātiskā bloka pārstāvjiem. Interesanti, ka īsu brīdi atsevišķas aprindas Čaksti bija izvirzījušas arī par pirmā Latvijas Valsts ministru prezidenta kandidātu.

1918.g. 23. novembrī Tautas padome pilnvaroja viņu ārzemēs organizēt Latvijas aizstāvēšanu no lieliniekiem.

1919. gada janvārī Čakste ieradās Londonā, bet pēc tam devās uz Parīzes miera konferenci, kur uzņēmās Latvijas delegācijas vadību. Darbodamies delegācijas vadībā, viņš izstrādāja reparāciju pieprasījumu no Vācijas.

1919.g. 21. maijā viņš delegācijas vadību nodeva Zigfrīdam Meierovicam, bet pats atgriezās Latvijā.

Kopš 1919. gada 13. jūlija Čakste atkal uzņēmās Tautas padomes priekšsēdētāja pienākumu pildīšanu, ko vadīja līdz Satversmes sapulces sanākšanai. Šajā laikā viņš bija Zemnieku savienības biedrs, taču vēlāk kopā ar vairākiem citiem partijas biedriem - Miķeli Valteru, Jāni Goldmani, Oto Nonācu u.c. - viņš pameta Zemnieku savienību, nevarēdams samierināties ar Kārļa Ulmaņa diktatorisko partijas vadības stilu. Pēc tam Čakste kļuva par Demokrātiskā centra biedru.

1920. gada 1. maijā Čakste atklāja Satversmes sapulces pirmo sēdi. Tika izvirzīti divi Satversmes sapulces priekšsēdētāja amata kandidāti - Jānis Čakste no pilsoniskajām partijām un Jānis Rainis kā sociāldemokrātu pārstāvis. Satversmes sapulce ar 83 balsīm par savu priekšsēdētāju ievēlēja Čaksti, Rainim iegūstot tikai 48 balsis. Šajā amatā viņš atradās visu Satversmes sapulces darbības laiku.

1922. gada 14. novembrī Latvijas pirmā Saeima ar 92 balsīm, sešiem deputātiem atturoties, Čaksti, kā vienīgo kandidātu, ievēlēja par pirmo Latvijas Valsts prezidentu.

1925. gada 6. novembrī otrā Saeima viņu atkārtoti ievēlēja prezidenta amatā. Šoreiz uz prezidenta vēlēšanām bija uzstādīti trīs kandidāti — Rainis, Ulmanis un Čakste. Pirmajā balsošanas kārtā Rainis saņēma 33 sociāldemokrātu balsis, Ulmanis 32 Zemnieku savienības, labējā spārna un minoritāšu balsis, bet Čakste 29 centristu balsis. Otrajā kārtā sociāldemokrāti Raiņa kandidatūru vairs neizvirzīja, un Čaksti ievēlēja ar 60 balsīm par, Ulmanim saņemot 31 balsi.

Prezidenta amatā Čakste izcēlās ar spēju stāvēt pāri partijām un saglabāt iespējamo objektivitāti. Tas gan netraucēja viņam atcelt no amata 1. Kurzemes divīzijas komandieri pulkvedi Krišu Ķūķi, kurš izcēlās ar savām simpātijām fašistiskajai kustībai. Savu abu prezidentūru laikā viņš publicēja 402 likumus, no kuriem 261 bija pieņemti steidzamības kārtībā; 3 likumus viņš nosūtīja atpakaļ Saeimai otrreizējai caurlūkošanai; viņš arī apžēloja 549 notiesātas personas, starp tiem arī Andrievu Niedru (1926.gada aprīlī), kura apžēlošana izsauca plašu sabiedrisko rezonansi un kas bija vienīgā reize, kad Čakste sakarā ar savu darbību prezidenta amatā saņēma publisku kritiku.

Kā valsts galva Čakste 1925.gadā no 22. līdz 26. februārim bija oficiālā vizītē Igaunijā, bet 1926.gadā no 13. līdz 19. maijam Somijā.

Čakste bija arī aktīvs savā akadēmiskajā darbībā. Viņš iesaistījās Latvijas Universitātes dibināšanā, kļūdams par LU starptautisko publisko tiesību docentu, bet 1919. gada 14. novembrī viņu iecēla par profesoru. Viņš piedalījās tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes mācību programmu izstrādāšanā, kā arī mācībspēku atlasē.

Universitātes piecu gadu jubilejas svētkos 1924. gada 28. septembrī viņam svinīgi piešķīra Dr.iur.honoris causa grādu.

Kopš 1921. gada Čakste lasīja arī valsts tiesību lekcijas virsnieku kursos.

1925. gada 24. februārī Čaksti apbalvoja ar I šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

1927. gada 14. marta vakarā Čakste mira. Viņš apglabāts Rīgas Meža kapos, kur uzcelts Kārļa Jansona veidots piemineklis.

1998. gada 7. novembrī Šveicē Jungfraujohas kalnā atklāja Brīvības halli, kas veltīta 100 lielākajiem pasaules demokrātiem. Līdzās tādiem vārdiem kā Vudro Vilsons, Vinstons Čērčils un Ichaks Rabīns te minēts arī Jāņa Čakstes vārds.

Precējies, sieva Justīne Čakste. Ģimenē bija 9 bērni:  Visvaldis Čakste; Ringolds Čakste; Mintauts Čakste, Konstantīns Čakste; Aldona Čakste; Maiga Šīrons; Daila Čakste; Janīna Čakste un Ģedimins Čakste.

Avoti: wikipedia.org

Vietas

Bildes Nosaukums Saites No Līdz Apraksts Valodas
1Cēsis,  Uzvaras piemineklisCēsis, Uzvaras piemineklisnav precizētalv
2Lielvirbu muižas centrs un pilsLielvirbu muižas centrs un pilsnav precizēta00.00.192200.00.1922Nakšņojis pēc medībāmlv
3Universitas Tartuensis, Tartu UniversitāteUniversitas Tartuensis, Tartu Universitātemācījieslv

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1Krišjānis ČaksteKrišjānis ČaksteTēvs14.04.182715.03.1908
        2Karolīne Matilde ČaksteKarolīne Matilde ČaksteMāte01.02.183519.03.1902
        3Konstantīns  ČaksteKonstantīns ČaksteDēls26.07.190121.02.1945
        4Ģedimins ČaksteĢedimins ČaksteDēls02.06.189715.11.1979
        5Ringolds ČaksteRingolds ČaksteDēls06.10.189808.07.1967
        6
        Visvaldis ČaksteDēls00.00.189110.07.1915
        7Mintauts ČaksteMintauts ČaksteDēls11.04.189316.09.1962
        8Maiga Marija ŠīronsMaiga Marija ŠīronsMeita00.00.190400.00.1984
        9Aldona TepfereAldona TepfereMeita01.06.190327.07.1991
        10Janīna Leontīne Margarēte TeriņaJanīna Leontīne Margarēte TeriņaMeita03.01.189619.12.1978
        11Daila ZemgalsDaila ZemgalsMeita31.12.190926.06.2004
        12
        Anna Marija GrīnblateMāsa15.10.1915
        13
        Otīlija ČaksteMāsa
        14Justīne ČaksteJustīne ČaksteSieva28.11.187028.04.1954
        15
        Jānis TeriņšZnots12.05.189312.12.1980
        16Teodors ŠironsTeodors ŠironsZnots00.00.1899
        17Verners TepfersVerners TepfersZnots09.10.189322.11.1958
        18Pauls ZemgalsPauls ZemgalsZnots15.04.191116.06.1977
        19
        Marta ČaksteVedekla18.10.1902
        20
        Ansis NarunovskisVectēvs00.00.179500.00.1848
        21
        Jānis Konstantīns ČaksteMazdēls20.05.192510.03.2005
        22Aija ČaksteAija ČaksteMazmeita00.00.192416.11.2013

        01.01.1885 | Maskavā sāk iznākt "Zinības un rakstniecības mēnešraksts "Austrums""

        Akadēmiskās vienības “Austrums” aizsākumi meklējami 19. gs. 60. gados - “pirmās latviešu tautiskās atmodas” laikmetā. Maskavā un Pēterburgā, arī Tērbatā (Tartu) un Rīgā 19. gs. vidū jau darbojās dažādu Krievijas apgabalu studentu vienības un radās arī nacionālie studentu pulciņi. Maskavā ar laiku izauga arī latviešu studentu pulciņš, kas nebija oficiāla organizācija un kura sākums ir cieši saistīts ar jaunlatviešu ideologa Krišjāņa Valdemāra vārdu, kurš 1867. g. ieradās Maskavā. Tieši jaunlatviešu studentu pulciņa darbībā meklējami “Austruma” gara un centienu sākumi, kur dzima un veidojās latviešu atmodas laikmeta ideoloģija. Laikā līdz 80. gadiem Maskavā ieradās arī Kr. Barons, Fr. Treilands-Brīvzemnieks, Kr. Kalniņš, J. Krīgers-Krodznieks, A. Bandrēvičs, J. Velme un citi. 1885. g. Maskavā sāka iznākt žurnāls “Austrums” J. Velmes vadībā. Minētās personas aktīvi darbojās un kļuva par latviešu inteliģences kodolu Maskavā.

        Pievieno atmiņas

        13.01.1905 | 1905. gads "Asiņainā svētdiena"

        Nemieri jeb 1905. gada revolūcija Latvijā 1905. gadā sākās ar 13. janvāra manifestāciju Rīgā, kuru, kā reakciju uz demonstrantu apšaušanu Sanktpēterburgā 9. janvārī, organizēja LSDP.

        Pievieno atmiņas

        03.12.1905 | Latvija ir viena no pirmajām vietām Eiropā, kurā sievietēm piešķīra vēlēšanu tiesības

        Pievieno atmiņas

        27.04.1906 | Pirmā sasaukuma Krievijas valsts dome sāk darbu

        [apraksts tapšanas stadijā] Pastāv līdz 9/7/1906, līdz to atlaida Nikolajs II

        Pievieno atmiņas

        23.05.1906 | 1905-7. gada nemieri. J. Čakstes polemika par zemnieku attiecībām ar baznīcu

        Pievieno atmiņas

        10.07.1906 | Protestējot pret Krievijas Valsts domes atlaišanu, deputāti paraksta Viborgas manifestu "Tautai un tautas vietniekiem"

        Pievieno atmiņas

        28.07.1914 | Sākas pirmais pasaules karš

        Pirmais pasaules karš bija globāls bruņots konflikts starp Sabiedrotajiem Antantes (Antante (no franču entente - saprašanās) bija 1907. gadā izveidota valstu savienība starp Lielbritāniju, Franciju un Krieviju vadībā) vienā pusē un Centrālajām lielvalstīm (Centrālās lielvalstis jeb Četrsavienība- ietilpa Vācijas impērija, Austroungārija, Osmaņu impērija un Bulgārijas cariste) otrā pusē, kas ilga no 1914. 28. jūlija līdz 1918. gada 11. novembrim. Karš tika dēvēts arī par Lielo Karu, Nāciju karu un Karu, kas izbeigs visus karus. Karā kopā ar ieročiem rokās cīnījās 65 miljoni vīru. Vairāk kā 10 miljoni krita kaujas laukā, 8 miljoni pazuda bez vēsts, vairāk kā 20 miljoni guva ievainojumus.

        Pievieno atmiņas

        27.04.1917 | Pirmie soļi Latvijas neatkarības atjaunošanā. Kurzemes Pagaidu zemes padome

        Pievieno atmiņas

        30.01.1918 | Soļi Latvijas neatkarības ceļā. Latvija un Igaunija pasludina savu neatkarību no Padomju Krievijas

        1917. gada 16. novembrī izveidotā Latviešu Nacionālā Padome 30. novembrī pasludināja Latvijas autonomiju, bet 1918. gada 30. janvārī deklarēja, ka Latvijai jābūt neatkarīgai, demokrātiskai republikai, kura apvienotu Kurzemi, Vidzemi un Latgali.

        Pievieno atmiņas

        17.11.1918 | Latvijas Tautas padomes izveidošana

        Tiek izveidota arī Pagaidu valdība, kuru vienbalsīgi uzdod vadīt Kārlim Ulmanim

        Pievieno atmiņas

        10.07.1919 | Latvijas armijas dzimšanas diena

        10. jūlijs ir diena, kad tiek izdota Latvijas armijas pavēle Nr.1. Apvienojot Atsevišķo brigādi ar Ziemeļlatvijas brigādi, izveidota Latvijas Armija. Par Latvijas apvienotās armijas pirmo virspavēlnieku tiek iecelts ģenerālis Dāvids Sīmansons.

        Pievieno atmiņas

        30.01.1920 | 1920. gadā noslēgts Latvijas Krievijas pamiers

        1920. gadā noslēgts Latvijas Krievijas pamiers

        Pievieno atmiņas

        01.05.1920 | Satversmes sapulces 1. sēde - Latvijas Parlamenta "dzimšanas diena"

        Pievieno atmiņas

        20.06.1920 | Latvijas 1. Ministru kabinets. Darbu sāk K. Ulmaņa demokrātiski apstiprinātā Latvijas 1. valdība

        Darbība 20.6.1920- 18.6.1921

        Pievieno atmiņas

        26.01.1921 | Pēc Antantes lielvalstu 1921.gada 26. janvāra lēmuma sākās vispārēja Latvijas de iure atzīšana

        Latvijas atzīšana de iure bija pilna diplomātiskā atzīšana, kas garantēja Latvijas valsts kļūšanu par pilntiesīgu starptautisko tiesību subjektu. Latvijas Republikas de iure atzīšanas process sākās pēc Baltās kustības sagrāves Krievijas Pilsoņu karā un Antantes Augstākās padomes vienbalsīga lēmuma Parīzē 1921. gada 26. janvārī atzīt Latviju un Igauniju par starptautisko tiesību subjektiem.

        Pievieno atmiņas

        01.02.1921 | Vācija atzīst Latviju de jure

        1920.gada pavasarī Latvija uzsāka miera sarunas ar Krieviju un Vāciju. Vācija jau pirmajā sarunu raundā piekrita atzīt Latviju de iure pēc tam, kad to izdarīs viena no Versaļas miera līgumu parakstījušajām Antantes lielvalstīm. Šī atzīšanas formula arī tika ietverta 1920.gada 15.jūlijā parakstītajā Pagaidu līgumā par sakaru atjaunošanu starp Latviju un Vāciju.

        Pievieno atmiņas

        28.07.1922 | ASV atzina Latvija de iure. Abas valstis nodibināja diplomātiskās attiecības

        Kā pēdējā no lielvalstīm Latviju de iure atzina ASV - 1922.gada 28.jūlijā

        Pievieno atmiņas

        14.11.1922 | Latvijas Republikas 1. Prezidents. Jānis Čakste tiek ievēlēts par pirmo LR Prezidentu

        Jau 1920. gada 1. maijā Čakste atklāja Satversmes sapulces pirmo sēdi. Tika izvirzīti divi Satversmes sapulces priekšsēdētāja amata kandidāti - Jānis Čakste no pilsoniskajām partijām un Jānis Rainis kā sociāldemokrātu pārstāvis. Satversmes sapulce ar 83 balsīm par savu priekšsēdētāju ievēlēja Čaksti, Rainim iegūstot tikai 48 balsis. Šajā amatā viņš atradās visu Satversmes sapulces darbības laiku.

        Pievieno atmiņas

        14.03.1923 | Krišjāņa Barona bēres

        Pievieno atmiņas

        16.11.1924 | Prezidents Jānis Čakste Cēsīs atklāj Pauļa Kundziņa projektēto Uzvaras pieminekli "No zobena saule lēca"

        Pievieno atmiņas

        06.11.1925 | Latvijas Republikas Valsts Prezidents. Jānis Čakste tiek atkārtoti ievēlēts par LR Prezidentu

        Pievieno atmiņas

        14.04.1926 | Latvijas prezidents apžēlo Andrievu Niedru

        Pievieno atmiņas

        04.05.1990 | Latvijas Republikas neatkarības atjaunošana

        Pievieno atmiņas

        Birkas