Dzimis 1872. gada 22. maijā Dzērbenes pagastā, Vidzemē.

Beidzis Nikolaja ģimnāziju Rīgā. Tērbatas universitātē studējis tieslietas. Strādājis par zvērināta advokāta palīgu un par zvērinātu advokātu Rīgā, Tērbatā un Valkā.

Bijis avīzes „Latvija” redaktors.

1917. gadā Valkā ievēlēts par Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes priekšsēdētāju. Piedalījies Latvijas Tautas padomes politiskās platformas izstrādāšanā 1918. gadā. Vadījis latviešu delegāciju, kura slēdza savstarpējas aizsardzības līgumu ar Lietuvu un Igauniju. Latvijas–Igaunijas robežu komisijas priekšsēdētājs.

1918. gadā iecelts Latvijas Senātā par senatoru un 22. decembrī arī par Kara virstiesas priekšsēdētāju. 1919. gadā iecelts par pirmo Senāta virsprokuroru un šo amatu pildījis līdz 1921. gadam.

1920.–1922. gadā Satversmes sapulces loceklis, divas reizes bijis ministrs:

1921.–1922. gadā zemkopības ministrs un 1924. gadā tieslietu ministrs. Lāčplēša ordeņa domes loceklis.

1924. gadā no 27. janvāra līdz 18. decembrim – Ministru prezidents.

1926. gadā apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeņa 2. šķiru, bet no ordeņa atteicies.

Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma atlaists no valsts dienesta un izslēgts no advokatūras.

Vācu okupācijas laikā 1942.–1944. gadā Tiesu palātas loceklis un Tautas Palīdzības juridiskās nodaļas vadītājs.

1944. gadā devies trimdā.

Miris 1948. gada 16. janvārī Vācijā.  

Videolekcija MK sakarā ar V. Zāmuela 125. dzimšanas dienu

http:// http://i2.veritweet.com/video/5562