Justīne Čakste dzimusi 28. novembrī 1870. gadā Rīgas tirgotāja Fridricha Vesera ģimenē.

Viņas tēvs visai simpatizēja tautiskai kustībai, piedalījās Rīgas latviešu biedrības dibināšanā, bija runas vīrs no tās pastāvēšanas līdz savai nāvei.

Justine apmeklēja un nobeidza Rīgā vācu vidusskolu, jo toreiz nebija meitenēm latviešu ģimnāzijas.

1890. g. viņa Rīgas Jūrmalā iepazinās ar Jelgavas latviešu biedrības priekšnieku zvērinātu advokātu Jāni Čaksti un 4. jūnijā 1891. gadā abi apprecējās.

Viņa līgsmu sirdi saistīja savu dzīvi ar nākošo latvju tautas vadoni, kļuva nevien viņa atpūta un mājas dvēsele, bet arī nenogurstošs palīgs un sabiedriska darbiniece.

Tad arī sākās viņas vispusīgā darbība, kas cieši saistīta ar mūsu tautas likteņiem.

Justīnē Jānis Čakste bij atradis īstu draugu, to ār vienu liecināja apbrīnojama attiecību harmonija, kas valdīja viņu starpā un ko novēroja ikviens, kam bijusi izdevība pabūt viņu namā.

Vēlākais mūziķis profesors Ludvigs Bētiņš raksta:

«Ceturtos vispārējos dziesmusvētkos 1885. gada Jelgavā Čakstes k-gs jau bija apprecējies. Mēs ar tēvu bijām uzlūgti pusdienās. No liela svara tas, ka toreiz Jāņa Čakstes nams bija, laikam, priekšzīmīgākais Latvijā. Pieņemt viesus un klāt galdu var dažādi. Es ar prieku atminēšu, ka Čakstes k-ga pajumtē viss bij priekšzīmīgi. Priekš manis, kā mākslinieka, bij no svara, ka Čakste ar kundzi ne tikai izturējās laipni, bet runāja bez mazākām „manierēm" — mierīgi un katram patīkami. Pieminēšu vēl, ka Čakstes kundze bij jauna, lielā mērā stalta un apbrīnojami skaista."

Sekojošā Justīnes Čakstes darbība izpaudās vairākās nozarēs; viņa darbojas ciešā saskaņā ar vīru, kurš jau toreiz, blakus jurista praksei, veica plašu un svarīgu sabiedrisku darbu.

Pārejot dzīvot Jelgavā, Justīne Čakste tūliņ sāka darboties "Jelgavas latviešu biedrības dāmu komitejā," nostādamās tās priekšgalā. Apgādāja uz Ziemsvētkiem trūcīgos bērnus, izsniedzot līdz 1000 saiņus katru gadu: šīm dāvanām nebij tikai ārējā iepriecinājuma raksturs, — saiņos atradās krietnas vērtības: drēbes un saldumi, pārtika un svētku gardumi.

Pateicoties Jāņa Čakstes sabiedriskam stāvoklim un Justīnes Čakstes rosībai, pasākums rada ļoti plašu piekrišanu Jelgavas un apkārtējā sabiedrībā. Rosīgu dalību jaunā Čakstes kundze ņēma IV. dziesmusvētku rīkošanā.

Svētku organizātoriskā puse gūlās uz Jāni Čaksti; Justīne bij viņa tuvākais palīgs, rūpējās par visu koru novietošanu Jelgavā.

Pastāvēja Jelgavas reālskolu palīdzības biedrība ar Jāni Čaksti kā priekšnieku. Savu ciešu līdzdarbību Justīne sniedza dažādu vakaru un izrīkojumu sarīkošanā, lai būtu līdzekļi biedrības uzdevumu izvešanai.

Nodibināja fondu skolēnu stipendiju izmaksai. Jelgavas ģimnāzija noorganizēja siltu brokastu sniegšanu skolēniem.

Visai dzīvu dalību Čakstes kundze attīstīja Jelgavas latv. Sarkanā krusta nodaļa, kāda tur pastāvēja no turku kara.

1914. g. Justine Čakste uzņēmās šīs nodaļas iekārtotas lazaretes vadību, nostādot to visai priekšzīmīgi. Lielajā pasaules karā tika ierauta mūsu tauta, vajadzēja viņai palīdzības, un visvairāk — šai karā sakropļotiem.

Šā laika ideālākais darbs izpaudās dziedinātavas, pie kurām redzami piederēja arī Jelgavas lazarete ar gultām virsniekiem un kareivjiem.

Vajadzīgo uz Justīnes Čakstes aicinājumu saziedoja vienīgi latviešu sabiedrība; loti plaši atsaucās arī laucinieki.

Krievu administrācija visādi mēģināja kaitēt lazaretei, bet kara priekšniecība to bij atradusi par vienu no vispriekšzīmīgākām. Ne par velti kareivji bij izteikušies, ka Jelgavas lazaretē uz grīdas gulēt būtu daudz patīkamāki neka citur slimnīcu gultās.

Par darbību Jelgavas lazaretē Justīni Čaksti apbalvoja ar goda zīmi.

Nācās pārdzīvot arī daudz smagus brīžus.

Kurzemes gubernators bija ierosinājis zv. adv. Jāņa Čakstes izsūtīšanu, uzskatot, ka viņš veicina kaitīgu ideju paušanu, - viņš gribot dibināt kādu Liellatviju.

Tomēr kara priekšniecība nepiekrita izraidīšanai, un še visai liels nopelns Čakstes dzīves biedrenes darbībai.

Latvija tika ierauta vēl dziļāk pasaules kara ugunīs; sākās liktenīgās latvju tautas bēgļu gaitas.

Čakstes pārcēlās uz Tērbatu. Bet arī te nevarēja rokas turēt dīkā, vajadzēja palīdzēt tautas brāļiem un māsām. Abi Čakstes nodevās bēgļu apgādāšanai. Justine palīdzēja ierīkot (1915. gadā) Tērbatas bēgļu ēdināšanas punktu, pārzināja četras bēgļu patversmes, vadīja bēgļu apģērbu noliktavu, meklēja līdzekļu avotus, kārtoja telpas daudz bēgļiem.

No krievu valdības dabūja maz, vajadzēja vākt pārtiku un drēbes ziedojumu veidā.

Vēlāk Čakstes pārcēlās uz Pēterpili, kur darbojās Tatjanas komitejā. Sevišķi daudz pašaizliedzīga darba Justīne Čakste veica kļūmīgās Latvijas atbrīvošanas dienās.

Rīgai uzbruka Bermonts, Latgalē vēl rēgojās lielinieku varas vīri.

Visi vīrieši, kas vien varēja ieročus nest, aizgāja uz fronti. Bij palīgā jānāk arī sievietēm. Latvju sievietes nodibināja palīdzības korpusu ar 90 nodaļām. Visai plašā pasākuma priekšgalā atrodas Justīne Čakste.

Viņas vīrs, Jānis Čakste jau toreiz bij pirmais Latvijas pilsonis — Tautas padomes priekšsēdētājs.

No 1919. gada līdz pat miera noslēgšanai Čakstes kundze vadīja cīnītāju apgādāšanas darbu.

Rīgas latviešu biedrība ierīkoja ēdināmo punktu karavīriem. To tieši vadīja Justine Čakste, tikai vēlāk pārzināšanu uzņemas A. Meierovica kundze.

Šai darbā apvienojās visas redzamākās sabiedriskās darbinieces, pašas gatavoja ēdienu, paēdināja visas karaspēka daļas Rīgā un apkārtnē.

Pēc iespējas izsūtīja ēdienu arī uz fronti. Punktā rūpējās par kareivju atpūtu un atspirdzināšanu.

Punktu gandrīz katru dienu ap meklēja angļu ģenerālis Bērts, kurš loti daudz rūpējās par latviešu cīnītājiem.

Sievietes, ar Čakstes kundzi priekšgalā, griezās pie tautas un tā bij visai atsaucīga grūtā brīdī, — daudz ziedoja laucinieki, kaut gan visa zeme bij izpostīta un sagrauta. Sievietes sūtīja uz fronti un slimnīcām dāvanu paciņas, ierīkoja daudzus tējas punktus frontē.

Komisija, ar inž. Sleikša kundzi priekšgalā, rūpējās, lai visi kritušie tiktu apbedīti Brāļu kapos ar pienācīgu cieņu.

Dr. Reinharde vadīja šūšanas darbnīcu, izgatavojot apģērbus karotājiem.

Sieviešu Palīdzības Korpuss attīstīja savu darbību dažadās nozarēs: rīkoja frontē koncertus ar vērtīgu mākslas programmu, uzturēja lasāmos galdus, dibināja zelta fondu, 18. novembrī, valsts dibināšanas svētkos, izsūtīja uz fronti kareivjiem pārtikas vielas, uz 1919. g. Ziemassvētkiem — siltas zeķes un cimdus.

Visai zīmīgu likteņa rotaļu nācās piedzīvot Čakstes kundzei šīs pašaizliedzīgās darbības gaitās: Kādā vakarā, iznākot laukā no Rīgas latv. b-bas, kur toreiz mita Siev. Pal. Korpuss, viņa sarijās gāzes un pakrita uz ielas nesamaņā, pēc kam 2 dienas nogulēja uz gultas.

Bet citā reizē, atgriežoties mājup, viņai pie kājām nokrita ienaidnieku raidīta bumba, bet — neplīsa.

Pēc miera noslēgšanas Justine Čakste atteicās no Sieviešu Pal. Korpusa vadības, jo galvenais uzdevums bija veikts.

Līdz 1926. gadam Čakstes kundze bija Gaidu centrālās organizācijas priekšsēdētāja.

Vēlākā laikā no sabiedriskā darba atteikusies un piegriezušies vienīgi savai ģimenei.

Tagad viņa ir studentu biedr. „Austrums" dāmu komitejas locekle. „Austrumu", kā zināms, dibināja Jānis Čakste un bij arvienu aktīvs šīs organizācijas filistrs.

Tādi ir Justines Čakstes sabiedriskās darbības ārējie galvenie vilcieni, cieši saistīti ar latviešu atmodas laikmetu, liktenīgām bēgļu gaitām, valsts tapšanu un izveidošanos.

Vārdu sakot — liela dzīve lielos laikmetos, cildens latvju sievietes piemērs. Ne mazāk svarīga Justīnes Čakstes loma ģimenē.

Neraugoties uz to, ka viņa pastāvīgi bij aizņemta lielā sabiedriskā darbā, arvienu tā atrada laiku savējiem, bij mājas un ģimenes dvēsele. Jānis Čakste jau no paša sākuma bija plaša vēriena sabiedrisks darbinieks. Jelgava Čakstes namā pulcējās pastāvīgi latvju inteliģence, latvju garīgās atmodas idejas nesēji, patstāvīgas valsts sapņotāji, jo Čakste bij nacionālo spēku modinātājs un audzinātājs. Tie arvienu atrada neliekuļotu sirsnību no Čakstes kundzes puses. Vēlāk, kad Jānis Čakste bij ilgus gadus pirmais Latvijas pilsonis — valsts prezidents, viņu namā pulcējās nevien redzamākie latvji paši, — daudz dažādi ārzemju priekšstavji tur apgrozījās.

Arvienu mīļa namamāte tiem bij Justine Čakste. Liekas, visa viņas dzīve aizņemta līdz pēdējai minūtei. Un tomēr viņa bija arī reti atsaucīga dzīves biedrene vienmēr lielos darbos ieņemtam Jānim Čakstem, apzinīga un sirsnīga māte saviem bērniem.

Viņa nekad nav bijusi skaļa, ārēja, bet arvienu tās gaišā un siltā sirdssaule spīdējusi pār savu ģimeni un par līdzcilvēkiem.

Justīne Čakste ir 9 bērnu māte: 5 dēlus un 4 meitas ir audzinājusi un ievadījusi dzīvē.

Mintauts darbojas Rīgas apgabaltiesā kā priekšsēdētāja biedrs.

Jānis Ģedimins vada plašo Auču saimniecību.

Ringolds strādā ka ārsts I. Rīgas pilsētas slimnīcā.

Konstantīns gatavojas zinātniskam darbam Latvijas universitātē, jurisprudences laukā.

Vecākais dēls Visvaldis mira 1915. gada.

Meita Janīna ir Rīgas garnizona mācītāja Tēriņa kundze, otra meita Aldona apprecējusies ar Kara tiesas pārvaldes priešnieku Tepferi un studē Latv. universitātē vēsturi.

Maiga ir izmeklēšanas tiesneša Šīrona dzīves biedrene, apmeklē konservatoriju.

Jaunākā meita — Daila studē jurisprudenci Latv. universitāte.

Ir 4 bērnu bērni.

Daudzpusīgs darbs, saulainas un nebaltas dienas iezīmētas Justines Čakstes dzīves gaitā.

Likteņi ir stāvējuši pār viņu, bet arī viņa bijusi likteņu rosinātāja un veidotāja. Dzīvojusi arvien saturu bagātu dzīvi. Ar savu piemēru viņa izceļas latvju sievietes pirmā vietā. Viņas vārds ierakstīts latvju vēstures lappusēs uz mūžiem.

(1930.g. Zeltene)

****

Viņa godam aizstāvējusi Latvijas pirmā prezidenta un Latvijas gaišo vārdu un ir pelnījusi, ka pieminam viņu ne tikai tāpēc, ka bijusi J.Čakstes dzīvesbiedre un 9 bērnu māte, bet arī ka veikusi nozīmīgu sabiedrisko darbu.

J.Čakste palīdzējusi rīkot IV latviešu dziesmu svētkus, Pirmā pasaules kara laikā J.Čakste vadīja Sarkanā Krusta latviešu nodaļas lazareti, ierīkoja bēgļu komitejas ēdināšanas punktu Tērbatā.

Cīņa pret bermontiešiem bija visas tautas cīņa. Tajā nozīmīga loma bija arī sievietēm, it īpaši Justīnei Čakstei, kas vadīja Sieviešu palīdzības korpusa darbu.

Latviešu Sieviešu palīdzības korpusa sastāvā bija rakstniece Ivande Kaija, operdziedātāja Malvīne Grīnberga-Vīgnere, studente Elza Žiglēvica u.c.

Ierakumos karavīri tika apgādāti ar pārtiku, un tika ierīkotas karavīru tējnīcas, pārsiešanas punkti, savākti ziedojumi 400 000 Latvijas rubļu vērtībā.

Šo darbu vadīja Justīne Čakste, par ko 1926.gadā tika apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeņa 3.šķiru.

Līdz 1926.gadam J.Čakste bija arī Gaidu centrālās organizācijas priekšsēdētāja.

Justīne Čakste mira Zviedrijā 1954.gadā.