Latvijas, tāpat citu Krievijas okupēto Baltijas valstu neatkarības atjaunošana pēc vairāk kā 100 okupācijas gadiem (Baltiju, tsk. Latvijas teritoriju Krievija okupēja pa daļām, laika periodā no 1710. līdz 1795. gadam) un izveide par demokrātiskām republikām nebūtu iespējama bez to vairāk kā 500 neatkarības gadiem Livonijas, vēlāk hercogistu veidolā. Tāpat. ļoti liela nozīme bija Latvijā dzīvojošās, izglītotās taču absolūtā vairumā nelatviešu aristokrātijas centieniem pēc neatkarības un ciešākām saitēm ar Eiropu,- pirmkārt jau ar Vāciju, kura karojot ar Krieviju, bija šīs zemes iekarojusi un okupējusi sev. Treškārt, liela nozīme bija Rietumvalstu centieniem maksimāli ierobežot boļševiku izplatīšanos uz Rietumiem. Novembrī notikusī latviešu valsts proklamēšana Vācijas okupētajā Rīgā bija pēdējais solis neatkarības atjaunošanas procesā, no kura par pirmo uzskatāms Vācijas Sarkanai Krievijai uzspiestais Brestļitovskas miera līgums, ar kuru tā pieprasīja Krievijai atzīt Baltijas un citu tautu pašnoteikšanās tiesības. 

===

Divas latviešu tautas pārstāvju organizācijas, kas tiecās pēc neatkarīgas Latvijas valsts − Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome un Demokratiskais Centrs −

1918. gada 17. novembrī pārstāvju sapulcē Rīgā nodibināja Latvijas pagaidu parlamentu − TAUTAS PADOMI, ievēlēja Tautas Padomes prezidiju, izstrādāja Latvijas valsts pagaidu satversmi un uzdeva veikt PAGAIDU VALDĪBAS izraudzīšanu vienbalsīgi ievēlētajam ministru prezidentam Kārlim Ulmanim.

Tautas Padomes dibināšanas sapulcē bija pārstāvētas šādas 7 latviešu polītiskās partijas: zemnieku savienība, sociāldemokrati, radikāldemokrati, sociālrevolūcionāri, nacionāldemokrati, republikāņi, neatkarības partija.

Tautas Padomi veidoja šo polītisko partiju pārstāvji un Kurzemes un Latgales delegāti.

Tautas Padomē nepiedalījās abi latviešu tautas galējie polītiskie novirzieni: Veinberga un Krastkalna vadītā tautas partija un lielinieki (komūnisti), jo neticēja Latvijai − vieni ticēja Vācijai, otri Padomju Krievijai.