Pirmie karavīri neatkarīgās Latvijas aizstāvībai pret ienaidniekiem sāka pieteikties 1918. gada otrā pusē, pirms valsts proklamēšanas.

***

1917. gada 29. novembrī Valkā nodibināta latviešu partiju politiska organizācija Latviešu Pagaidu Nacionālā padome (LPNP), vēlāk Latviešu Nacionālā padome (LNP). Savā pirmajā sesijā tā pieņēma deklarāciju par apvienotas un autonomas Latvijas izveidošanu Vidzemes, Kurzemes un Latgales latviešu apriņķos.

1918. gada 8. martā, tobrīd Vācijas okupētajā Latvijas teritorijā, izmantojot marta sākumā noslēgto Brestļitovskas miera līgumu ar Krieviju, kurš cita starpā, paredzēja tautu pašnoteikšanās tiesības Krievijas visvēlāk (18.-19.gs,) okupētajās teritorijās, tika atjaunota Kurzemes un Zemgales hercogiste

1918. gada 15. martā ķeizars Vilhelms II Vācijas impērijas vārdā atzina Kurzemes hercogisti "par brīvu un patstāvīgu valsti".

1918. gada martā nodibinātā Kurzemes hercogiste beidza pastāvēt 1918. gada 22. septembrī, līdz ar Baltijas hercogistes pasludināšanu.

1918. gada 18. novembrī, 4 dienas pēc Latvijas Republikas proklamēšanas, tika izveidota Latvijas Pagaidu valdības Apsardzības ministrija.

1918. gada 5. decembrī Padomju Krievijas Sarkanā armija, pārkāpjot Brestļitovskā noslēgto līgumu, iebrūk Latvijā

1918. gada 6. decembrī apsardzības ministra pienākumus uzņēmās J.Zālītis.

1918. gada 7. decembrī Baltijas hercogiste beidz pastāvēt un tā nodeva savas pilnvaras Latvijas Pagaidu valdībai, ko vadīja Kārlis Ulmanis. 

1918.g. 7. decembrī Apsardzības ministrs Pagaidu valdības vārdā noslēdza līgumu ar Veimāras republikas pilnvaroto pārstāvi A.Vinnigu par Latvijas armijas - landesvēra (zemessardzes) - izveidošanu, paredzot tajā 18 latviešu, 7 vācu un 1 krievu rotas, kā arī 3 latviešu un 2 vācu karavīru artilērijas baterijas. Pavisam plānoja savākt 6000 brīvprātīgo.

Par komandieri bija plānots uzaicināt neitrālas valsts virsnieku, taču galu galā iecēla vācu armijas majoru Šeibertu. Līgums un paziņojumi presē liecināja, ka landesvērs ir Latvijas Pagaidu valdības dienestā kā tās bruņotie spēki, taču tika saglabāts vecais nosaukums ("Baltijas landesvērs").

1918. gada 8. decembrī pēc Krievijas Sarkanās armijas virspavēlniecības 436. (в„– 436/ш) direktīvas.tika izveidota Latvijas armijas grupa (Армейская группа войск Латвии) padomju Rietumu armijas sastāvā 

1918. gada 9. decembrī no Krievijas iebrukusī Sarkanā armija ieņem Daugavpili

Apsardzības ministrijā bruņoto spēku formēšanu, apgādi un sagatavošanu pārzināja Galvenais štābs (no 15.07.19. Virspavēlnieka štābs), kuru izveidoja 1918. gada decembra sākumā (ilgu laiku nevarēja atrast piemērotu kandidātu priekšnieka amatam - tikai 1919. gada 26. martā šo amatu ieņēma ģenerālis A.Misiņš).

1918. gada 17. decembrī Maskavā Latvijas strādnieku, bezzemnieku un strēlnieku Stučkas Padomju valdība izdeva manifestu par Latvijas padomju republikas nodibināšanu

1918. gada 18. decembrī Stučkas spēki pirmo "tribunālu" izveidoja okupētajā Latgalē- Vecgulbenē, vēlāk tika izveidotas koncentrācijas nometnes Gulbenē, Pļaviņās (toreiz — Stukmaņos) un netālu no Valmieras mācītāja Neilanda muižā. Pētera Stučkas vadīja pārliecība, ka labākais komunisma cīņas ierocis ir terors.

1918. gada 22. decembrī Ļeņins, ignorējot Brestļitovskas miera līgumā jau atzītās tautu pašnoteikšanās tiesības uz savu valsti, parakstīja dekrētu, ka tiek atzīta Latvijas Padomju Republikas "neatkarība". Tajā tika teikts, ka Latvijā tiek nodibināta padomju vara Maskavas ielikteņa- Stučkas vadībā.

1918.g. decembra otrajā pusē Rīgā un tās apriņķī izsludināja virsnieku un apakšvirsnieku mobilizāciju, bet vēlāk visu 20-30 gadus veco vīriešu vispārēju iesaukumu (no 3. janvāra).

Latgalē Latvijas armijas vienību formēšanu iesākt nepaspēja, Vidzemē nelielu rotu izveidoja Cēsīs. Rīgā saformēja Instruktoru (apakšvirsnieku) rezervi, Studentu un skolnieku rotu, Latgales virsnieku un apakšvirsnieku rotu, kā arī 3 Rīgas apsardzības rotas (1. rotu ar varu izformēja 29. decembrī, kad tā atsacījās doties pretim sarkanajiem strēlniekiem).

1918. gada 29. decembrī, tā kā nokomplektēt bruņoto spēku nepieciešamo skaitlisko sastāvu neizdevās - brīvprātīgo trūkuma un mobilizēto masveida dezertēšanas dēļ. 

Latvijas Pagaidu valdība K. Ulmaņa vadībā sagatavoja jaunu līgumu ar A.Vinnigu, par brīvprātīgo no Veimāras republikas uzņemšanu Latvijas armijā, apņemoties vācu brīvprātīgajiem par vismaz 4 nedēļu cīnīšanos pret lieliniekiem piešķirt LR pilsonību un zemi.

1919.gada. 3. janvārī  Krievijas Sarkanā armija okupēja Rīgu. Sākotnēji to atbalsta visai plašas Rīgas "lumpenproletariāta" masas un pat liela daļa "kreisās" inteliģences (Latvijas sociāldemokrāti atsakās pretoties Krievijas Sarkanai armijai un aicina to darīt arī citiem)

1919.gada. 5. janvārī Jelgavā izveidoja 2 rotas, pirmajā apvienojot Instruktoru rezervi un Latgales virsnieku rotu atliekas, otrā - Cēsu un Latgales apakšvirsnieku, 2. un 3. apsardzības rotu atliekas, izveidojot Latviešu atsevišķo bataljonu pulkvežleitnanta (vēlāk pulkveža) O.Kalpaka vadībā.

1919. gada 3. februārī bataljonā bija 245 karavīri (pēc saraksta - 276).

1919. gada februāra beigās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos skaitījās 1600 militārpersonu.

Veidojās divi armijas kodoli – viens bija pulkveža Oskara Kalpaka bataljons, vēlāk pulkveža Jāņa Baloža brigāde, kas veidojās Kurzemē; otrs – Igaunijā un Ziemeļlatvijā, uz kurieni 1919.gada sākumā tika komandēts kapteinis, vēlāk jau pulkvedis Jorģis Zemitāns ar uzdevumu vienoties ar Igaunijas valdību par latviešu bruņoto vienību formēšanu Igaunijā, jo tur bija samērā daudz latviešu bēgļu.

Ziemeļnieki un Dienvidnieki sāka atbrīvot Latviju no divām pusēm – Ziemeļvidzemes un Liepājas.

1919. gada 16. aprīlī Liepājā notika Latvijas armijas vācu daļu īstenots apvērsums, kura rezultātā uz laiku tika gāzts Latvijas Pagaidu valdības Kārļa Ulmaņa vadītais ministru kabinets un tā vietā pie varas nāca pučistu izveidotais Brimmera-Borkovska kabinets,

1919. gada 25. aprīlī Stučkas valdība izdeva rīkojumu par visu vāciešu izraidīšanu uz Sibīriju.

1919. gada 10. maijā tiek nodibināta Niedras valdība, kas bija provācisks Latvijas Pagaidu valdības Ministru kabinets laikā no līdz 26. jūnijam (Cēsu kaujās tika sakauti A. Niedras valdības atbalstošie vācu spēki)

1919. gada 1. jūnijā pēc militārām neveiksmēm Viskrievijas Centrālā izpildkomiteja izdeva dekrētu "Par Krievijas, Ukrainas, Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas padomju republiku apvienošanu cīņai ar starptautisko imperiālismu".

Padomju Latvijas armijas pēdējais pavēlnieks pulkvedis Pēteris Slavens tika atcelts no amata.

1919. gada 7. jūnijā pēc Rīgas zaudēšanas un Padomju Latvijas armijas atkāpšanās uz Latgales teritoriju to ar virspavēlnieka 2188. operatīvo direktīvu (в„– 2188/оп)  armiju likvidēja un pārveidoja par Padomju Krievijas 15. armiju ar štābu Daugavpilī.

1919. gada 3. jūlijā pēc Cēsu kaujām, kad Ziemeļlatvijas brigāde kopā ar igauņiem pilnībā sakāva vācbaltiešu landesvēru un vācu Dzelzsdivīziju, tika noslēgts Strazdumuižas pamiers.

1919.g. 6. jūlijā Ziemeļlatvijas brigāde ienāca Rīgā, kur viņus sagaidīja Dienvidnieki.

Ziemeļnieki svinīgi iesoļoja Rīgā pa Brīvības ielu, pa priekšu jāja pulkvedis Zemitāns baltā zirgā, karavīri nesa karogus – viss notika, kā īstā parādē pienākas.

Diemžēl igauņiem, kas bija palīdzējuši latviešiem uzvarēt Cēsu kaujās, piedalīšanās šajā svinīgajā parādē politisku iemeslu dēļ netika atļauta.

1919.g. 8. jūlijā no Liepājas ar kuģi „Saratov” Rīgā atgriezās Kārļa Ulmaņa vadītā Pagaidu valdība, kuģis tika pietauvots Daugavā pretī prezidenta pilij un valdība tika svinīgi sagaidīta.

Tāpat bija jāpieņem izšķirošais lēmums, kurš būs jaunās armijas virspavēlnieks. Tā kā pulkvedis Zemitāns un pulkvedis Balodis savstarpēji konfliktēja, bija skaidrs, ka nevienu no viņiem par armijas virspavēlnieku izvēlēties nevar, jo tas varēja izraisīt papildu konfliktsituācijas, kas jaunajai valstij nebija vajadzīgas.

Tika panākts kompromiss, un par armijas virspavēlnieku tika iecelts ģenerālis Dāvids Sīmansons.

Viņš bija pieredzējis cara armijas karavīrs, bet vecuma dēļ vairs nebija aktīvam dienestam piemērots. Vēlāk ģenerālis D.Sīmansons kļuva par apsardzības ministru jaunajā valdībā, šādā veidā apvienojot abus amatus, kurus mūsdienās neapvieno – politisko un militāro. D.Sīmansons bija armijas virspavēlnieks līdz pat Bermontiādes laikam, kad par virspavēlnieku kļuva pulkvedis Jānis Balodis.

D.Sīmansons izveidoja armijas virspavēlnieka štābu ar štāba priekšnieku un visām nepieciešamajām nodaļām, kuras organizēja ikdienas darbu, izlūkošanu, operācijas. Veidojot armijas pulkus, par bāzi tika ņemts kāds konkrētais bataljons, papildināts un apvienots, necenšoties graut tās saites, kas bija izveidojušies kaujās, atstājot Ziemeļniekus un Dienvidniekus dienēt kopā.

Par pamatu armijas struktūras izveidē tika izvēlēts divīzijas, pulki un bataljoni, divīzijām tika doti Latvijas novadu nosaukumi – sākumā tās bija tikai trīs, janvāra sākumā arī četras. Pirmās divīzijas bija Kurzemes, Vidzemes un Latgales, bet 1920.gada janvārī tika izveidota arī Zemgales divīzija, šādi iemūžinot Latvijas nacionālās vērtības armijā.

Pulkiem tika doti Latvijas pilsētu vārdi – ir Liepājas, Ventspils, Jelgavas, Valmieras, Cēsu, Rīgas, Siguldas, Daugavpils, Rēzeknes, Aizputes, Dobeles, Bauskas un Tukuma kājnieku pulki. Pulka nosaukumā ietvertais vārds ne vienmēr atbilda vēlāk pulka novietojumam, bet no šīm pilsētām nāca karogu dāvinājumi.

pēc: Tēvijas Saegs, AM, Barba Ekmane, Latvijas Kara muzeja Starpkaru vēstures nodaļas vadītāja, wikipedia, vesture