Frīdrihs Grosvalds  bija latviešu advokāts, politiķis un diplomāts. Viņam ir lieli nopelni tautiskās atmodas laikmeta tradīciju veidošanā un uzturēšanā. Diplomāta Oļģerta Grosvalda un gleznotāja Jāzepa Grosvalda tēvs.

Frīdrihs Grosvalds dzimis 1850. gada 13. decembrī (pēc vecā stila - 1. decembrī) Valmieras apriņķa Šķirstiņu muižas dzirnavās. Vecāki: Peter Groswald un Dorothea Eleonora Kade.

Studēja tieslietas 1869-70 Tērbatas, tad 1870-75 Pēterburgas universitātē, kur konkursā ar darbu par Romiešu tiesībām ieguva zelta medaļu. Kļuvis par vecākas latviešu studentu korporācijas Lettonia biedru.

No 1873. līdz 1878. gadam strādāja Krievijas impērijas tieslietu ministrijā Pēterburgā. (1875-78 dienēja Vald. Senāta civilkasācijas departamentā.)

No 1878. gada Grosvalds bija advokāts Rīgas rātes un Vidzemes hoftiesā, vēlāk zvērināts advokāts Rīgā. 1879. gadā tika iecelts par Rīgas Latviešu biedrības runasvīru, no 1886. gada februāra (pēc citiem avotiem - no 1885) līdz 1919. gada augustam viņš pildīja tās priekšnieka pienākumus. Šai biedrībā iecelts arī par goda biedru.

1901. gadā viņš kļuva par Rīgas pilsētas domnieku, 1906. gadā tika ievēlēts par deputātu Pirmajā Krievijas valsts Domē (par tautas vietnieku no Rīgas Valsts domē). Grosvalds darbojās Rīgas Advokātu padomes valdē un piedalījās Juristu biedrības dibināšanā 1911. gadā.

1912.- 1918. gadā viņš bija Rīgas pilsētas valdes loceklis, Pirmā Pasaules kara laikā arī bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas loceklis (1915 – 1918). Piedalījies Latvijas valsts dibināšanas pasākumā 1918. gada 18. novembrī.

​Bijis pirmais Latvijas valsts sūtnis Skandināvijas valstīs. Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas Grosvalds 1919. gada aprīlī tika iecelts par diplomātisko pārstāvi Zviedrijā (nedaudz vēlāk – arī Norvēģijā un Dānijā). Iegūtā darba pieredze un dzīves rūdījums nodrošināja sekmīgu diplomāta darbību.

Pēc Latvijas valsts de iure atzīšanas Frīdrihs Grosvalds 1921. gada martā tika iecelts par ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Skandināvijas valstīs ar rezidenci Stokholmā.

Šajā postenī viņš bija līdz 1923. gada aprīlim.

Pēc atgriešanās Rīgā darbojās Heraldiskā komisijā.

Miris 1924. gadā, apbedīts Lielajos kapos Rīgā.

Grosvaldu plašais dzīvoklis Rīgā, Aspazijas bulvārī  20 izveidojās par sava laika izglītotāko un inteliģentāko latviešu sabiedrības pārstāvju salonu. Tajā ciemojās Rozentāls, Blaumanis, Aspazija, Purvītis, Vīgnere-Grīnberga, Vītols u.c.

Brigadere vēlāk atcerējās, ka “Grosvaldu māja bija kā tilts, uz kura, sevišķi ceturtdienās kā pieņemamās dienās, sastapās gan nacionālā inteliģence, gan svešzemnieki, kas meklēja kaut kādus sakarus ar Latviju un latviešiem, gan arī — un par tiem vairāk, mākslinieki, kuriem sevišķi Grosvaldu māja parādīja daudz viesmīlības”.

Apbalvojumi

• Zviedrijas un Norvēģijas karaļvalstu ordeņi

Avoti:

1. Latvieši un latvietes Krievijas augstskolās. Jelgava, 1908.
2. Valdības vēstnesis, 09.04.1924.
3. http://www.mumspatik.lv/simtgades-filmas-merijas-celojums-pirmizrade/

***

Fridrichs Grosvalds

​Grosvalda darbība presē niecīga (pseidonīms - Līgo). Bet būdams vairāk kā trīsdesmit gadus par lielākās latviešu biedrības priekšnieku, viņš savā mūžā arvienu ir stāvējis ciešās attiecībās ar mūsu rakstniecību un presi. Grosvalds bija miermīlīgas un noteiktas dabas cilvēks, kas latviešu pilsonību mēģināja pasargāt no ekstremiem.

Fridrichs Grosvalds dzimis 1. decembrī 1850. gadā Vidzemē, Šķirstiņmuižas dzirnavās kā meldeŗa, vēlāk muižas rentnieka dēls. Apmeklēja Rīgas guberņas ģimnaziju, studēja no 1870.-1875. g. Pēterpils augstskolā tieslietas. Pēc tam darbojās kā ierēdnis un zvērināts advokats Rīgā. Pēc Kr. Kalniņa nāves 1885. g. Grosvaldu ievēlēja par Rīgas Latviešu Biedrības priekšnieku. Šinī amatā viņš sabija līdz 1919. g. Pēc Latvijas valsts nodibināšanas Grosvaldu iecēla par sūtni Skandinavijas valstīs. Kad minēto sūtniecību likvidēja, pārbrauca uz Rīgu un turpināja darboties sabiedriskos pasākumos. Mira 8. aprīlī 1924. gadā Rīgā.

Avots: Prande, Alberts. Latvju rakstniecība portrejās, 1926.