1905. gada 2. janvārī krievu spēki tika sakauti pie okupētās Ķīnas pilsētas - Portarturas un padevās Japānai. Jau tā nemitīgo karu novājinātā un pilsoņu tiesību ziņā absolūti beztiesiskā un atpalikusī valsts, kura līdzīgi, kā 21. gadsimtā, pastāvēja tikai uz saukļu par krievu nācijas izredzētību un tās imperatora ieceru dievišķības pamata, guva pamatīgu morālu sakāvi, jo dažās dienās tika iznīcināta gan Krievijas kara flote, gan nogalināti desmiti tūkstoši imperatora sūtītās "lielgabalgaļas". Krievu- japāņu karā gāja bojā arī vairāki tūkstoši latviešu.

Krieviju gadu desmitiem plosīja gan šķiriskās, gan nacionālās pretrunas- lai gan dzimtbūšana Krievijā bija atcelta 1861. gadā (Baltijā, kura bija okupēta vēlāk un pateicoties izglītības līmenim, Napoleona iebrukumam un krievu vēlmei saasināt attiecības starp pārsvarā izglītotajiem latviešu dzimtcilvēkiem un rietumnieciski orientēto vācbaltu eliti, jau sākot ar 1815. gadu), daudzi zemnieki joprojām atmaksāja kredītus par zemes izpirkumu un tiem bija ierobežotas tiesības.

Lai gan vairāk kā puse Krievijas uzņēmumu piederēja ārvalstu kapitālam un tie spēja ražot savam laikam modernas preces, tirgus bija ierobežots, turklāt arī "kapitālisti" lielā mērā tika diskriminēti,- faktiski jebkurā uzņēmumā pastāvēja "aristokrātu rekets"- akcijas nereti bija "jādāvina" imperatora dzimtas vai vietējo aristokrātu pārstāvjiem, lai uzņēmumu vispār varētu atvērt. Uzņēmumi bija koncentrējušies tikai dažās milzīgās impērijas vietās - Pēterburgā, Maskavā, Baltijā, Baku, Urālos, un tajās koncentrējās "jaunā šķira"- faktiski beztiesisks "proletariāts". Strādnieku vidū īpašu popularitāti bija ieguvušas K. Marksa idejas, kuras aicināja "proletāriešus" apvienoties cīņā pret "kapitālistiem" (Krievijas gadījumā visai ironisks sauklis, jo atšķirībā no Marksa dzimtenes, kapitālisms te bija vēl "bērna autiņos"- un pats proletariāts bija mazskaitlīgs, bet varbūt tāpēc- labi organizēts)

Paralēli šķiriskajām pretrunām arvien spēcīgāka kļuva arī Krievijas kolonizēto vairāk kā 100 tautu nacionālā atmodas kustība, jo gan dzimtbūšanas atcelšana, gan industrializācijas aizmetņi tomēr veicināja tautu izglītību arī ārpus Baltijas (tur lasītprasme obligāta bija jau kopš 17. gadsimta "zviedru laikiem").

Pat pašu citu tautu apspiedēju- krievu- intelektuāļu vidū arvien populārākas kļuva dažādas "tautiskuma" (pretstatā "vāciskās" aristokrātijas) kustības. Lai daudzmaz samierinātu pēdējo - rusofīlo grupu prasības, aristokrātija pat veicināja krievu šovinisma attīstību- būvējot valsts krievu skolas vēlāk okupētajās teritorijās (Baltija, Polija), aizliedzot skolās citu apmācību valodu, kā vien krievu, latīņu drukas aizliegums okupētās Polijas- Lietuvas teritorijā (kas aptvēra arī Baltkrieviju) un Latgalē, līdz pat grautiņu organizēšanai starp nacionālajām minoritātēm, pārsvarā Krievijas okupēto citu tautu teritorijās (īpaši jau "žīdu grautiņi", kas tika organizēti Ukrainas, Baltkrievijas, Polijas pilsētās, Latvijā neizdevās).

Rusifikācijas rezultātā tika panākts pretējs efekts, - arvien vairāk kolonizēto nekrievu tautu pārstāvji saprata, ka tie ir "nacionāli atšķirīgi" un nereti ar ievērojami bagātāku (vismaz kultūrvēsturi, nerunājot jau par dabas bagātībām), kā krievi to nelielajās "vēsturiskajās teritorijās" ap Smoļenskas purviem. 

1905. gada janvāris sākās ar vairāku Pēterburgas rūpnīcu strādnieku streikiem, kurš janvāra vidū sasniedza jau masveida apveidus- streikos piedalījās jau ap 150,000 cilvēku. Mācītājs, G. Gapons, kurš bija viens no legālas (ar policiju saskaņotas) strādnieku organizācijas vadītājs, ierosināja strādniekiem vērsties ar petīciju pie imperatora, un pats piedalījās petīcijas sastādīšanā. Bez virknes ekonomisku prasību, tajā tika iekļauta arī politiska prasība par Satversmes Sapulces (Учредительное собрание) sasaukšanu. Pēterburgā tobrīd darbojās arī 3 marksistiski orientētas partijas - Krievijas Sociāldemokrātiskā partija ar 2 novirzieniem (boļševiki un menševiki) un eseri (sociālisti- revolucionāri). Visas šīs trīs partijas bija mazskaitlīgas, bez kādas reālas ietekmes strādnieku vidū, sekojoši, 1905. gada revolūcijas izraisīšanā Krievijā tās īsti vainot nevar.

Pirms došanās ar petīciju pie cara, Gapons uzrakstīja vēstules gan pašam caram, kurā garantēja tā "neaizskaramību", tikai lūdza "iznākt pie tautas", kā arī policijai, kurā aicināja demonstrāciju neierobežot. Vienlaikus, saprotot, ka var rasties sadursmes, Gapons bija piekritis strādnieku plānam par barikāžu izveidošanu un ieroču veikalu aplaupīšanu mītiņotāju apbruņošanai.

1905. gada 22. (9.) janvārī), Pēterburgā apmēram 1000 cilvēku devās protesta gājienā, lai šo petīciju par strādnieku tiesībām iesniegtu caram. Pats cars tobrīd neatradās Pēterburgā.

Pēterburgas polcija nolēma nepieļaut gājiena nonākšanu cara pils tuvumā, un kad tas neizdevās, sāka šaut uz pūli. Bojā gāja ap 40 strādnieku.

Latvijas sociāldemokrāti Pēterburgas strādnieku atbalstam 25. (12.) janvārī Rīgā izsludināja ģenerālstreiku. Pirmie atsaucās Pārdaugavas strādnieki.

26. (13.) janvārī streikam pievienojās gandrīz visu Rīgas rajonu strādājošie, notika plašas demonstrācijas un mītiņi (tajos piedalījās apmēram 60 000 strādnieku).

Kad demonstranti atgriezās no mītiņa Maskavas priekšpilsētā, pie Daugavas Dzelzs tilta tos sagaidīja karaspēka ķēde, kas atklāja uguni (pēc arhīvu datiem pirmie uguni atklājuši nezināmi cilvēki no demonstrantu puses, ievainojot kareivi vēderā).

Izcēlās panika un daļa cilvēku devās uz Daugavas ledus.

Tika nogalināti 56 un ievainoti aptuveni 70 cilvēki.

Daudzi plānā ledus dēļ noslīka Daugavā. Tomēr strādnieku pretestība nebeidzās. Protesta mītiņi un demonstrācijas sākās arī Liepājā, Ventspilī, Jelgavā, Krāslavā un Daugavpilī.

Ar 13. janvāra notikumiem Rīgā sākās 1905. gada revolūcija Latvijā.

1905. gada 18. februārī Nikolajs II parakstīja trīs deklarācijas, svarīgākā no kurām bija par Valsts Domes izveidošanu. Tajā tika ievēlēti arī pārstāvji no Latvijas,- tai skaitā vēlākais Latvijas prezidents Jānis Čakste.

Revolūcija Latvijā turpinājās līdz 1907. gadam. Tās laikā notika nemieri ne tikai pilsētās, bet arī laukos. No apmēram 1300 muižām, kuras tobrīd pastāvēja Latvijā, 412 tika izpostītas, bet to centri- 117 pilis- nodedzinātas. Dažās vietās, kā piemēram Tukumā, notika pat bruņotas kaujas starp revolucionāriem un valdības karaspēku, rezultātā nopostot veselas pilsētas daļas.

***

Daži no daudziem latviešiem, kuri bija spiesti karot krievu-japāņu karā, piemēram,- vēlākie Latvijas armijas ģenerāļi: 

• Jānis Kurelis, 
• Jānis Francis, 
• Jānis Balodis, 
• Dāvids Sīmansons, 
• Andrejs Auzāns, 
• Fricis Virsaitis, 
• Rūdolfs Bangerskis,
• Kārlis Ezeriņš, 
• Mārtiņš Vācietis, 
• Pēteris Radziņš.

Vēlākais Latvijas armijas ģenerālis Eduards Kalniņš piedalījās Portartūras aizstāvēšanā un līdz 1906. gadam bija japāņu gūstā.

Līdzīgi vēlākais Latvijas armijas komandkapteinis Ērihs Fītingofs-Šēls cīnījās Portartūrā un krita japāņu gūstā.

Latvijas armijas pulkveži: 

• Gustavs Mangulis, 
• Eduards Jaunītis, 
• Pēteris Irbe, 
• Gustavs Francis, 
• Jēkabs Osvalds Dombrovskis (pie Makdenas ievainots), 
• Aleksandrs Rīsiņš, 
• Pauls Šmits (komandēja rotu), 
• Dāvis Blūmentāls (cīņās kontuzēts),

kā arī Latvijas armijas pulkveži—leitnanti: 

• Mārtiņš Kadašs, 
• Alberts Baumanis (rotas komandieris), 
• Augusts Purgals, 
• Toms Rozenbergs (sākotnēji komandēja rotu, bet vēlāk bataljonu), 
• Egons Ernsts
• Valerians Štrombergs,

kā arī daudzi citi latviešu karavīri bija šī kara veterāni.

Krievijas-Japānas kara veterāns bija arī: 

• vēlākais Latvijas premjerministrs Hugo Celmiņš,
• otrais Latvijas prezidents Gustavs Zemgals un
• kara ārsts un zinātnieks Jānis Dzirne.