Pāvils Rozītis bija latviešu rakstnieks, žurnālists un tulkotājs. Romānu "Ceplis" un "Valmieras puikas" autors.

Dzimis Cēsu apriņķa Liepas pagasta "Purapilpos" zemnieka ģimenē. Četru gadu vecumā Pāvils zaudēja tēvu un viņa mājas.

Māte, jaunākās māsas un Pāvils pārcēlās uz netālajām "Auduļu" mājām. Pirmo izglītību ieguvis Liepas pagastskolā.

1901. gada rudenī Rozītis ieradās Valmierā, kur vienu mācību gadu mācījās Valmieras pilsētas skolā, bet pēc tam turpināja mācības E.Liepiņa privātajā proģimnāzijā.

Pirmie Rozīša tulkojumi tiek iespiesti 1908. gadā.

1910. gadā neveiksmīgi mēģinājis nolikt tautskolotāju eksāmenus. Šajā gadā iznāk arī pirmie Rozīša prozas darbi un dzejoļu krājums "Kaijas". Vasarā Rozītis kopā ar citiem Valmieras jauniešiem izveido teātra trupu, ar kuru apbraukā Valmieras apkārtni. Uz izrādēm tiek tirgotas biļetes. Par nopelnīto naudu Rozītis dodas uz Maskavu, kur iestājas A. Šaņavska Maskavas Tautas universitātē. Viņš studē šīs universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē līdz 1914. gadam.

1912. gadā iznāca Rozīša otrais dzejoļu krājums "Ziedu krūze".

No 1914. līdz 1915. gadam strādājis laikrakstu "Jaunākās Ziņas" un "Līdums" redakcijās.

Pirmā pasaules kara gadus Rozītis pavada Baku, kur viņš strādāja par ierēdni Nobela naftas rūpniecības uzņēmumā līdz 1918. gadam.

Baku Rozītis apprecējās ar liepājnieci Antoniju, no kuras viņam 1917. gadā piedzima dēls Viestarts un vēlāk 1922. gadā meita Dzidra.

1918. gadā Rozītis atgriezās Latvijā, kur neilgu laiku dzīvoja un strādāja Valkā, bet 1919. gadā apmetas uz dzīvi Rīgā.

1919. gadā Rozīti ievēlēja par Latvju Rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības priekšsēdētāju, bet vēlāk viņš vairākus gadus bija valdes loceklis.

No 1921. līdz 1927. gadam studējis Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, kuru gan nepabeidza. Strādājis par cenzoru Latvijas armijas štāba informācijas nodaļā, vēlāk - Izglītības ministrijas Mākslas nodaļas vadītājs, Mākslas un kultūras departamenta direktors, vadījis Inteliģento bezdarbnieku nodaļu Tautas labklājības ministrijā (1932—34).

Dzīves pēdējos gados bija Rīgas 3. bibliotēkas pārzinis. Vienlaikus bija vairāku periodisko izdevumu redaktors

• literatūras un mākslas žurnālā "Ritums" (1921—26),
• laikrakstā "Pēdējā Brīdī" (1927—28),
• "Dienas Lapa" (1933—34), kā arī bija apgāda
• "Latvju Kultūra" redaktors.

Darbojies arī Latvijas un PSRS tautu kultūras tuvināšanās biedrībā (1930—32 biedrības priekšsēdētājs).

Līdz 1934. gadam Rozītis vadīja Rīgas Tautas augstskolas Literārās studijas.

1928. gadā pēc pirmās dzīvesbiedres zaudējuma apprecējās otrreiz ar Almu Frišmani, no kuras viņam 1935. gadā piedzima meita Ieva.

Divdesmitie un trīsdesmitie gadi bija autora ražīgākie gadi. Rozītis rakstīja dzeju, prozu, īsprozu, kā arī recenzijas par teātra izrādēm un publicistiskus rakstus. Viņš nodarbojās arī ar tulkošanu un bija filmas "Aizsprosts" scenārija līdzautors.

Rozītis bija viens no latviešu psiholoģiskā romāna izkopējiem Diloģijā "Divas sejas" (1921) un "Uguns ceļi" (1924).

Kā nozīmīgākie darbi tiek minēti romāni

• "Ceplis" (1928) un
• "Valmieras puikas" (1936);
• stāstu un noveļu krājumi "Portrejas" (1922),
• "Krāces" (1925),
• "Pret savu gribu" (1928) un
• "Mezgli" (1933).

Abi romāni tika ekranizēti ("Ceplis" 1972. gadā un "Valmieras puikas" 1996. gadā).

"Ceplī" tiek izsmieti 20. gadu uzņēmēji- avantūristi, bet romāns "Valmieras puikas" ir autobiogrāfisks darbs, kas saistīts ar 1905. gada revolūcijas notikumiem Valmierā.

Pēdējais Rozīša darbs romāns "Zemes prieks" netiek pabeigts, jo 1937. gada 20. februārī rakstnieks Rīgā aiziet aizsaulē. Rozītis tika guldīts zemes klēpī Meža kapos.