„Dievs, svētī Latviju” ir īpaši dziesmu svētkiem kā latviešu himna rakstīta vīru kora dziesma. Pirmo reizi tā izpildīta I Vispārējo latviešu dziesmu svētku svinīgajā atklāšanas aktā 1873. gada 26. jūnijā Rīgas Latviešu biedrības zālē. Tomēr svētku kopkori dziesmu nedziedāja, jo to aizliedza cenzūra. Pirmo reizi iespiesta tūlīt pēc Pirmajiem latviešu dziedāšanas svētkiem 1874. gadā iznākušajā K. Baumaņa dziesmu krājumā „Austra”, bet turpmāko krājumu „Līgo”, kurā arī atradās šī himna, krievu valdība konfiscēja.

Dziesmusvētku kopkorī dziesma pirmoreiz tika dziedāta tikai 1895. gadā IV Dziesmu svētkos Jelgavā, kad dziesmas tekstā, bet ne nosaukumā vārdu Latvija nomainīja ar Baltiju:

Dievs, svētī Baltiju,
Mūs' dārgo tēviju!
Svētī jel Baltiju,
Ak svētī jel to!
Kur latvju meitas zied,
Kur latvju dēli dzied,
Laid mūs tur laimē diet.
Mūs' Baltijā!

Apsīšu Jēkabs pēc Jelgavas dziesmu svētkiem rakstīja: „Dievs, svētī Latviju” vai cienīgi līdzās stāties labākajām „tautu himnām"; no liela dziedātāju pulka dziedātai, šai dziesmai varens iespaids, kas ar orķestra pavadīšanu top vēl lielāks." 

1905. gada revolūcijas laikā vārdu Baltija atkal nomainīja ar Latviju.

 Ar laiku „Dievs, svētī Latviju” kļuva par visas latviešu tautas lūgšanu un pamazām nostiprinājās kā latviešu nacionālā himna.