1812. gadā Napoleons, kura karaspēkā bija daudzi no Krievijas okupācijas izvairījušos poļu karavadoņu, sāka Polijas atbrīvošanas operāciju no Krievijas okupācijas. Kā vienas no pirmām, Latvijas teritorijā, tika atbrīvotas Kurzemes -Zemgales hercogistes daļas

Pēc Kurzemes atbrīvošanas, Napoleons 1812. gada 1. augustā formāli atjaunoja hercogisti.

***

1772. gadā Krievijas ķeizarienes Katrīnas II pilvarotie grāfs Ņikita Paņins un kņazs Aleksandrs Goļicins sarunās ar Prūsijas karaļa pilnvaroto sūtni Pēterburgā grāfu Viktoru Frīdrihu Solmsu vienojās par sekojošo:

• Krievija un Prūsija vienojās savstarpēji palīdzēt izmantot radušos apstākļus, lai iegūtu sev tos Polijas apvidus, "uz kuriem tiem ir senas tiesības". Vienošanās rezultātā Krievija iegūs atlikušo poļu Livonijas daļu, ka arī Daugavas labajā krastā esošo Polockas un Vitebskas vaivadiju daļu, visu Mstislavas vaivadiju un nelielu daļu no Minskas vaivadijas pie Dņepras upes. Savukārt Prūsija iegūs visu Pomerāniju, neskaitot Dancigas pilsētas teritoriju, kā arī Lielpolijas daļu Notecas upes krastos. Tāpat Prūsija iegūs visu atlikušo poļu Prūsijas daļu (Marienburgas un Kulmas vaivadijas).
• Abas puses jūnijā pavēlēs vienlaicīgi ievest savu karaspēku Polijā un ieņemt slepenajā konvencijā paredzētos apvidus, līdz tam neko neizpaužot par saviem nodomiem. Tikko tas tiks izdarīts, par to pavēstīs Austrijai un piedāvās pievienoties šim sadalīšanas plānam. Ja, pretēji gaidītajam, Austrija nepievienosies plānam, tas tiks tik un tā īstenots.
• Abas puses svinīgi apsola garantēt iepriekšminētos jauniegūtos valdījumus tāpat kā citus valdījumus.
• Krievija un Prūsija apņemas dot saviem pārstāvjiem Varšavā precīzas instrukcijas par Polijas Republikas galīgo iekārtojumu.
• Šī konvencija tiks ratificēta sešu nedēļu laikā vai ātrāk, ja tas izrādīsies iespējams.

Slepenajai konvencijai bija pievienota arī īpaši slepena daļa par iespējamām darbībām gadījumā, ja Austrija nepiekritīs Polijas dalīšanas plānam.

Krievu šovinisti un vēstures falsifikatori parasti šīs vēstures detaļas attiecībā uz t.sk. iepriekš suverēno baltiešu apdzīvoto zemju okupāciju (parasti pēc ilgstošiem kariem) 18.-19.gs. cenšas noklusēt un iztēlot kā bez vai "labprātīgu pievienošanos" Krievijas Impērijai. Iecienītākais krievu termins attiecībā uz okupāciju ir "zemļi "otošļi" k Rossii".

Lai gan uz 18. -19.gs notikumiem ne vienmēr var attiecināt 21. gadsimta izpratni un juridisko terminoloģiju, ir pilnīgi skaidrs, ka šīs zemes: 

a)bija iepriekš suverēnas (kā Livonija, vēlāk Kurzemes Zemgales hercogiste)

b)par to pārņemšanu vienojās ārēji spēki (citas valstis), nevis pašu zemju suverēnie valdnieki. (tiesa, kā vienmēr bija arī nodevēji- Patkuls Vidzemē "zviedru laikos", Pālens Kurzemē "krievu laikos" utt.)

c)pārņemšanu Krievija pamatā veica "vardarbīgi"- piemēram, zviedru iepriekš okupēto Vidzemi pilnībā izpostot 10 gadu garumā, bet Rīgu pēc tam turot aplenkumā mēnešiem ilgi.Vidzemes iekarošana tika pabeigta 21 gada laikā...

d)pēc zemju iegūšanas tās parasti pilnībā zaudēja suverenitāti (kļuva par Krievijas guberņām ar ieceltiem, ne ievēlētiem vietvalžiem), autonomitāti dažviet atstājot tikai valodas, ticības un kādu tirdzniecības / privāto tiesību jomās

e)apzinoties savu okupācijas stāvokli un nereti dubultus spaidus (krievu administrācijas un lokālo feodāļu) pēc zemju aneksijas šajās teritorijās dzīvojošās tautas nemitīgi veica sacelšanos pret Krievijas okupācijas varu (1794-95., 1802., 1812., 1830-31, 1860-64, 1905-07, 1917.) 

***

Eiropas jaunajām "lielvarām" trešo reizi "pārdalot" jeb anektējot Polijas-Lietuvas Republiku, 1795.g. no troņa bija spiests atkāpties un emigrēt Polijas - Lietuvas vasaļvalsts - Kurzemes hercogistes pēdējais hercogs Pēteris Bīrons. Lai gan pats hercogs par saviem īpašumiem (ne par visu "Kurzemi", kā mēdz norādīt krievu okupācijas varu apkapojošie vēsturnieki) saņēma ievērojamu kompensāciju, Kurzemes hercogistes muižnieku nostāja par Krievijas aneksiju nebija viennozīmīga. Latvijas iedzīvotāju vairākums tobrīd bija dzimtzemnieki un tiem, protams, vispār nekas netika prasīts.

Aneksijas rezultātā Kurzemes- Zemgales hercogistes neatkarība tika likvidēta uz 123 gadiem un iekļauta Krievijas impērijas sastāvā kā guberņa (administratīvi no centra pārvaldīta, nevis autonoma teritorija)