Strazdumuižas pamiers (igauņu: Strasdenhofi vaherahuleping vācu:Waffenstillstand bei Strasdenhof) bija bija 1919. gada 3. jūlijā Rīgas Strazdumuižā (tagad - Juglas apkaimē Rīgā) noslēgts karadarbības pārtraukšanas līgums starp Igaunijas armijas un sabiedroto priekšstāvjiem no vienas puses un Cēsu kaujās sakauto Niedras valdības Baltijas landesvēru un Dzelzsdivīziju (Vācijas armijas VI rezerves korpusu) no otras.

Saskaņā ar līguma noteikumiem karadarbība tika apturēta, līdz 5. jūlijam plkst. 18:00

-Landesvēram un Dzelzsdivīzijai bija jāevakuējas uz Daugavas kreiso krastu;

-atjaunotais Ulmaņa Ministru kabinets noliks savas pilnvaras un, līdz tiks sasaukta Tautas padome un sastādīts jauns Ministru kabinets, varu pārņems savās rokās sabiedroto gubernatori:

-par civilgubernatoru tika iecelts Antantes militārās komisijas vadītājs britu pulkvedis Stīvens Talents, bet par militārgubernatoru - amerikāņu apakšpulkvedis Daulijs.

 6. jūlijā Rīgā ienāca Ziemeļlatvijas brigāde un 8. jūlijā - Ulmaņa vadītā Latvijas Pagaidu valdība.

***

1919. gada 3. jūlija rītā plkst. 3.30 tika parakstīts sekojošs līgums:

„No šā brīža ir noslēgts pamiers starp igauņu pavēlniecībā esošo karaspēku no vienas puses un Landesvēru un vācu pavēlniecībā esošo karaspēku no otras puses, uz sekošiem noteikumiem:

• 3. jūlijā plkst. 12 jāpārtrauc kaujas darbība uz sauszemes, jūras un gaisā.
• Vācu karaspēkam jāatstāj Latvija visdrīzākā laikā, sakarā ar līguma noteikumiem. Vācu karaspēks pārtrauc kara darbību Latvijas robežās, izņemot, protams, kaujas darbību pret Padomju Krievijas spēkiem.
• Visi vācu virsnieki un karaspēka daļas atstāj Rīgu un viņas apkārtni, pie kam izvākšanās jānobeidz 5. jūlijā līdz plkst. 18, izņemot atsevišķus štāba virsniekus, kuri varēs uzraudzīt kara piederumu izvākšanu.
• Viens no Sabiedroto virsniekiem Rīgā uzraudzīs šo vācu krājumu izvešanu.
• Landesvēram tūliņ jāatstāj Rīga, kā arī tās apkārtne un jāaiziet aiz Daugavas. Šī izvākšanās jāizdara līdz 5. jūlijam plkst. 18. Turpmākais Landesvēra liktenis tiks noteikts, saskaņā ar šī līguma § 9.
• Igauņu karaspēks paliek vietās, kuras viņš ieņēmis 3. jūlijā plkst. 3.
• Brīva satiksme pa zemes ceļiem, dzelzceļu un telegrāfu starp Rīgu un Liepāju nedrīkst tikt traucēta no vāciešiem.
• Sabiedroto misijas pagaidām uzņemas Rīgas pārvaldību un darbojas kopīgi ar latviešu valdību.”

***

1926. gadā Voldemārs Ozols (sociāldemokrāts, vēlāk PSRS izlūkošanas "rezidents" Spānijā un Francijā), kurš Igaunijas spēku sastāvā plānoja Vidzemes atbrīvošanas operāciju, rakstīja par Cēsu-Raunas kaujām un uzvaru Brīvības cīņās šādi: 

Šī operācijas 22. jūnijā sākās un 23. jūnijā beidzās ar galīgu vācu sakaušanu, kuŗi, šausmīgus zaudējumus nezdami, panikā atkāpās Rīgas virzienā. Mēs nekavējoši pārgājām vajāšanā, apdraudot abus vācu spārnus un tanī pašā 23. jūnijā bijām jau pie Inčukalna. Arī šeit vāci nevarēja noturēties un 26. jūnijā mums sākās kaujas jau pie pašas Rīgas vārtiem. 3. jūlijā bez kādas vajadzības un bez kādas sazināšanās ar Ziemeļlatvijas armijas vadību, Ulmanis parakstīja pamieru ar vāciešiem, kas glāba pēdējos no pilnīgas katastrofas. Vācieši tika atstāti Kurzemē un sāka gatavoties revanšam. Un tiešām, oktobra mēnesī, zem Avalova-Bermonta flagas, Golcs uzbruka Rīgai.