Napoleons Bonaparts

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
15.08.1769
Miršanas datums:
05.05.1821
Papildu vārdi:
(franču: Napoléon Bonaparte/Napoléon Ier), dzimis kā Napoleons di Buonaparte (Napoleone di Buonaparte)
Kategorijas:
Imperators, Militārpersona, karavīrs
Kapa vieta:
Napoleona kaps. Parīze, Invalīdu nams
Kapsēta:
Paris, cemetery

Napoleons Bonaparts arī Franču imperators Napoleons I (franču: Napoléon Bonaparte/Napoléon Ier), dzimis kā Napoleons di Buonaparte (Napoleone di Buonaparte) 1769. gada 15. augustā, miris 1821. gada 5. maijā) bija Francijas militārais un politiskais līderis. Tiek uzskatīts par vienu no visu laiku izcilākajiem karavadoņiem.

Napoleons bija republikāņu ģenerālis Franču revolūcijas (1789-1793) laikā.

Viņš bija Pirmās Francijas Republikas pirmais konsuls (Premier Consul) no 1799. gada 11. novembra līdz 1804. gada 18. maijam, pēc tam bija Franču imperators (Empereur des Français) un Itālijas karalis kā Napoleons I.

Dzimis Korsikā, nabadzīga advokāta ģimenē, mācījies par artilērijas virsnieku kontinentālajā Francijā. Ieguva karavadoņa slavu cīņā pret Pirmo un Otro koalīciju.

1799. gadā veica apvērsumu un iecēla sevi par Pirmo konsulu, bet 1804. gadā kronējās par Franču imperatoru. XIX gadsimta pirmajā desmitgadē Napoleona vadītā Francijas impērija militāri un politiski dominēja Eiropas kontinentā, iesaistoties Napoleona karos. 

Politiskā atbalsta meklējumi.

Napoleons ieguva buržuāzijas atbalstu, apsolīdams tai amatus valdībā un armijā, kā arī kārtību valstī. Viņš atbalstīja tirdzniecību un rūpniecību, uzlika ievestajām precēm, lai aizsargātu franču ražojumus no konkurences.

Viņš nodibināja arī Nacionālo banku, kas izsniedza darījumu cilvēkiem kredītus un palīdzēja nostiprināt saimniecību.

Lai iegūtu strādnieku un zemnieku atbalstu, Napoleons centās paplašināt tirdzniecību  un radīt jaunas darba vietas. Trūcīgie iedzīvotāji varēja iegādātie vairāk pārtikas, jo cenas kritās.

Zemniekiem atļāva paturēt īpašumus, kurus tie bija  ieguvuši revolūcijas laikā. Viņš neatjaunoja feodālās privilēģijas, taču tika izsludināta amnestija tiem dižciltīgajiem, kas bija palikuši dzīvi un emigrējuši revolūcijas laikā. Liela daļa emigrantu atgriezās Francijā un zvērēja Napoleonam uzticību. Daudzi bijušie emigranti vēlāk ieguva amatus valsts pārvaldē.

Izlīgums ar baznīcu.

1801. gadā Napoleons noslēdza konkordātu ar pāvestu. Tā tika līdzsvarotas valsts un baznīcas attiecības. Saskaņā ar  konkordātu Francijas valdība varēja iecelt garīdzniekus amatā un maksāt viņiem algas. Baznīca ieguva tiesības apstiprināt vai noliegt izceltos garīdzniekus, bet atteicās no zemes īpašumiem, kurus bija zaudējusi revolūcijas laikā.

Napoleona kodekss.

1800. gadā Napoleons izveidoja juristu padomi, kuras uzdevums bija rakstīt likumu kodeksu Francijai. Tas bija Eiropā pirmais mēģinājums izveidot šādu likumu apkopojumu. Napoleona kodekss bija tik labs, ka to izmanto vēl šodien. Pēc šī likuma kodeksa visiem frančiem tika garantētas vienlīdzīgas tiesības neatkarīgi no tā, kādā ģimenē viņi ir dzimuši un turības.

Feodālisms un kārtu privilēģijas tika atceltas. Kodekss atļāva cilvēkiem izvēlēties reliģiju un aizstāvēja īpašuma tiesības. Tomēr, pēc kodeksa strādnieki bija pakļauti darba devējam.

Vīrieši ieguva pilnīgas tiesības pārvaldīt ģimenes īpašumus, bet sievietes zaudēja daļu no agrākajām tiesībām, piemēram, sieva drīkstēja pārvaldīt savus īpašumus tikai ar vīra rakstisku atļauju. 

1801. gadā Napoleons parakstīja sadarbības līgumu ar Spāniju, kļūstot par Spānijas karaļa sabiedroto.

1803. gadā Napoleons sāka iebrukumu vācu valstīs, ieņēma Hannoveri un daļu Prūsijas. 

1805. gadā kaujā pie Austerlicas tika gūta spoža uzvara pār Austrijas un Krievijas karaspēku. Nākamajā gadā Napoleons sakāva Prūsijas armiju pie Jēnas.

1807.gadā pie Tilzītes tika parakstīts miera līgums ar Krieviju, kura piekrita sadarboties ar Franciju kontinentālajā blokādē pret Angliju. Prūsija zaudēja trešo daļu no savas teritorijas, arī bijušās Polijas teritorijas. Napoleons, ievērodams poļu tautas centienus atgūt zaudēto valstiskumu, izveidoja Varšavas hercogisti.

Iekarotās vācu valstis tika pārveidotas — beidza pastāvēt Vācu Romas impērijas un līdzšinējo vairāk nekā 300 valstiņu vietā tika izveidotas 39, kuras savā starpā noslēdza t. s. Reinas savienību. Šo karu rezultātā Napoleons bija ievērojami pārmainījis Eiropas karti un kļuvis par gandrīz visas Eiropas valdnieku.

1808. gadā, kad Spānijā nāca pie varas jauns karalis, Napoleons vairs nevēlējās sadarbību un panāca, ka par Spānijas karali tika kronēts viņa brālis Žozefs, kurš līdz tam bija Neapoles karalis. Napoleons ieveda Spānijā 300 000 karavīru lielu armiju. Viņam pretī stājās spāņu armija, ko atbalstīja Anglija, kā arī spēcīgi spāņu partizāni. Tomēr Napoleons pakļāva sev gan Spāniju, gan Portugāli un noturējās tur līdz pat 1813. gadam.

Iebrukums Krievijā.

Līdz 1812. gadam Napoleona impērija sasniedza Krievijas impērijas robežu. Lai gan Krievija un Francija bija sabiedrotās, attiecības starp abām valstīm bija saspīlētas. Cars Aleksandrs l bija sadusmots par Napoleona aizliegumu tirgoties ar Lielbritāniju. Savukārt Napoleons baidījās, ka Krievija nodibinās savienību ar Lielbritāniju. Lai to novērstu, viņš iebruka Krievijā.

Lielā armija.

Napoleons sapulcināja karaspēkus no visas Francijas un iekarotajām zemēm, izveidodams 641 000 vīru lielu armiju.

1812. gada jūnijā šī armija iegāja Krievijā. Saprotot, ka Napoleonu nebūs iespējams uzveikt kaujā, krievi atkāpās uz austrumiem. Ceļā viņi iznīcināja lauku saimniecības un iznīcināja sējumus, tā atņemdami frančiem iespēju papildināt pārtikas krājumus. Iesoļojot dziļāk Krievijā, frančiem arvien grūtāk bija apgādāt savu armiju. Slimības, bads, nogurums un sadursmes ar ienaidnieku vājināja armiju.

1812.g. septembrī krievu armija sagaidīja frančus Borodinā 12 km uz rietumiem no Maskavas, taču cieta sakāvi. Krievi nolēma atstāt Maskavu Napoleonam, taču aizdedzināja to, un ugunsgrēks iznīcināja gandrīz visu pilsētu. Napoleons iegāja izpostītajā Maskavā. Sapratis, ka viņa armija te ziemu nepārcietīs, Napoleons pavēlēja doties atpakaļ. No viņa armijas bija palikuši apmēram 100 000 karavīri.

1812. gada 19 oktobrī tie sāka virzīties uz rietumiem.

Atgriešanās no Maskavas.

Atgriešanās no Maskavas kļuva par vienu no traģiskajām lappusēm kara vēsturē. Franču karavīriem bija maz pārtikas un pietrūka siltā apģērba. Atpalikušajiem uzbruka krievu jātnieki un zemnieki. Gaisa temperatūra noslīdēja līdz 30 zem nulles. Kāds no Napoleona ģenerāļiem rakstīja: ,, Ceļš ir noklāts ar karavīriem, kas nosaluši līdz nāvei. Karavīri pamet lielgabalus, jo nespēj tos pavilkt, bet virsnieki domā tikai par to kā aizsargāties no mežonīgā aukstuma’’.

Napoleona gāšana.

Drīz vien pēc tam, kad Napoleons atgriezās no Krievijas, tam radās jauni ienaidnieki.

Prūsijā sākās nacionālistu kustība pret Napoleonu. Pēc Napoleona atgriešanās no Krievijas 1813. gadā Prūsija pieteica karu Francijai. Arī citas valstis pievienojās Prūsijai.

1813. gada oktobrī sabiedroto spēki no Krievijas, Zviedrijas, Prūsijas un Austrijas sakāva Napoleonu tautu kaujā pie Leipcigas Vācijā. 

Sabiedrotie iesoļoja Francijā un 1814. gada martā ieņēma Parīzi. Aprīlī Napoleonu atcēla no troņa. Par Francijas karali tika kronēts ar nāvi sodītā Luija XVI brālis Luijs XVII.

Sabiedrotie nosūtīja Napoleonu uz Elbas salu pie Itālijas krastiem.  Lai uzmanītu Franciju, Prūsija, Krievija, Zviedrija un Austrija, kā arī Lielbritānija izveidoja 4 valstu savienību. Šīs valstis nolēma saglabāt vienotību, lai novērstu Francijas varas palielināšanos Eiropā.

Napoleona pilnīgā sakāve. 

Trimdas laikos Napoleonam bija tikai 44. gadi. Napoleona karavadoņa pieredze, viņa uzvarētā slava Francijā nebija piemirsta. Vēl arvien daudzi karavadoņi un karavīri bija viņam uzticīgi un  Napoleons zināja, ka ne visiem patīk jaunais karalis.

Simts dienas. 

1815. gada 1. maijā Napoleons ar tūkstoš karavīriem izcēlās Francijas dienvidu piekrastē. Karalis Luijs XVII nosūtīja savu armiju, lai tā apciecinātu Napoleonu. Būdams pārliecināts par savām spējām iegūt karavīru labvēlību, Napoleons izgāja karaļa armijas priekšā.

Viņš sacīja: ,, Ja te ir kāds, kas vēlas nogalināt savu imperatoru, es esmu tā rīcībā.’’

Karaļa armija sauca: ,, Lai dzīvo imperators!’’ un pievienojās Napoleonam. 1815. gada 20. martā Napoleons atgriezās Parīzē, un viņu sagaidīja kā varoni. Tā sākas laika posms, kuru vēsturē pazīst ar nosaukumu simts dienas.

Napoleona atgriešanās lika atkal sabiedrotajiem pulcināt savus spēkus.

1815. gada jūnijā Napoleona un sabiedroto armijas satikās Austrijas Nīderlandē. Kaujā pie Vaterlo Napoleons tika pilnīgi sakauts. Viņa armiju sagrāva hercoga Velingtona un Prūsijas feldmaršala Gebharda fon Blihera karaspēks.

Napoleonu sagūstīja briti un nosūtīja uz Sv. Helēnas salu, kas atrodas vairāk nekā 1000 km no Āfrikas piekrastes Atlantijas okeānā. Šai klinšainajā salā Napoleons Bonaparts, Francijas imperators, pavadīja savus pēdējos sešus dzīves gadus.

Napoleona nozīme vēsturē.

Napoleona iekarojumi būtiski izmainīja Eiropu, izplatot Francijas revolūcijas izcīnītās reformas un ideālus. Tika mainīti pārvaldes principi, feodālo ideju vietā radās idejas par brīvību un vienlīdzību. Cīņa pret Napoleonu daudzās tautās - Polijā, Baltijā, Itālijā, Balkānos - raisīja nacionālisma jūtas. Eiropas valstis sāka ceļu uz neatkarīgu nāciju veidošanos. 

Galvenās Napoleona kaujas:

  • Abukīras kauja (mūsdienu Ēģiptē, 1799. gada 25. jūlijs)
  • Marengo kauja (mūsdienu Itālijā, 1800. gada 14. jūnijā)
  • Austerlicas kauja (mūsdienu Čehijā, 1805. gada 2. decembrī)
  • Jēnas kauja (mūsdienu Vācijā, 1806. gada 14. oktobrī)
  • Frīdlandes kauja (toreiz Prūsijā, tagad Kaļiņingradas apgabalā, 1807. gada 14. jūnijā)
  • Borodinas kauja (Krievijā, 1812. gada 7. septembrī)
  • Leipcigas kauja, saukta par Nāciju kauju (mūsdienu Vācijā, 1813. gada 16. - 19. oktobrī) - Napoleona sakāve
  • Liņjī kauja (mūsdienu Beļģijā, 1815. gada 16. jūnijā) - pēdējā Napoleona uzvarētā kauja
  • Vaterlo kauja (mūsdienu Beļģijā, 1815. gada 18. jūnijā) - kauju faktiski vadīja Neijī, Napoleona sakāve

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1Žozefīne de  BoarnēŽozefīne de BoarnēSieva23.06.176329.05.1814
        2Šarls Luijs Napoleons BonapartsŠarls Luijs Napoleons BonapartsBrāļa/māsas dēls20.04.180809.01.1873
        3Ežēns de  BoarnēEžēns de BoarnēAudžudēls03.09.178121.02.1824
        4Стефания де БогарнеСтефания де БогарнеAudžumeita28.08.178929.01.1860

        05.05.1789 | Francijā ģenerālštati sanāca uz pirmo sēdi

        Pievieno atmiņas

        05.09.1793 | Franču nacionālais kongress izsludina Terora režīmu revolūcijas iekarojumu aizstāvībai

        1793. gada 5. septembrī, Lielās franču revolūcijas laika Francijas konvents pieņēma lēmumu ''Par terora pasākumiem kontrrevolucionāru aktivitāšu apspiešanai''.

        Pievieno atmiņas

        08.06.1794 | Robespjērs cenšas ieviest "Augstākās Būtnes kultu" Francijā. Pēc pusotra mēneša viņa galva ripo

        Pievieno atmiņas

        09.03.1796 | Napoleon Bonaparte and Josephine de Beauharnais were married

        Pievieno atmiņas

        17.06.1799 | Napoleons inkorporē Itāliju savā impērijā

        Pievieno atmiņas

        09.11.1799 | Napoleons piedalās apvērsumā un kļūst par Francijas I Konsulu

        Pievieno atmiņas

        20.05.1802 | Napoleons atjauno verdzības institūtu Francijas kolonijās. Verdzība tika atcelta franču revolūcijas laikā

        Pievieno atmiņas

        26.05.1805 | Napoleonu kronē par Itālijas karali

        Pievieno atmiņas

        21.10.1805 | Trafalgaras kauja

        Pievieno atmiņas

        16.02.1807 | Bitwa pod Ostrołęką

        Bitwa pod Ostrołęką 16 lutego 1807 roku – jedna z najważniejszych bitew kampanii napoleońskiej na Mazowszu.

        Pievieno atmiņas

        01.04.1808 | Krievija iekaro Somiju

        Pievieno atmiņas

        17.05.1808 | Napoleons anektē un pievieno Francijai "Pāvesta zemes" (Papal States) Itālijā

        Pievieno atmiņas

        09.01.1810 | Tiek anulēta Napoleona un Žozefīnas laulība

        Pievieno atmiņas

        04.07.1810 | Franči okupē Amsterdamu

        Pievieno atmiņas

        24.06.1812 | Napoleona iebrukums Krievijā

        Pievieno atmiņas

        14.07.1812 | Napoleona karaspēks nesekmīgi cenšas ieņemt Dinaburgas cietoksni

        Pievieno atmiņas

        19.07.1812 | Iecavas kauja

        Pievieno atmiņas

        01.08.1812 | Napoleona ieceltā franču militārā administrācija 1. augustā atjauno Kurzemes hercogisti

        Pievieno atmiņas

        10.08.1812 | Ķekavas kauja jeb Kauja pie Doles baznīcas

        Pievieno atmiņas

        07.09.1812 | Napoleons sakauj Aleksandru I Borodinas kaujā

        Pievieno atmiņas

        14.09.1812 | Napoleona karaspēks ieņem Maskavu

        Pievieno atmiņas

        30.09.1812 | Napoleons Latvijā. Mežotnes kauja

        Pievieno atmiņas

        19.10.1812 | Napoleona karaspēks pamet Maskavu

        Pievieno atmiņas

        26.11.1812 | Inwazja Napoleona na Rosję: rozpoczęła się bitwa nad Berezyną

        Bitwa nad Berezyną – bitwa, która miała miejsce w dniach od 25 do 29 listopada 1812 roku nad rzeką Berezyną Dnieprową koło Borysowa.

        Pievieno atmiņas

        07.12.1812 | Napoleona sakāve Krievijā. Franču militārā administrācija pamet Jelgavu. Beidz pastāvēt atjaunotā Kurzemes hercogiste

        Pievieno atmiņas

        27.08.1813 | Napoleons pie Drēzdenes sakauj apvienoto Prūsijas- Krievijas- Austrijas karaspēku

        Pievieno atmiņas

        15.10.1813 | Sākās Leipcigas kauja

        Kaujas rezultātā Napoleons tiek smagi sakauts un atsakās no Francijas troņa.

        Pievieno atmiņas

        20.03.1815 | Napoleons atgriežas Parīzē no izsūtījuma Elbas salā un sāk savu pēdējo "100 dienu" valdīšanas periodu

        Pievieno atmiņas

        01.06.1815 | Plebiscītā apstiprina Napoleona jauno Francijas konstitūciju

        Pievieno atmiņas

        18.06.1815 | Vaterlo kauja

        Pievieno atmiņas

        20.06.1815 | Varšavā proklamē "Kongresa Poliju", jeb Polijas teritorijas lielvalstis sadala ceturto reizi

        Pievieno atmiņas

        22.06.1815 | Pēc sakāves pie Vaterlo, Napoleons atsakās no troņa

        Pievieno atmiņas

        08.07.1815 | Louis XVIII returned to Paris after the defeat of Napoleon

        Pievieno atmiņas

        15.07.1815 | Napoleons Bonaparts uz britu kuģa Bellerophon oficiāli padodas kapteinim Meitlandam

        Pievieno atmiņas

        15.10.1815 | Sakautais Napoleons Bonaparts tiek nosūtīts uz Sv. Helēnas salu Atlantijas okeānā

        Pievieno atmiņas

        12.09.1817 | Krievijas imperatora Aleksandra I klātbūtnē Mītavā (Jelgavā) tika paziņots par dzimtbūšanas atcelšanu

        Dzimtbūšana bija tāda feodāla un pēcfeodāla sociāla iekārta, kurā zemnieki bija piesaistīti apstrādājamai zemei kā savai darba vietai un bija atkarīgi no zemes īpašnieka. Par tiesībām apsaimniekot savu sētu viņiem bija jāmaksā dzimtkungam nodevas un jāiet klaušās. Atkarībā no laikmeta dzimtbūšanas intensitāte bija dažāda, no patronālām aizbildņa-aizbilstamā attiecībām līdz smagākajai formai, kad dzimtcilvēki bija absolūti beztiesiski: tos varēja pirkt, dāvināt, sodīt (pat ar nāvi) pēc to dzimtkunga iegribas.

        Pievieno atmiņas

        21.09.1964 | Malta ieguva neatkarību no Lielbritānijas

        Maltas vēsture ir ļoti sena. Vecākās apmetnes tiek datētas ar vismaz 5200.g.p.m.ē.

        Pievieno atmiņas

        13.08.1976 | Starptautiskā kreiļu diena

        Pievieno atmiņas

        06.05.1994 | Atklāts tunelis zem Lamanša šauruma, kas savieno Franciju un Lielbritāniju

        Lamanša tunelis (angļu: Channel Tunnel, franču: Le tunnel sous la Manche) ir 50,5 km garš dzelzceļa tunelis zem Lamanša jūras šauruma. Tas savieno Folkstoni Apvienotajā Karalistē ar Kokelu Francijā. Tā zemākais punkts ir 75 m zem jūras līmeņa.

        Pievieno atmiņas

        Birkas