Aleksandrs I Romanovs, Svētītais  bija Krievijas impērijas imperators no 1801. gada 11. marta līdz 1825. gada 19. novembrim.

Viņš bija arī nominālais Polijas karalis (1815. - 1825.), pēc iekarošanas,- Somijas lielhercogs (1809. - 1825.), Kurzemes un Zemgales hercogs, Livonijas hercogs (1801. - 1825.) u.t.t.

Lielbritānijas un Īrijas apvienotās karalistes karalienes Viktorijas krusttēvs.

Aleksandra I Romanova valdīšana noritēja Napoleona karu laikā.

Tēvs - imperators Pāvils I, māte - imperatrise Marija. 

1793. gadā Aleksandrs I apprecējās ar Bādenes princesi Luīzi (vācu: Luise Marie Auguste von Baden, pareizticībā kristīta kā Elizabete - Елизавета Алексеевна, 13.01.1779. - 4.05.1826.).

Bērni:

• meita Marija (Мария, 18.05.1799. - 27.07.1800.)
• meita Elizabete (Елизавета, 3.11.1806. - 30.04.1808.)

Aleksandra laukums Berlīnē, kā arī Aleksandra vārti Rīgā (mūsdienās Viesturdārzā) nosaukti par godu šim imperatoram.

Iekšpolitika

Valdīšanas sākumā īss valsts liberalizācijas posms (likumi par dzimtbūšanas atcelšanu - skat. arī Zemes reforma XIX gs.). Kolēģijas nomainīja ar ministrijām.

1801. gadā anektēja Austrumgruziju.

1802. gadā tika atjaunota Tērbatas universitāte.

1803. gada izdots likums par izglītības iestādēm (dibinātas universitātes - 1804. gadā Kazaņā, 1805. gadā Harkovā). Valsts finanšu reforma.

Liela ietekme valsts pārvaldē t.s. Neoficiālajai komitejai (Негласный комитет), kurā bija visi viņa jaunības draugi - Viktors Kočubejs, Nikolajs Novosiļcevs, Pāvils Stroganovs, Adams Čartorijskis.

Līdzīgi, kā Pēteri I un Katrīna II - agresīvas ārpolitikas realizētājs

1805.-1807. gados iesaistījās pret Franciju vērstā koalīcijā.

1806.-1812. gados karš ar Osmaņu impēriju.

1804.-1813. gados karš ar Persiju.

1807.-1812. gados labas attiecības ar Franciju (Tilzītes miera līgums), pasliktinājās attiecības ar Lielbritānijas impēriju.

1808.-1809. gados karš ar Zviedrijas karalisti, anektē Somiju.

1812. gadā iekaro un okupē Besarābiju (daļu no Moldāvijas).

1813. gadā iekaro un okupē anektē Azerbaidžānu.

1812.-1815. gados karš ar Franciju. Piedalās Vīnes kongresā, organizē Svēto savienību.

Mūža otrajā pusē kļuva reliģiozāks, bieži izteicās par atteikšanos no troņa, kas pēc viņa nāves (no vēdertīfa) radīja populāras baumas, ka apglabāts esot dubultnieks, bet pats Aleksandrs kā svēts vientuļnieks (старец Федор Кузьмич) vai nu dzīvo Sibīrijā, vai klejo pa Krieviju.

Miris 1825. gada 19. novembrī no tīfa Taganrogā.