Latvijas Republikas dibināšana un neatkarības no Krievijas proklamēšana. Tiek apstiprināta K. Ulmaņa Pagaidu valdība

Notikumam nav bildes. Pievieno notikuma bildi!
Personas:
38Personu saraksts
Notikumi:
107Notikumu saraksts
Datums:
18.11.1918
Papildu lauki

1918. gada 18. novembrī II Rīgas pilsēta teātra telpās (tagad Nacionālais teātris) Tautas padomes svinīgā sēdē tika proklamēta Latvijas valsts, de facto pēc 123 gadiem okupācijas, atjaunojot 1710-1795. gados Krievijas aneksijas rezultātā zaudēto valstiskumu latviešu apdzīvoto Kurzemes-Zemgales (hercogistes), Vidzemes (Pārdaugavas hercogistes) un Latgales (Inflantijas) robežās. Nacionālo apsvērumu dēļ Latvijas Republika tika izveidota kā "jauna", nacionāla- "latviešu" valsts (tā nepārņēma iepriekšējo veidojumu saistības), taču tās izveide būtu maz iedomājama bez vēsturiski pastāvējušiem pirms Ziemeļu Krusta karu un 13. gadsimtā kristiešu iekarotāju izveidotajiem tiesiski- teritoriālajiem veidojumiem. Lai arī Livoniju pamatā kā "starptautiski atzītu tiesību subjektu" tiesiski izveidoja iekarotāji (sakši, holandieši...), gadsimtu gaitā Livonija tika uzturēta kā patstāvīgs "valstisks" veidojums, (nevis "citas" valsts (Vācija, Polija) sastāvdaļa).

Sekojoši, runājot par Latvijas "nacionālo" valstiskumu, nevajadzētu aizmirst tās izveidošanas vēsturiski un juridiski nostiprinātos pamatus- Latvijas teritorijā dzīvojošām tautām ("ciltīm") eksistēja savi valstiskie veidojumi jau vismaz m. ē.1. gadu tūkstotī. Tieši pateicoties šiem "valstiskajiem" ("zemēm", "kiligundām") veidojumiem, lai arī ar mainīgām sekmēm, šīs zemes gadsimtiem spēja noturēties pret ārējiem ienaidniekiem- dāņu, zviedru vikingiem, krievu - mongoļu iekarotājiem, un tas bija galvenais iemesls, kāpēc vēl 600 gadus pēc vikingu kristīšanās Ziemeļeiropā un 300 gadus pēc slāvu (Kijevas Krievzemes) kristīšanas,- tās bija spēcīgas, lai saglabātu savu "pagānu autonomiju". Latvijas teritorijā esošo valstisko veidojumu spēku apliecina gandrīz 100 gadus ilgās cīņas Krusta karu laikā, kad vietējie zemju valdnieki spēja noturēties pret "kristīgo" Eiropu un tās labi bruņotajiem sakšu, dāņu u.c. iebrucējiem. Liela nozīme šīs agrīnās autonomijas nostiprināšanā bija, tai skaitā, labi organizētā tirdzniecības ceļu kontrole starp "varjagiem un grieķiem"- vikingi agrāk iekaroja un izveidoja tirdzniecības ceļu no ziemeļiem caur somugru zemēm (Naugardi), taču nespēja iekarot daudz īsāko un lediem ātrāk brīvo zemgaļu, letu un līvu kontrolētos Daugavas, Ventas un Lielupes upju (galveno tirdzniecības ceļu) baseinus

Tāpat nevajadzētu aizmirst "starptautiski atzītos" (Kristīgās baznīcas pāvesta akceptētos), lai gan uzspiestos, taču noslēgtos līgumus- sākot ar līvu un Kaupo kristīšanos 1192. (vai 1200.g.) un 1230. gada 28. decembra Kursas līgumu ar Romas pāvestu u.c., kā arī starp Ordeni un Pāvestu nosēgtos līgumus. Tie ir dokumenti, kuri tā brīža tiesiskā izpratnē jau pirms 800 gadiem starptautiski noteica "Latvijā" ("Igaunijā") iekļauto teritoriju robežas un nodalītību no kādas citas valsts atkarības (jeb pakļautības; ja neskaita pakļautību katoļu baznīcai).

Sabrūkot Ordenim kā valstiskā veidojuma pārvaldes instrumentam, gan iekšēju iemeslu, gan nemitīgo Maskavijas iebrukumu rezultātā, 1561. gada 28. novembrī tika noslēgta Viļņas ūnija un tagadējās Latvijas teritorijā tika izveidotas no Polijas - Lietuvas republikas atkarīgas "hercogistes", kuras, lai gan dažādu karu rezultātā nereti tika iekarotas, tomēr saglabāja savu autonomiju līdz pat 1795. gadam, kad pēdējo autonomo daļu- Kurzemes- Zemgales hercogisti anektēja Krievija.

Ja kādam ir šaubas par hecogistu neatkarību,- pietiek atcerēties kaut vai hercoga Jēkaba laikus- tai piederēja pat savas kolonijas Āfrikā un Amerikā (kamēr pašai Polijai-Lietuvai tādas nebija) vai tiesību ziņā salīdzināt ar mūsdienu Eiropu- neviens, šķiet, neapšauba Luksemburgas (Lielhercogistes) neatkarību. 

Runājot par "septiņsimtgadu vācu jūgu" būtu jānošķir arī iekarotāju "valdošās šķiras" valoda un to radītās valstiskās struktūras. Daudzas Eiropas valstis- arī viena no varenākajām Eiropas valstīm - Lielbritānija arī ir veidojusies ilgstošā laika posmā- (to iekaroja romieši, normāņi; tās valdnieku troņos nonāca franči (bretoņi) utt.), taču pragmatiski būdami, angļi parasti nerunā par "romiešu", "ģermāņu", "normāņu" u.c. "okupāciju"- jo lai gan "valdošā šķira" runāja svešā valodā, teritorijas tiesiskā autonomija veidoja autonomas valstis; valdošā šķira (pat ja tie bija iekarotāji- sveštautieši) - bija tikai pārvaldes instruments, ciktāl tie nepievienoja iekarotās teritorijas citai valstij (Francijai, Vācijai utt.)

Tikai nonākot Krievijas Impērijas sastāvā,- pēc gandrīz 600 gadiem starptautiski atzītas valstiskas neatkarības (kurā valdošā šķira gan nebija pārsvarā latvieši, bet cittautu aristokrātija), Latvijas teritorija uz 123 gadiem zaudēja jebkādu valstisku autonomiju- tā kļuva par citas valsts sastāvdaļu (bez sava valdnieka, pašpārvaldes utt.; guberņu vadītājus iecēla Krievijas okupācijas vara).

Pašu latviešu vidū arī vēl 1918. gada sākumā nebija vienprātības par savas valsts neatkarības atjaunošanas nepieciešamību, lai gan atsevišķi politiķi to bija definējuši jau pašā gadsimta sākumā. 

Tāpat, no 1917. gada 29. novembra līdz 2. decembrim (pēc vecā stila 16.-19. novembris) Valkā sapulcējās lielākās latviešu partijas un sabiedriskās organizācijas, kur tika apspriesta Latviešu Pagaidu nacionālās padomes nepieciešamība. Tā kā sapulcē nebija pārstāvētas minoritātes, tad organizāciju nevarēja nosaukt par Latvijas Nacionālo padomi. Tika noteikti tās galvenie uzdevumi – Latvijas Satversmes sapulces sasaukšana, autonomijas projekta izstrādāšana, Latvijas teritoriālo apvienošana, ārvalstu informēšana.

2. decembrī padome formāli deklarēja, ka līdz Satversmes sapulces sasaukšanai tā būtu vienīgā un pilntiesīgā latviešu tautas un Latvijas iedzīvotāju pārstāvētāja.

Paziņojumā ārvalstīm Latviešu Pagaidu nacionālā padome norādīja:

„Ievērojot latvju tautas sensenās tieksmes pēc politiskas brīvības un autonomas Latvijas, kas jo spilgti parādījās 1905. gada atsvabināšanas cīņās, un nostājoties uz tautu pašnoteikšanās tiesību principu pamata, Latviešu Pagaidu nacionālā padome uz visstingrāko protestē pret jebkuru Latvijas sadalīšanu un it īpaši pret Kurzemes vai arī visas Latvijas pievienošanu vai kaut kādu saistīšanu pie Vācijas, un līdz ar to pasludina, ka Latvija, kurā ieiet Vidzeme, Kurzeme un Latgale, ir autonoma valstsvienība, kuras stāvokli, attiecības uz ārieni un iekšējo iekārtu noteiks viņas Satversmes sapulce un tautas plebiscīts.” 

Jāatzīmē, ka tieši uz šī pamata arī sākusies Latvijas Republikas atzīšana,- piemēram Lielbritānijas karalistes Ārlietu ministrs A. Balfūrs

1918. gada 23. oktobrī (pirms 18. novembra akta) viņš Zigfrīdam Meierovicam paziņoja, ka Lielbritānija provizoriski atzīst Nacionālo padomi par Latvijas valdību.

1918. gada 11. novembrī viņš parakstīja līdzīga satura vēstuli, kas Latvijas vēsturē pazīstama kā "Balfūra nota".

Vienlaikus Baltijas neatkarības atjaunošanu atbalstīja Baltijas aristokrātija. 

Pirmie Baltijas neatkarības atjaunošanu 1918. gada 8. martā proklamēja Baltijas muižniecības pārstāvji, kuri paziņoja par Kurzemes - Zemgales hercogistes atjaunošanu. Tautu pašnoteikšanās tiesību tiesiskais pamats bija starp 1. Pasaules karā karojošajām valstīm parakstītais Brestļitovskas līgums, kurš paredzēja Krievijas 18.gs. okupētajām teritorijām, kuras savukārt 1. Pasaules kara beigu posmā bija nonākušas zem vācu okupācijas, tiesības tautām referendumos lemt savu tālāku nākotni. Tika pat panākts, ka 1918. gada 15. martā ķeizars Vilhelms II Vācijas impērijas vārdā atzina Kurzemes hercogisti "par brīvu un patstāvīgu valsti". Vēlāk tā pašlikvidējās un tika nodibināta Baltijas hercogiste. 

Sekojoši 1918. gada novembra akts varēja notikt latviešu tautai vēloties atjaunot savu valstisko neatkarību "vecajās robežās", bet jaunā - nacionālā (latviešu) un demokrātiskā republikas (ne feodālā- hercogistes vai karalistes) formā. Valstiskā neatkarība visticamāk nebūtu atgūta, ja latviešus neatbalstītu gan kādreizējie kaimiņi un sabiedrotie Livonijas sastāvā- igauņi un poļi- Polijas-Lietuvas republikas sastāvā, kā arī pret Krievijas boļševismu orientētās Anglija un Francija, kuras jaunveidojamās Latvijas spēkus apgādāja gan ar ieročiem, gan citu militāru palīdzību. Pēdējās Latvijas valsti gan atzina tikai pēc tam, kad bija noslēgts miera līgums ar Padomju Krieviju,- tikai tad, kad latvieši ar militāru spēku un sabiedrības pašorganizēšanos pierādīja, ka spēj pastāvēt kā "valsts". 

Bez Rietumvalstu tieša atbalsta un ieinteresētības "bufrezonā" starp civilizēto pasauli un boļševikiem, Latvijas valstiskuma ideju visticamāk būtu sagrāvuši paši latvieši- liela armijā iesaukto daļa karoja pret Latviju Krievijas Sarkanās armijas sastāvā, daudzi bija marksisma ideju pārņemti un gaidīja "vispasaules revolūciju". Bez Rietumvalstu ieinteresētības,- līdzīgi citi nacionāli veidojumi, kas bija izveidojušies bijušajā "tautu cietumā"- Krievijā- Gruzija, Ukraina u.c. tika "noslīcinātas asinīs" jau dažus gadus pēc to neatkarības pasludināšanas un iekļautas "jaunajā Krievijas impērijā", kas naivo muļķošanai tika nosaukta par PSRS.

Tāpat,- nedrīkstam aizmirst, ka jau dažas dienas pēc Latvijas valsts izveides, tās permamentais ienaidnieks- Krievija; tobrīd jau boļševiku vadīta, uzsāka iebrukumu Latvijā. Latvijas neatkarības aizstāvēšanu sākotnēji uzņēmās ne tikai latvieši, bet arī šeit dzīvoijušie baltvācieši, ebreji un pat neliels skaits demokrātiski noskaņoto krievu. Pirmajā lielajā kaujā 1918. gada 31. decembrī starp iebrukušo Krievijas Sarkano armiju un Latvijas zemessardzi  pie Inčukalna bojā gāja 35 valsts aizstāvji- lielākā daļa no tiem bija baltvācieši. Arī Rīgas atbrīvošanas cīņās no Krievijas Sarkanās armijas un Stučkas marionešu valdības liela loma bija tieši baltvācu spēkiem. Šī sadarbība izjuka tikai pēc tam, kad vācu ietekmētie baltvācieši veica apvērsumu pret Ulmaņa valdību.

***

Jau stundu pirms noteiktā svinīgā brīža teātra priekštelpas sāka pildīties ar ļaudīm, kas vēlējās būt šī vēsturiskā notikuma aculiecinieki. Īsi pirms 16:00 durvis atvērās un ļaužu straume klusi un svinīgi sāka plūst lielajā telpā. Teātra skatuve bija appušķota ar ziediem un zaļumu vītnēm, pār kurām atritinājās Latvijas sarkanbaltsarkanie karogi.

Tad piepeši klusumu pārtrauca skaļi aplausi: cauri zālei uz skatuves pusi virzījās Tautas padome ar ministru prezidentu Kārli Ulmani priekšgalā. Kad tautas padomes locekļi ieņēma savas vietas uz skatuves, šīs padomes vicepriekšsēdētājs Gustavs Zemgals atklāja svinīgo sēdi un uzaicināja sekretāru nolasīt protokolu par Tautas padomes nodibināšanu. Pēc tam vārds tika dots ministru prezidentam Kārlim Ulmanim, kas pagaidu valdības vārdā pasludināja Latvijas demokrātisko republiku par nodibinātu:

1918. gada 18. novembrī jaunā Latvijas valdība laida klajā šādu paziņojumu:

Latvijas pilsoņiem!

Latvijas Tautas padome, atzīdama sevi par vienīgo augstākās varas nesēju Latvijas valstī, pasludina, ka:

1. Latvija apvienota etnogrāfiskās robežās (Kurzeme, Vidzeme un Latgale) ir patstāvīga, neatkarīga, demokratiska, republiska valsts, kuras satversmi un attieksmi pret ārvalstīm noteiks tuvākā nākotnē. Satversmes sapulce, sasaukta uz vispārīgu, abu dzimumu, tiešu, vienlīdzīgu, aizklātu un proporcionālu vēlēšanu tiesību pamata;

2) Latvijas Tautas padome ir nodibinājusi, kā augstāko izpildu varu Latvijā - Latvijas pagaidu valdību.

Latvijas Tautas padome uzaicina pilsoņus uzturēt mieru un kārtību un visiem spēkiem pabalstīt Latvijas pagaidu valdību viņas grūtajā un atbildīgajā darbā.

Latvijas Pagaidu valdības ministru prezidents: K. Ulmanis

Latvijas Tautas padomes priekšsēdētāja b-drs: G. Zemgals

Rīgā, 18.nov. 1918.g.

Visi piecēlās un atskanēja latvju tautas himna- lūgšana "Dievs, svētī Latviju", kuru atkārtoja trīs reizes pēc kārtas. 

Himnai sekoja runas un apsveikumi. 

Pēc svinīgā pasākuma sajūsminātie ļaudis izklīda, bet pār Rīgas namiem plīvoja Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs.

***

Īsi par Latvijas valsts ģērboni, kura pirmais variants bija kopš proklamēšanas, bet pašreizējais radīts 1921.gadā - autori Vilis Krūmiņš un Rihards Zariņš. 

Sākotnēji pie skicēm strādājis jau pēc 1917.gada februāra revolūcijas - Ansis Cīrulis, pēc neatkarības pasludināšanas, jau 19.novembrī tika izsludināts konkurss, kuru uzvarēja B.Dzenis ar pirmo ģērboņa versiju - Saules ģērbonis.

Iepazīsti Latvijas valsts ģerboni!

********************************

Latvijas valsts pasludināšana 1918. gada 18. novembrī ir konstitucionāls tiesību akts, ar kuru Tautas padomes priekšsēdētāja vietnieks Gustavs Zemgals paziņoja, ka suverēnā valsts vara Latvijā ir pārgājusi Tautas padomes rokās. Pirmais Latvijas Ministru Prezidents Kārlis Ulmanis paziņoja par Pagaidu valdības nodomiem un uzdevumiem.

18. novembra vakarā Tautas Padomes un Pagaidu valdības vārdā Kārlis Ulmanis un Gustavs Zemgals griezās pie Latvijas pilsoņiem ar uzsaukumu, kurā Tautas Padome pasludina, ka Latvija ir patstāvīga, neatkarīga, demokrātiski-republiska valsts, kuras Satversmi tuvākajā nākotnē noteiks Satversmes sapulce un, ka Tautas Padome kā augstāko izpildu varu Latvijā ir nodibinājusi Latvijas Pagaidu valdību.

Priekšvēsture

1918. gada 17. novembrī latviešu partijas nodibināja Tautas Padomi, kas līdz Satversmes sapulces sanākšanai uzņēmās suverēno varu Latvijā. Par tās priekšsēdētāju ievēlēja Jāni Čaksti, par viņa biedriem – M.Skujenieku un G.Zemgalu. Pagaidu valdības sastādīšana tika uzticēta K.Ulmanim. Savā pirmajā sēdē Tautas Padome pieņēma Politisko Platformu un nolēma pasludināt Latvijas neatkarību. Tautas Padomes Politiskā Platforma sastāvēja no 7 nodaļām:

  1. par Satversmes Sapulces sasaukšanu pēc iespējas drīzā laikā, noteikta tās locekļu ievēlēšanas kārtība;
  2. par Latviju kā demokrātisku republiku;
  3. par to, ka līdz Satversmes Sapulces sasaukšanai suverēnā vara pieder Tautas Padomei, kura ieceļ Pagaidu valdību;
  4. par cittautiešu tiesībām;
  5. par cilvēktiesībām;
  6. par sabiedriskās drošības institūcijām, nosakot, ka jāpanāk vācu karaspēka izvešana no Latvijas;
  7. par vietējo pašvaldību kā vietējās varas institūciju veidošanu.

Pasludināšanas akts

1918. gada 18. novembra vakarā pēc 19.30 notika Tautas Padomes svinīgā sēde Rīgas pilsētas II teātra ēkā, ko sakarā ar to, ka tās priekšsēdētājs Jānis Čakste nebija vēl ieradies Rīgā, vadīja viņa vietnieks Gustavs Zemgals. Viņš paziņoja, ka suverēnā valsts vara Latvijā ir pārgājusi Tautas Padomes rokās. Pēc himnas “Dievs, svētī Latviju“ nodziedāšanas sekoja Ministru Prezidenta Kārļa Ulmaņa ziņojums par Pagaidu valdības nodomiem un uzdevumiem.

Sekas

1918. gada 26. novembrī Vācijas ģenerālpilnvarotais Baltijas zemēs Augusts Vinnigs Vācijas valdības uzdevumā parakstīja Latvijas Pagaidu valdības atzīšanas notu, kas no starptautisko tiesību viedokļa nozīmēja Vācijas oficiālu atteikšanos no Brestļitovskas miera līgumā iegūtajām tiesībām uz Latvijas teritoriju un centieniem veidot Baltijas hercogvalsti savā pakļautībā. Tās Reģentu padome 1918. gada 28. novembrī nolika savas pilnvaras.

***

Priekšvēsture:

1918. gada 8. martā Vācijas okupētajā Latvijas teritorijā tiek atjaunota Kurzemes un Zemgales hercogiste

1918. gada 15. martā ķeizars Vilhelms II Vācijas impērijas vārdā atzina Kurzemes hercogisti "par brīvu un patstāvīgu valsti".

1918. gada martā Latviešu Pagaidu Nacionālā padome izplatīja protestu pret līgumā paredzēto Latvijas teritorijas sadalīšanu:

"Uz šī līguma pamata Kurzeme un Rīgas apriņķis ar Rīgu tiek padots Vācijas protektoratam, Vidzemes atlikusē latviešu daļa, Cēsu, Valmieras un Valkas apriņķi paliek okupēti tik ilgi, kamēr nebūs, saskaņā ar vietējo iedzīvotāju vēlēšanos nodibināts miers un kārtība, bet trešā Latvijas daļa, Latgale; paliek pavisam atsevišķi. Tā Latvijas teritorija, kuru vieno viena tauta, kultura un kopīgi politiskie un ekonomiskie mērķi, mākslīgi sadalīta trijās daļās starp divām valstīm zem dažādiem politiskiem noteikumiem. Brestes miera līgums ir varmācības akts, kas vērsts pret latviešu tautas nacionālo, kulturelo, saimniecisko un politisko eksistenci, smagākais noziegums pret demokratijas principiem un tautas pašnoteikšanās tiesībām".

1918. gada 12. aprīlī vācbaltiešu aristokrātu izveidotā Vidzemes, Igaunijas, Sāmsalas un Rīgas Apvienotā Zemes padome (Der Vereinigte Landesrat für Livland, Estland, Ösel und Riga) nolēma izveidot "Apvienoto Baltijas hercogisti" un lūgt Vācijas ķeizaram ņemt to savā protektorātā.

1918. gada 27. augustā Berlīnē tika parakstīta Vācijas—Krievijas papildu vienošanās par Krievijas atteikšanos no Igaunijas, Vidzemes un Gruzijas.

1918. gada 22. septembrī ar kavēšanos Vācijas ķeizars atzina Apvienotās Baltijas hercogistes suverenitāti,

1918. gada 22. septembrī, līdz ar Baltijas hercogistes pasludināšanu Kurzemes Zemgales hercogiste beidza pastāvēt 

1918. gada 5. novembrī, Rīgā tika proklamēta "Baltijas valsts"- Apvienotās Baltijas hercogiste

1918. gada 11. novembrī Vācijas ķeizars Vilhelms II atteicās no troņa

1918. gada 18. novembrī Rīgā tika proklamēta Latvijas Republika:

Latvijas Tautas padome, atzīdama sevi par vienīgo augstākās varas nesēju Latvijas valstī, pasludina, ka Latvija apvienota etnogrāfiskās robežās (Kurzeme, Vidzeme un Latgale) ir patstāvīga, neatkarīga, demokratiska, republiska valsts, kuras satversmi un attieksmi pret ārvalstīm noteiks tuvākā nākotnē. Satversmes sapulce, tiks sasaukta uz vispārīgu, abu dzimumu, tiešu, vienlīdzīgu, aizklātu un proporcionālu vēlēšanu tiesību pamata

1918. gada 18.–19. novembrī, dienu pēc Latvijas neatkarības proklamēšanas, Krievijas lielinieku inspirēti Maskavā (Krievijā) sanāca Latvijas sociāldemokrātiskās partijas delegāti, kuri savā XVII konferencē pieņēma rezolūciju, kurā cita starpā bija rakstīts:

"Latvijas savienotā komūna jeb Latvijas komūna ir Krievijas Sociālistiskās Federatīvās Padomju Republikas sastāvdaļa."  

Kā savās piezīmēs par šo jautājumu atzīmējis Staļins, kāpēc nebūtu pareizi Latviju padarīt uzreiz par Krievijas daļu, bet atsevišķu veidojumu: "būs tomēr nepieciešams simulēt Latvijas patstāvību tādēļ, ka to dara mūsu pretinieki un lai viņu iespaids tādā ziņā mazinātos".

1918. gada 5. decembrī, izmantojot Vilhema II atkāpšanos, Krievija vienpusēji lauza Brestļitovskas miera līgumu un Krievijas Sarkanā armija iebruka Latvijas teritorijā. Sarkanās Armijas sastāvā kopā ar krievu daļām no Pleskavas uzbrukumā devās 1., 4. un 6. latviešu strēlnieku pulks, bet no Daugavpils 2. un 3. latviešu strēlnieku pulks. Lielinieku propagandas apmuļķotie latvieši bija pārliecināti, ka "atsākuši Latvijas atbrīvošanu" no vāciešiem, un daudzi pat nezināja, ka iebrukuši jaunajā pašu latviešu Latvijas valstī.

1918. gada 7. dembrī Baltijas apvienotā hercogiste beidz pastāvēt. Tās pilnvaras tiek nodotas Latvijas Republikas Ulmaņa pagaidu valdībai

 

Saistītie notikumi

NosaukumsDatumsValodas
1Spēcīga sprādziena makslīgo minerālmēslu rūpnīcā Ķīnā rezultātā vismaz 78 bojāgājušie un simti ievainotoSpēcīga sprādziena makslīgo minerālmēslu rūpnīcā Ķīnā rezultātā vismaz 78 bojāgājušie un simti ievainoto21.03.2019en, lv
2Kravas auto ietriecies Ziemassvētku tirgū Berlīnē - 12 upuri Kravas auto ietriecies Ziemassvētku tirgū Berlīnē - 12 upuri 19.12.2016de, en, lv, pl, ru
3Latvijas Ministru prezidents Aigars Kalvītis un Krievijas premjerministrs Mihails Fradkovs Maskavā parakstīja Latvijas un Krievijas robežlīgumu.Latvijas Ministru prezidents Aigars Kalvītis un Krievijas premjerministrs Mihails Fradkovs Maskavā parakstīja Latvijas un Krievijas robežlīgumu.27.03.2007lv, pl
4Čehija, Igaunija, Kipra, Latvija, Lietuva, Malta, Polija, Slovākija, Slovēnija un Ungārija kļuva par pilntiesīgām Eiropas Savienības dalībvalstīmČehija, Igaunija, Kipra, Latvija, Lietuva, Malta, Polija, Slovākija, Slovēnija un Ungārija kļuva par pilntiesīgām Eiropas Savienības dalībvalstīm01.05.2004lv
5Latvija pievienojas NATOLatvija pievienojas NATO29.03.2004lv, pl, ru
6PSRS atzīst 1940. gadā okupēto Baltijas valstu atjaunoto neatkarībuPSRS atzīst 1940. gadā okupēto Baltijas valstu atjaunoto neatkarību06.09.1991lv, pl, ru
7Augusta pučsAugusta pučs19.08.1991en, lv, pl, ru
8Tikai ar 18 balsu pārsvaru Vācijas Bundestāgs nolemj pārcelt Vācijas galvaspilsētu no Bonnas atpakaļ uz atbrīvoto BerlīniTikai ar 18 balsu pārsvaru Vācijas Bundestāgs nolemj pārcelt Vācijas galvaspilsētu no Bonnas atpakaļ uz atbrīvoto Berlīni20.06.1991lv, pl
9Referendums par PSRS saglabāšanuReferendums par PSRS saglabāšanu17.03.1991en, lv
10Aptauja par Latvijas neatkarībuAptauja par Latvijas neatkarību03.03.1991en, lv
11Moldova pasludināja neatkarību no Padomju SavienībasMoldova pasludināja neatkarību no Padomju Savienības23.06.1990lv, pl
12Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanaLatvijas Republikas neatkarības atjaunošana04.05.1990en, lv, pl
13LR Pilsoņu Kongresa vēlēšanasLR Pilsoņu Kongresa vēlēšanas23.04.1990lv
14Notiek simbolisks grupas Helsinki-86 gājiens un ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa Rīgā deportēto piemiņas dienāNotiek simbolisks grupas Helsinki-86 gājiens un ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa Rīgā deportēto piemiņas dienā14.06.1987lv
15PSRS pieņemta jauna konstitūcijaPSRS pieņemta jauna konstitūcija07.10.1977lv
16Varšavas Pakta valstis izsaka ultimātu ČehoslovākijaiVaršavas Pakta valstis izsaka ultimātu Čehoslovākijai16.07.1968lv, pl
17Latvijas PSR 2. Ministru Padome. MP priekšsēdētājs J. PeiveLatvijas PSR 2. Ministru Padome. MP priekšsēdētājs J. Peive27.11.1959lv
18Šarls de Gols piedāvā Alžīrai neatkarības referendumuŠarls de Gols piedāvā Alžīrai neatkarības referendumu16.09.1959lv, ru
19
Kambodża ogłosiła niepodległość (od Francji)16.12.1948pl, ru
20
Jordania uzyskała niepodległość (od Wielkiej Brytanii)25.05.1946pl

Karte

Avoti: news.lv

Nav piesaistītu vietu

    Personas

    Nosaukums No Līdz Valodas
    1Staņislavs KambalaStaņislavs Kambala13.06.189324.12.1941lv
    2Vilis Gustavs GulbisVilis Gustavs Gulbis23.09.189019.01.1942lv
    3Kārlis AlbertiņšKārlis Albertiņš01.11.188928.04.1925lv
    4Jānis DucensJānis Ducens17.01.188804.10.1925lv
    5Jānis BlumbergsJānis Blumbergs09.10.188610.07.1941lv
    6Marģers SkujenieksMarģers Skujenieks22.06.188612.07.1941lv
    7Fricis MendersFricis Menders20.08.188501.04.1971en, lv, ru
    8
    Artūrs Vilhelms Žers11.04.188507.01.1942lv
    9Andrejs PetrevicsAndrejs Petrevics21.06.188304.07.1939lv
    10Teodors HermanovskisTeodors Hermanovskis14.02.188303.05.1964lv
    11Ernests BauersErnests Bauers21.07.188214.05.1926lv
    12
    Mārtiņš Rūdolfs Bēnuss12.12.188127.01.1940lv
    13Gustavs KlaustiņšGustavs Klaustiņš09.09.188003.05.1937lv
    14Roberts BīlmanisRoberts Bīlmanis10.06.188018.01.1964lv
    15Otto NonācsOtto Nonācs29.02.188021.02.1942lv
    16Erasts BiteErasts Bite15.02.188007.02.1942lv
    17Jūlijs CelmsJūlijs Celms29.09.187909.05.1935lv
    18Andrejs VeckalnsAndrejs Veckalns18.04.187918.05.1942lv
    19Ansis BuševicsAnsis Buševics10.11.187800.00.1943de, lv, ru
    20
    Kristaps Bungšs19.06.187805.08.1931lv
    Birkas