Pēc Brestļitovskas miera līguma ķeizariskās Vācijas okupētajā teritorijā 1918. gada 25. martā tika izveidota Baltkrievijas Tautas Republika, kas bija vēsturiski pirmais mēģinājums izveidot valsti ar Baltkrievijas vārdu.

Līdzīgi, kā citās līdz 1916.g. Krievijas okupētajās cittautu teritorijās- Somijā, Igainijā, Latvijā, Lietuvā un Aizkaukāza tautu teritorijās, kuras bija pasludinājušas neatkarību, jaunā komunistu vara no vienas puses sludinot "vispasaules revolūciju", no otras puses centās saglabāt Krievijas impēriju, tāpēc jau 1919. gada 1. janvārī Smoļenskā tika proklamēta Krievijas kompartijas vadīta marionešu "Baltkrievijas PSR", bet 27. februārī tā tika pārveidota par Lietuvas-Baltkrievijas PSR. Gan Baltijas valstīs, gan Baltkrievijā tika iesūtīti sarkarmieši, kuru uzdevums bija iznīcināt šo tautu neatkarības cīnītājus.

Minskas operācijas rezultātā poļu armija atbrīvoja Minsku no PSRS (Krievijas) Sarkanās armijas spēkiem, tādējādi atgūstot kontroli par senajām baltu zemēm, kuras pirms cariskās Krievijas iebrukuma līdz 18.g.s. beigām ietilpa Lietuvas - Polijas Republikā. Šis militārās operācijas rezultātā Sarkanā armija sāka bez nopietnas pretestības atkāpties, atbrīvojot arvien plašākas okupētās zemes, un Polijas militārais vaidītājs V. Pilsudskis bija augusta beigās spiests apturēt tālāku sava karaspēka virzību Krievijas virzienā, lai nostiprinātu Polijas militārās pozīcijas un sagatavotu karaspēku ziemošanai.

Polijas veiksmīgās atbrīvošanās cīņas sekmēja arī Latvijas (Latgales) atbrīvošanu no Latviju okupējušās Krievijas Sarkanarmijas un tās marieonešu valdību Stučkas vadībā.

Veiksmīgās Minskas operācijas virsnieku sastāvā bija arī vēlākais Polijas armijas 2. Pasaules kara laikā -vadītājs V. Anderss

Pēc Rīgas miera līguma noslēgšanas baltkrievu apdzīvotās teritorijas tika sadalītas starp padomju Krieviju un Poliju līdz pat 1939. gadam, kad sabiedrotie - Vācija un PSRS iebruka Polijā, to vēlreiz pārdalot, un šīs teritorijas nonāca Krievijas (formāli PSRS) varā.