Irīna Čerevičņika (krievu: Ирина Черевичник; 1942. gada 6. februāris – 2026. gada 23. aprīlis) bija ievērojama latviešu kinematogrāfijas un literatūras darbiniece, scenāriste, literārā redaktore Rīgas kinostudijā, dzejniece un tulkotāja.

Ar viņas vārdu nesaraujami saistīta daudzu ievērojamu padomju laika mākslas filmu veidošana, īpaši kā literārā redaktore un scenārija autore, un bija pazīstama ar darbu pie tādu kultūras vērtību kā „Ilgais ceļš kāpās”.

Dzīves gājums

Irīna Čerevičņika dzimusi 1942. gada 6. februārī. Lielāko dzīves daļu viņa pavadīja Latvijā, saistot savu profesionālo darbību ar Rīgas kinostudiju. Viņa strādāja kinematogrāfijas jomā padomju periodā un turpināja radošo darbību arī pēc neatkarības atjaunošanas, tostarp kā tulkotāja.

2026.gada gada 23. aprīlī — Starptautiskajā grāmatas dienā, kas viņai bija profesionāls svētki, diemžēl, Irīna Čerevičņika 84 gadu vecumā aizgāja mūžībā pēc 15 gadus ilgas slimības cīņas. Viņa nomira Jūrmalas slimnīcā, tajā pašā slimnīcā, kurā reiz dzimis viņas dēls.

Dēls Deniss Čerevičņiks savā Facebook ierakstā raksturoja māti kā „sīku, bet sīkstu izmocītu sievieti”, kura tomēr atrada spēkus tur, kur stipri vīrieši salūza, un nekad nepadēvās — ģimenē „ortodoksālu spītīgo” vidū padoties neesot pieņemts. Viņa paguva sakārtot visus darbus, apskatīt pieaugušos mazbērnus un mierīgi aiziet.

Karjera (CV)

Irīna Čerevičņika ilgu laiku strādāja Rīgas kinostudijā kā literārā redaktore un scenārija autore. Viņas profesionālais darbs palīdzēja padarīt filmas dziļākas, īpaši sieviešu tēlu un vēsturisko traumu attēlojumā. Viņa piedalījās tādu filmu veidošanā kā:

• „ Ilgais ceļš kāpās”” (1985, režisors Aloizs Brenčs) - literārā redaktore kopā ar Vladlenu Dozorcevu un Viktoru Lorencu. Šī seriāla scenārija izstrādē viņa deva būtisku ieguldījumu, palīdzot attēlot sieviešu likteņus un padarīt stāstu patiesāku, lai arī mīkstinātā padomju cenzūras kontekstā.
• „Pēdējā vizīte” (1984, režisore Ada Neretniece) — scenārija autore (pēc Elberta Kara motīviem).
• „Mirāža” (daudzdaļu filma, režisors Aloizs Brenčs).
• „Svešs gadījums” (1985, režisore Dzidra Ritenberga).
• „Trīs dienas pārdomām” (1982/1983).
• „Gaidīt ‘Džonu Graftonu’” (1981).
• „Sprīdītis” (1987).
• Citi darbi: „Depresija” (1991), „Teātris” (1978) u. c.

Papildus kino viņa nodarbojās ar literatūras tulkošanu. 2019. gadā kopā ar Juriju Kasjaniču viņa tulkoja vairāk nekā 100 Jāņa Pētera dzejoļus krājumam „Kā dūmi no saksofona” (izdevniecība OGIZ, Maskava). Krājuma prezentācija notika Rīgas Krievu drāmā teātrī M. Čehova vārdā.

Privātā dzīve un ģimene

Irīna Čerevičņika bija precējusies ar dzejnieku un tulkotāju Leonīdu Čerevičņiku (1937–2001).
Viņu dēls ir rakstnieks, sociālais antropologs, ieroču meistars un nažu dizaineris Deniss Čerevičņiks Leonīda dēls (dzimis 1967. gadā Jūrmalā).

Ģimene raksturota kā cieši saistīta un spītīga — padoties nebija pieņemts. Par citiem tuviniekiem vai radiniekiem publiskajā telpā informācijas ir maz; privātā dzīve palika ārpus mediju uzmanības centra.

Kolēģi

Irīna Čerevičņika strādāja ciešā sadarbībā ar ievērojamiem Rīgas kinostudijas darbiniekiem:

• Literārie redaktori un scenāristi:
  Vladlens Dozorcevs (galvenais redaktors pie „Ilgais ceļš kāpāss”),
  Viktors Lorencs, Oļegs Rudņevs (idejas autors un "caursitējs" Maskavaā partijas un birokrātijas gaiteņos).
• Režisori: Aloizs Brenčs, Dzidra Ritenberga, Ada (Armida) Neretniece.
• komponists Raimonds Pauls (kurš novērtēja filmas godīgumu),
  tulkotājs Jurijs Kasjaničs.

Viņas vārds parādās daudzu filmu titros kā „literārā redaktore I. Čerevičņika”, un skatītāji un kinospeciālisti, kuri zina kino aizkulises, atzīst, ka tieši viņas darbs piešķīra dziļumu sieviešu tēliem un vēsturiskajam kontekstam. Irīna Čerevičņika paliks atmiņā kā profesionāle, kas ar sirdi un dvēseli veidoja latviešu kino zelta laikmetu, un kā drosmīga, neatlaidīga sieviete, kuras dvēseles daļiņa dzīvo filmās un tuvinieku sirdīs. Gaiša piemiņa!