1917. gada Februāra revolūcijas rezultātā pie varas nākusī Krievijas Pagaidu valdības nespēja ātri un izlēmīgi risināt aktuālas iekšpolitiskas problēmas par zemes īpašumu, mazākumtautību jautājumu. Krievijas impērijas turpmākā dalība Pirmajā pasaules karā noveda pie politiskās situācijas saasināšanās, kas tikai stiprināja galēji kreisās partijas. Visaktīvākie bija komunisti (boļševiki), kas par savu mērķi bija izvirzījuši sociālistiskās revolūcijas īstenošanu valstī. 

1917. gada vasaras beigās viņi aktīvi sāka plānot valsts apvērsumu, kas sakristu ar viņu kontrolētā 2. Viskrievijas Padomju kongresa atklāšanu.

Revolūcija (apvērsums) notika 1917. gada 25. oktobrī pēc tolaik Krievijā lietotā Jūlija kalendāra, jeb 7. novembrī pēc šobrīd lietotā Gregora kalendāra. Izveidoja jaunu pagaidu valdību ar Ļeņinu priekšgalā. Boļševiku pretinieki ātri tika apspiesti, bieži vien tos fiziski iznīcinot, opozīcijas partijas aizliegtas.

Par spīti nākšanai pie varas un opozīcijas iebiedēšanai, 24. novembrī notikušajās Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanās boļševiki ieguva tikai apmēram 25% balsu.

1918. gada otrajā pusē sākās Krievijas pilsoņu karš, kurš turpinājās līdz 1920. gadam.

Vienlaikus ar pilsoņu karu krievu pašu starpā, Krievijas boļševiku izveidotā Sarkanā armija iebruka teju visās kaimiņvalstīs (Baltijas republikās, Polijā, Ukrainā, Kaukāza republikās), kuras bija atguvušas / proklamējušas neatkarību no Krievijas pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas.

Pēc uzvaras Pilsoņu karā komunisti 1922. gada 22. decembrī izveidoja Padomju Savienību, kura pastāvēja līdz 1991. gada decembrim. Faktiskā komunistiskās partijas nomenklatūras ietekme gan Krievijā, gan tās savulaik okupētās Austrum- un Centrāleiropas valstīs joprojām ir spēcīga arī 100 gadus pēc apvērsuma.