***

Pēc postošā Krievijas iebrukuma zviedru okupētajā Livonijā (Vidzemē un Rīgā) un teju 10 gadu cīņām, Krievija to okupēja 1710. gadā. Taču Vidzeme un Rīga saglabāja vismaz nosacītu - autonomiju (vēlāk līdzīgi- Kurzeme, kuru Krievijas Impērija pievienoja vēlāk- 1795. gadā).

Kādreizējo, suverēno valstisko veidojumu vietā Kievija izveidoja "guberņas", tomēr Vidzemē lokāli joprojām tika saglabātas Rietumeiropas tiesības un tradīcijas, savukārt, Latgale tika "iekļauta" Pleskavas, bet pēc biežajiem nemieriem,- 1802. gadā Vitebskas guberņā ar mērķi pilnībā to pārkrievot.

1772. gadā Krievijas ķeizarienes Katrīnas II pilvarotie grāfs Ņikita Paņins un kņazs Aleksandrs Goļicins sarunās ar Prūsijas karaļa pilnvaroto sūtni Pēterburgā grāfu Viktoru Frīdrihu Solmsu vienojās par sekojošo:

• Krievija un Prūsija vienojās savstarpēji palīdzēt izmantot radušos apstākļus, lai iegūtu sev tos Polijas apvidus, "uz kuriem tiem ir senas tiesības". Vienošanās rezultātā Krievija iegūs atlikušo poļu Livonijas daļu, ka arī Daugavas labajā krastā esošo Polockas un Vitebskas vaivadiju daļu, visu Mstislavas vaivadiju un nelielu daļu no Minskas vaivadijas pie Dņepras upes. Savukārt Prūsija iegūs visu Pomerāniju, neskaitot Dancigas pilsētas teritoriju, kā arī Lielpolijas daļu Notecas upes krastos. Tāpat Prūsija iegūs visu atlikušo poļu Prūsijas daļu (Marienburgas un Kulmas vaivadijas).
• Abas puses jūnijā pavēlēs vienlaicīgi ievest savu karaspēku Polijā un ieņemt slepenajā konvencijā paredzētos apvidus, līdz tam neko neizpaužot par saviem nodomiem. Tikko tas tiks izdarīts, par to pavēstīs Austrijai un piedāvās pievienoties šim sadalīšanas plānam. Ja, pretēji gaidītajam, Austrija nepievienosies plānam, tas tiks tik un tā īstenots.
• Abas puses svinīgi apsola garantēt iepriekšminētos jauniegūtos valdījumus tāpat kā citus valdījumus.
• Krievija un Prūsija apņemas dot saviem pārstāvjiem Varšavā precīzas instrukcijas par Polijas Republikas galīgo iekārtojumu.
• Šī konvencija tiks ratificēta sešu nedēļu laikā vai ātrāk, ja tas izrādīsies iespējams.

Slepenajai konvencijai bija pievienota arī īpaši slepena daļa par iespējamām darbībām gadījumā, ja Austrija nepiekritīs Polijas dalīšanas plānam.

Krievu šovinisti un vēstures falsifikatori parasti šīs vēstures detaļas attiecībā uz t.sk. iepriekš suverēno baltiešu apdzīvoto zemju okupāciju (parasti pēc ilgstošiem kariem) 18.-19.gs. cenšas noklusēt un iztēlot kā bez vai "labprātīgu pievienošanos" Krievijas Impērijai. Iecienītākais krievu termins attiecībā uz okupāciju ir "zemļi "otošļi" k Rossii". Lai gan uz 18. -19.gs notikumiem ne vienmēr var attiecināt 21. gadsimta izpratni un juridisko terminoloģiju, ir pilnīgi skaidrs, ka šīs zemes: 

a)bija iepriekš suverēnas (kā Kuzremes Zemgales hercogiste)

b)par to pārņemšanu vienojās ārēji spēki (citas valstis), nevis pašu zemju suverēnie valdnieki. (Tiesa, bija arī nodevēji- Patkuls Vidzemē, Pālens, Kurzemē utt.)

c)pārņemšanu Krievija pamatā veica "vardarbīgi"- piemēram, zviedru iepriekš okupēto Vidzemi pilnībā izpostot 10 gadu garumā, bet Rīgu pēc tam turot aplenkumā mēnešiem ilgi.

d)pēc zemju iegūšanas tās parasti pilnībā zaudēja suverenitāti (kļuva par Krievijas guberņām ar ieceltiem, ne ievēlētiem vietvalžiem), autonomitāti dažviet atstājot tikai valodas, ticības un kādu tirdzniecības / privāto tiesību jomās

e)pēc zemju aneksijas šajās teritorijās dzīvojošās tautas nemitīgi veica sacelšanos pret Krievijas okupācijas varu (1794-95., 1802., 1812., 1830-31, 1860-64, 1905-07, 1917.) 

***

1812. gadā, Napoleonam uzsākot karu pret Krieviju, viens no formālajiem iemesliem bija Polijas - Lietiuvas teritoriju, (tai skaitā Kurzemes hercogistes un Livonijas) atbrīvošana. Var visādi vērtēt Napoleona karus Eiropā, taču vērā ņemams fakts ir tas, ka ejot cauri Latvijas teritorijai uz Maskavu jau pirmajos kara mēnešos (1812. gada 1. augusts- 7. decembris) tika atjaunota Kurzemes- Zemgales hercogiste un no Latvijas, kā Kurzemes-Zemgales teritorijas un tajā dzīvojošo tautu viedokļu Napoleons uzskatāms par "atbrīvotāju". 

Napoleona karagājiens uz Krieviju, un lai cik dīvaini tas arī nebūtu- Napoleona pretinieka, kurš kļuva par Baltijas provinču gubernatoru - itāļu grāfa - Itālijas atbrīvošanās kustības dalībnieka Pauluči ierosmes Livonijas (Igaunija, Vidzeme) un Kurzemes guberņas visātrāk atteicās no dzimtbūšanas- jau 1817.-23. g., kur pretī Latgaē, kura bija pievienota Krievijas Vitebska guberņai- tikai 1861-65.g.

Dzimtbūšanas atcelšana bez latviešu tradicionāliem centieniem pēc izglītības, radīja pamatu latviešu saimnieciskās dzīves attīstībai, kuras rezultātā simtiem zemnieku kļuva turīgi, daudzi tūkstoši, kam nebija zemes,- savu dzīvi sāka nodrošināt kā jūrnieki, kareivji un virsnieki,