1772. gadā Krievijas ķeizarienes Katrīnas II pilvarotie grāfs Ņikita Paņins un kņazs Aleksandrs Goļicins sarunās ar Prūsijas karaļa pilnvaroto sūtni Pēterburgā grāfu Viktoru Frīdrihu Solmsu vienojās par sekojošo:

• Krievija un Prūsija vienojās savstarpēji palīdzēt izmantot radušos apstākļus, lai iegūtu sev tos Polijas apvidus, "uz kuriem tiem ir senas tiesības". Vienošanās rezultātā Krievija iegūs atlikušo poļu Livonijas daļu, ka arī Daugavas labajā krastā esošo Polockas un Vitebskas vaivadiju daļu, visu Mstislavas vaivadiju un nelielu daļu no Minskas vaivadijas pie Dņepras upes. Savukārt Prūsija iegūs visu Pomerāniju, neskaitot Dancigas pilsētas teritoriju, kā arī Lielpolijas daļu Notecas upes krastos. Tāpat Prūsija iegūs visu atlikušo poļu Prūsijas daļu (Marienburgas un Kulmas vaivadijas).
• Abas puses jūnijā pavēlēs vienlaicīgi ievest savu karaspēku Polijā un ieņemt slepenajā konvencijā paredzētos apvidus, līdz tam neko neizpaužot par saviem nodomiem. Tikko tas tiks izdarīts, par to pavēstīs Austrijai un piedāvās pievienoties šim sadalīšanas plānam. Ja, pretēji gaidītajam, Austrija nepievienosies plānam, tas tiks tik un tā īstenots.
• Abas puses svinīgi apsola garantēt iepriekšminētos jauniegūtos valdījumus tāpat kā citus valdījumus.
• Krievija un Prūsija apņemas dot saviem pārstāvjiem Varšavā precīzas instrukcijas par Polijas Republikas galīgo iekārtojumu.
• Šī konvencija tiks ratificēta sešu nedēļu laikā vai ātrāk, ja tas izrādīsies iespējams.

Slepenajai konvencijai bija pievienota arī īpaši slepena daļa par iespējamām darbībām gadījumā, ja Austrija nepiekritīs Polijas dalīšanas plānam.

***

Sākot ar 18. gadsimta sākumu un procesam beidzoties 1795. gadā Polijas -Lietuvas republika, kura vairāk kā 400 gadus bija lielākā Eiropas valsts, tika pilnībā sadalīta starp Krieviju, Austrungāriju un Prūsiju un līdzīgi kā Livonija un Kurzemes- Zemgales hercogiste pazuda no Eiropas kartēm.

1812. gadā Napoleons savā karagājienā uz Krieviju, uz laiku atjaunoja Krievijas okupēto teritoriju neatkarību.

Lietuvieši, poļi un citu Krevijas okupēto zemju iedzīvotāji regulāri sacēlās pret iekarotājiem -1831., 1861., 1863. 1905. g. taču sacelšanās tika brutāli apspiestas un brīvības cīnītāji vai nu iznīcināti, izsūtīti uz Sibīriju vai citādi represēti. Pēc 1861.-63. gada sacelšanās Lietuvā, līdzīgi kā Latgalē tikta uzsākta arī piespiedu rusifikācijas politika un uz 40 gadiem tikai aizliegta pat druka ar latīņu burtiem.

1914. gadā sākās Pirmais pasaules karš, gadu vēlāk Lietuvas teritoriju pilnībā okupēja Vācija

1917. gadā Vācija bija ar mieru atzīt Lietuvas neatkarību – bet ar noteikumu, ka tā iekļaujas ekonomiskā un militārā ūnijā ar Vāciju.

Šāda valsts tika pasludināta 1917. gada 11. decembrī.

1918. gada 16. februārī Lietuva pasludināja pilnīgu neatkarību. Par Lietuvas galvaspilsētu kļuva Kauņa, jo Viļņa līdz pat 1939. gadam bija Polijas sastāvā.

No 1918. līdz 1922. gadam Lietuva izcīnīja karus par savu neatkarību: ar boļševikiem (PSRS), bermontiešiem un poļiem.

1919. gadā par pirmo Lietuvas prezidentu kļuva Antans Smetona.

1921. gadā Lietuva tika uzņemta Tautu Savienībā.

1922. gada 1. augustā tika pieņemta rietumnieciski liberāla konstitūcija.

1923. gadā Lietuva atguva Klaipēdu, kas kopš Pirmā pasaules kara beigām atradās Tautu Savienības pārvaldē.

1940. gadā Lietuvu atkārtoti okupēja Krievija (formāli PSRS)