Sākot ar 18. gadsimta sākumu un procesam beidzoties 1795. gadā Polijas -Lietuvas republika, kura vairāk kā 400 gadus bija lielākā Eiropas valsts, tika pilnībā sadalīta starp Krieviju, Austrungāriju un Prūsiju un līdzīgi kā Livonija un Kurzemes- Zemgales hercogiste pazuda no Eiropas kartēm.

1812. gadā Napoleons savā karagājienā uz Krieviju, uz laiku atjaunoja Krievijas okupēto teritoriju neatkarību.

Lietuvieši, poļi un citu Krevijas okupēto zemju iedzīvotāji regulāri sacēlās pret iekarotājiem -1831., 1861., 1863. 1905. g. taču sacelšanās tika brutāli apspiestas un brīvības cīnītāji vai nu iznīcināti, izsūtīti uz Sibīriju vai citādi represēti. Pēc 1861.-63. gada sacelšanās Lietuvā, līdzīgi kā Latgalē tikta uzsākta arī piespiedu rusifikācijas politika un uz 40 gadiem tikai aizliegta pat druka ar latīņu burtiem.

1914. gadā sākās Pirmais pasaules karš, gadu vēlāk Lietuvas teritoriju pilnībā okupēja Vācija

1917. gadā Vācija bija ar mieru atzīt Lietuvas neatkarību – bet ar noteikumu, ka tā iekļaujas ekonomiskā un militārā ūnijā ar Vāciju.

Šāda valsts tika pasludināta 1917. gada 11. decembrī.

1918. gada 16. februārī Lietuva pasludināja pilnīgu neatkarību. Par Lietuvas galvaspilsētu kļuva Kauņa, jo Viļņa līdz pat 1939. gadam bija Polijas sastāvā.

No 1918. līdz 1922. gadam Lietuva izcīnīja karus par savu neatkarību: ar boļševikiem (PSRS), bermontiešiem un poļiem.

1919. gadā par pirmo Lietuvas prezidentu kļuva Antans Smetona.

1921. gadā Lietuva tika uzņemta Tautu Savienībā.

1922. gada 1. augustā tika pieņemta rietumnieciski liberāla konstitūcija.

1923. gadā Lietuva atguva Klaipēdu, kas kopš Pirmā pasaules kara beigām atradās Tautu Savienības pārvaldē.

1940. gadā Lietuvu atkārtoti okupēja Krievija (formāli PSRS)