Pēc veiksmīgas Krievijas ofensīvas Zviedrijas sastāvā esošajās Ingrijas, zviedru Igaunijas un Vidzemes zemēs, kā arī Ukrainā, Krievija 18. gs. turpināja iekarot un okupēt arvien plašākas teritorijas.

1772. gada 4. janvārī Pēterburgā Krievija un Prūsija noslēdza slepenu līgumu par "Polijas Republikas sadalīšanu un pacifikāciju".

1772. gada 19. februārī Vīnē tika parakstīta trīspusēja Austrijas-Krievijas-Prūsijas vienošanās par "ietekmes zonām" Polijā-Lietuvā un augusta sākumā visu trīs lielvalstu karaspēki iegāja tās teritorijā,

1772. gada 5. augustā oukupētajvalstis parakstīja līgumu par Polijas sadalīšanu. Polijas-Lietuvas valdnieks Staņislavs Poņatovskis protestēja pret Krievijas un Prūsijas vienošanos, tomēr viņam nebija reālas varas, lai tai pretotos

1794. gadā Polijas- Lietuvas zemēs sākās plaša sacelšanās pret Krievijas okupāciju Koscjuško vadībā, taču nevienlīdzīgo spēku un citu kaimiņvalstu neitralitātes dēļ, Krievijai izdevās sacelšanos "noslīcināt poļu- baltiešu asinīs". Austroungārija un Prūsija konfliktā neiejaucās.

1795. gadā izmantojot militārus draudus no vienas puses un ievērojamus naudas resursus no otras, Krievija piespieda Kurzemes - Zemgales hercogu atkāpties no troņa (samaksājot tam pieklājīgu kompensāciju), bet muižniekiem, kuri zvērēja uzticību Krievijai- nodrošināja praktiski neierobežotas karjeras iespējas analfabetiskajā, bet ar resursiem bagātajā Krievijas impērijas dienestā. 

Dalīšanu rezultātā beidza pastāvēt Polijas un Lietuvas kopvalsts un Krievijas impērija ieguva plašas - ap 90% no to bijušās teritorijas, tostarp Kurzemes un Zemgales hercogistes un Inflantijas vaivadijas zemes.

Lai gan Polijas- Lietuvas kopvalsts bija beigusi pastāvēt un daļa muižniecības bija pārgājusi Krievijas pusē, daļa turpināja 123 gadus ilgstošu cīņu pret okupantiem, kas vainagojās ar okupēto teritoriju neatkarības atjaunošanu pēc 1. Pasaules kara.