Pēc veiksmīgas Krievijas ofensīvas Zviedrijas sastāvā esošajās Ingrijas, zviedru Igaunijas un Vidzemes zemēs, kā arī Ukrainā, Krievija 18. gs. turpināja iekarot un okupēt arvien plašākas teritorijas.

1772. gada 4. janvārī Pēterburgā Krievija un Prūsija noslēdza slepenu līgumu par "Polijas Republikas sadalīšanu un pacifikāciju". "Polijas dalīšana" pēc savas būtības bija līdzīga slepena vienošanās kā vēlāk komunistu- nac. sociālistu noslēgtais "Molotova- Ribentropa" pakts 1939. gadā.

1772. gadā Krievijas ķeizarienes Katrīnas II pilvarotie grāfs Ņikita Paņins un kņazs Aleksandrs Goļicins sarunās ar Prūsijas karaļa pilnvaroto sūtni Pēterburgā grāfu Viktoru Frīdrihu Solmsu slepeni vienojās par sekojošo:

• Krievija un Prūsija vienojās savstarpēji palīdzēt izmantot radušos apstākļus, lai iegūtu sev tos Polijas apvidus, "uz kuriem tiem ir senas tiesības". Vienošanās rezultātā Krievija iegūs atlikušo poļu Livonijas daļu, ka arī Daugavas labajā krastā esošo Polockas un Vitebskas vaivadiju daļu, visu Mstislavas vaivadiju un nelielu daļu no Minskas vaivadijas pie Dņepras upes. Savukārt Prūsija iegūs visu Pomerāniju, neskaitot Dancigas pilsētas teritoriju, kā arī Lielpolijas daļu Notecas upes krastos. Tāpat Prūsija iegūs visu atlikušo poļu Prūsijas daļu (Marienburgas un Kulmas vaivadijas).
• Abas puses jūnijā pavēlēs vienlaicīgi ievest savu karaspēku Polijā un ieņemt slepenajā konvencijā paredzētos apvidus, līdz tam neko neizpaužot par saviem nodomiem. Tikko tas tiks izdarīts, par to pavēstīs Austrijai un piedāvās pievienoties šim sadalīšanas plānam. Ja, pretēji gaidītajam, Austrija nepievienosies plānam, tas tiks tik un tā īstenots.

1772. gada 19. februārī Vīnē tika parakstīta trīspusēja Austrijas-Krievijas-Prūsijas vienošanās par "ietekmes zonām" Polijā-Lietuvā un augusta sākumā visu trīs lielvalstu karaspēki iegāja tās teritorijā,

1772. gada 5. augustā oukupētajvalstis parakstīja līgumu par Polijas sadalīšanu. Polijas-Lietuvas valdnieks Staņislavs Poņatovskis protestēja pret Krievijas un Prūsijas vienošanos, tomēr viņam nebija reālas varas, lai tai pretotos

1794. gadā Polijas- Lietuvas zemēs sākās plaša sacelšanās pret Krievijas okupāciju Koscjuško vadībā, taču nevienlīdzīgo spēku un citu kaimiņvalstu neitralitātes dēļ, Krievijai izdevās sacelšanos "noslīcināt poļu- baltiešu asinīs". Austroungārija un Prūsija konfliktā neiejaucās.

1795. gadā izmantojot militārus draudus no vienas puses un ievērojamus naudas resursus no otras, Krievija piespieda Kurzemes - Zemgales hercogu atkāpties no troņa (samaksājot tam pieklājīgu kompensāciju), bet muižniekiem, kuri zvērēja uzticību Krievijai- nodrošināja praktiski neierobežotas karjeras iespējas analfabētiskajā, bet ar resursiem bagātajā Krievijas impērijas dienestā. 

Dalīšanu rezultātā beidza pastāvēt Polijas un Lietuvas kopvalsts un Krievijas impērija ieguva plašas - ap 90% no PL-LT bijušās teritorijas, tostarp Kurzemes un Zemgales hercogistes un Inflantijas (Latgales) vaivadijas zemes.

Lai gan Polijas- Lietuvas kopvalsts bija beigusi pastāvēt un daļa muižniecības bija pārgājusi Krievijas pusē, daļa turpināja 123 gadus ilgstošu cīņu pret okupantiem.

Jau 1812. gada 1. augustā Kurzemes- Zemgales hercogisti un Piltenes apgabalu atbrīvojusī Napoleona vadītā Francijas militārā pārvalde formāli (teritorija atradās Francijas karaspēks) pasludināja par neatkarīgu teritoriju, diemžēl franču spēki tika sakauti un jau tā paša gada decembrī krievi atkārtoti okupēja visu tagadējās Latvijas teritoriju.

Neatkarību izdevās atjaunot tikai pēc 123 gadiem, pateicoties Rietumvalstu, tai skaitā Vācijas izvirzītajiem noteikumiem Krievijai ("Brestļitovskas miera līgums"), kura rezultātā jau 1918. gada 8. martā formāli (teritorijā atradās Vācijas karaspēks) tika atjaunota Kurzemes - Zemgales hercogiste, bet dažus mēnešus vēlāk tā savas pilnvaras nodeva Baltijas hercogistei. 

1918. gada 18. novembrī tika nodibināta Latvijas Republika, kurai decembrī Baltijas hercogiste nodeva savas pilnvaras.

Tas, diemžēl, vēl neļāva atgūt pilnīgu neatkarību, jo jau 1918. gada decembrī Krievija (jau boļševiku vadībā) atkārtoti iebruka Latvijas teritorijā un nodibināja Krievijas marionešu valdību ar Stučku priekšgalā. No Krievijas okupantiem atbrīvoties izdevās tikai 1920. gada janvārī, bet arī tikai uz 20 gadiem.

1940. g. jūnijā Krievija ("PSRS") atkārtoti iebruka un okupēja Latviju līdz pat 1991. gadan