Pēc Bermonta spēku sakāves pie Rīgas tiltiem 1919.g. 11. novembrī, tā spēki atkāpās uz Jelgavu, kas bija nozīmīgs dzelzceļa un ceļu mezgls.

Rietumkrievijas Brīvprātīgo armija centās Jelgavā nostiprināties un pieprasīja Ulmaņa valdībai pamieru. Ulmanis (ticamāk, gan armijas reālie vadītāji V. Ozols un M. Peniķis,- kuri Ulmani uzskatīja par vainīgu Strazdumuižas pamiera noslēgšanā, kurš "radīja" priekšnoteikumus Bermonta panākumiem pēc vācu sakāves pie Cēsīm) pamiera prasībai nepiekrita, jo uzskatīja, ka jāizmanto pretinieka apjukums un jāturpina Latvijas atbrīvošana.

 Tā kā Latvijas armijas spēki joprojām bija visai ierobežoti, tika izmantoti visi, kuri spēja nest ieročus, tai skaitā iesaistot nesen militāro apmācību uzsākušus kadetus. Kadetu drosme izpaudās cīņās pie Daugavas tiltiem un Vareļos pie Jelgavas.

18.novembrī, izmantojot pārspēku, bermontieši sāka aplenkt kadetus, kas atradās pie Vareļu mājām. Izlaužoties no draudošā aplenkuma, 12 kadeti krita, septiņi – ievainoti un evakuēti, bet divi tika saņemti gūstā.

Kadetu cīņa nebija veltīga,- vāciešiem neizdevās pārgrupēties un nostiprināties Jelgavā. Jau 3 dienas vēlāk 21.11.1919.- tika atbrīvota Jelgava.