Operācija "Zibens spēriens" 8.—10. oktobrī

8. oktobra rītā ap plkst. 8:00 sākās Rietumkrievijas armijas uzbrukums trīs kolonnās. Uzbrucēju armijas kreisajā flangā aptuveni 1000 Bermonta krievu karavīru (Grāfa Kellera korpusa 2. plastunu pulka I bataljons) ieņēma Tukumu un no turienes Rīgas Jūrmalu.

Latvijas Pagaidu valdība 8. oktobrī izlaida šādu paziņojumu:

„Karu iepriekš nepieteicot, pretēji visā civilizētā pasaulē pieņemtiem noteikumiem, vācu karaspēks, kopā ar dažām krievu karaspēka nodaļām un zem krievu karaspēka segas, šorīt uzsāka uzbrukumu Rīgas virzienā. Latvijas varonīgie kareivji līdz šim visus uzbrukumus atsituši un valdība ir pārliecināta, ka Latvijas armijai būs spēka diezgan, lai likvidētu noziedzīgo uzbrukumu.”

Taču tas sekmējās tikai 11. novembrī, kad izdevās sakaut bermontiešus Pārdaugavā. Nākamajā dienā pēc sakāves Pārdaugavā Rietumkrievijas armija atkāpās uz pozīcijām Pirmā Pasaules kara Ziemassvētku kauju aizsardzības līnijā Olaine—Kalnciems—Sloka.

14. novembrī notika smaga kauja par Liepāju, kurā pilsētas garnizons atsita bermontiešu uzbrukumu un tie pilsētu tā arī nespēja ieņemt.

Novembra vidū ieradās Baltijas reģiona sabiedroto komisija ģenerāļa A. Nisela vadībā, lai vienotos par Rietumkrievijas armijas daļu evakuāciju no Latvijas. P. Bermonts—Avalovs atkāpās no armijas pavēlnieka amata un tās militārie formējumi pārgāja tiešā Veimāras republikas 19. novembrī ieceltā pavēlnieka ģenerālleitnanta Valtera fon Eberharta pakļautībā.

Ģenerālis Eberharts ierosināja pārtraukt karadarbību naktī no 19. uz 20. novembri un sākt pamiera sarunas ar Latvijas Pagaidu valdību. Radiogramma palika bez atbildes.

21. novembrī Latvijas armija uzsāka uzbrukumu Zemgalē, izdzenot sakautās armijas daļas no Jelgavas, bet nākamajā dienā — no Tukuma.