Stāvoklis 1919.g. oktobra beigās bija saspringts. K. Ulmaņa Pagaidu valdība nebija pārliecināta, kas spēs Rīgu noturēt, tādēļ pārcēlās uz Juglu. Par spīti saviem iepriekšējam negatīvajam viedoklim, sabiedrības spiediena ietekmē K. Ulmanis mainīja savu iepriekšējo attieksmi un oktobra beigās uz Rīgu ataicināja Voldemāru Ozolu, kura taktiskās plānošanas pieredze bija labi zināma gan 1. Pasaules kara laikā- Aizkaukāza un Ziemassvētku kaujās, gan arī Cēsu cīņu laikā, kad Ozols kā Igaunijas armijas štāba priekšnieks panāca ievērojamu Vidzemes daļas atbrīvošanu, un Igaunijas spēku tālākvirzīšanos apturēja tikai Ulmaņa noslēgtais Strazdumuižas pamiers.

Līdz ar Ulmani Rīgu atstāja arī Zemitāns un Latvijas spēku praktisko vadību pārņēma M. Peniķis.

10. novembra  vakarā Dienvidu frontes pavēlnieks deva rīkojumu Vidzemes divīzijas 5. Cēsu pulkam, Studentu bataljonam un Kara skolai forsēt Daugavu un palīdzēt Latgales divīzijai galīgi salauzt ienaidnieka - Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas -pretošanos. Kara skolas patruļu atkārtotie mēģinājumi naktī pāriet tiltus neizdevās, jo priekštilta pozīcijas sīksti aizstāvēja Lutca bataljons.

Studentu bataljons un Vidzemes divīzijas Inženieru rota no Zaķusalas uzbruka Lucavsalai, ko aizstāvēja Bertolda bataljons, un zaudēja 5 kritušos un 37 ievainotos, tomēr no rīta ieņēma Bišumuižu un agri priekšpusdienā kopā ar pie Salaspils Daugavu šķērsojušajiem 5. Cēsu pulka karavīriem arī Ziepniekkalnu.

Dzelzsdivīziju no aplenkuma Torņakalnā izglāba virsleitnanta Gerharda Rosbaha komandētā brīvprātīgo pulka (Freikorps Roßbach) ierašanās no Austrumprūsijas.

1200 karavīru stiprā triecienvienība pārrāva latviešu aplenkuma loku uz Rīgas — Jelgavas šosejas starp Ziepniekkalnu un Tīraini.

11. novembra agrā rītā ap 02:00 majors Bišofs pavēlēja Dzelzsdivīzijai atiet uz Olaines pozīcijām, bet Rosbaha pulkam palikt arjergardā pie Tīriņu muižas (Tīraines) un segt atiešanu.

Kara skolas abas rotas 11. novembra rītā pārgāja Daugavas tiltiem un ieņēma ienaidnieka atstātās tiltu galu pozīcijas.

5. Cēsu pulks ieņēma fronti no Katlakalna līdz Ķekavai un Dzelzsdivīzijas 2. pulka vienības atkāpās uz Pirmā Pasaules kara nocietinājumiem Plakanciemā pie Misas upes.

11. novembra rītā visu Rīgas baznicu zvani vēstīja par uzvaru, ļaužu gaviles un manifestācijas negribēja rimties.

Kopš 1919.g. 11. novembris - Lāčplēša diena ir Latvijas brīvības cīņās kritušo varoņu piemiņas diena.

Šajā dienā tika arī iedibināts Lāčplēša Kara ordenis.

Latvijas PSR laikā Lāčplēša diena bija aizliegta, pirmoreiz to atsāka atzīmēt 1988. gadā.

Nākamajā gadā tā tika noteikta par vēstures atceres dienu, savukārt, kopš 1990. gada tā ir kritušo varoņu piemiņas diena.