1918. gada 8. martā, tobrīd Vācijas okupētajā Latvijas teritorijā, izmantojot marta sākumā noslēgto Brestļitovskas miera līgumu ar Krieviju, kurš cita starpā, paredzēja tautu pašnoteikšanās tiesības Krievijas visvēlāk (18.-19.gs,) okupētajās teritorijās, tika atjaunota Kurzemes un Zemgales hercogiste. Lai gan tā bija paredzēta kā no Vācijas atkarīgs un feodāls valstisks veidojums, tomēr tas bija pirmais juridiskais solis Baltijas neatkarībai un atgriešanai Eiropas kultūrtelpā, no kuras to bija izrāvusi Krievijas impērijas vardarbība un slepenas vienošanās ar Prūsiju un Austroungāriju vairāk kā 123 gadus (Kurzemi), 146 gadus (Latgali)  un 208 gadus (Vidzemi un Igauniju) iepriekš.

Par Maskavijas veikto Livonijas vardarbīgo okupāciju jau Ziemeļu kara sākumā (1702. gada beigās) šis pats grāfs Šeremetjevs vēstulē caram Pēterim rakstīja:

• "Varenais Dievs un vissvētā dievmāte ir Tavu vēlēšanos piepildījusi. Ienaidnieka zemē vairs nav, ko postīt. No Pleskavas līdz Tērbatai, lejup pa Veļikajas upi, gar Peipusa ezera krastiem līdz Narvas upes grīvai, ap Tērbatu, aiz Tērbatas [..] Laiuses līdz Rēvelei, 50 verstis pret Rakveri un tālāk no Tērbatas uz augšu pa Mētraines upi līdz Vircezeram, pret Helmi un Karksi, un aiz Karksi līdz 38 verstīm pret Pērnavu, un no Rīgas līdz Valkai: viss ir nopostīts, pilis ir uzspridzinātas. Nekas vairs nav saglabājies bez Pērnavas un Rēveles, un šur tur kāda muiža jūrmalā. Citādi viss starp Rēveli un Rīgu ir izravēts. Apdzīvotās vietas atrodamas tikai uz kartes. Kā klājies postīšanas laikā, zina stāstīt gūstekņi [..] Ko lai es iesāku ar laupījumu?"

1918. gada 15. martā ķeizars Vilhelms II Vācijas impērijas vārdā atzina Kurzemes hercogisti "par brīvu un patstāvīgu valsti".

Turpinoties Krievijas sabrukumam boļševiku vadībā, vietējā Baltijas aristokrātija nolēma iet tālāk, atjaunojot pēc būtības "Livonijas" mantinieci (tās teritorijā un tautu robežās).

1918. gada 12. aprīlī, pamatā vācbaltiešu aristokrātu izveidotā Vidzemes, Igaunijas, Sāmsalas un Rīgas Apvienotā Zemes padome (Der Vereinigte Landesrat für Livland, Estland, Ösel und Riga) nolēma izveidot "Baltijas hercogisti" un lūgt Vācijas ķeizaram ņemt to savā protektorātā. Kā alternatīva bija paredzēta kopējas Baltijas valsts izveide personālūnijā ar Prūsiju.

1918. gada 27. augustā tika parakstīta un 6. septembrī ratificēta Berlīnes papildvienošanās par Krievijas atteikšanos no Igaunijas un Livonijas provincēm. Krievu-vācu robežu demarkācijas komisijai precīzāk jānosaka Igaunijas un Livonijas austrumu robeža.

Tikai pēc šīs robežas fiksēšanas Vācija apņēmās nekavējoties atbrīvot uz austrumiem no šīs robežas esošo teritoriju.

Nolēma likvidēt Baltijas guberņas un izveidot 7 kantonus:

• trīs igauņu (Igaunijas, Ziemeļlīvzemes un salu) un
• četrus latviešu (Vidzemes jeb Dienvidlīvzemes, Rīgas, Kurzemes un Latgales).

1918. gada 22. septembrī Vācijas ķeizars atzina Apvienotās Baltijas hercogistes suverenitāti

1918. gada 5. novembrī Rīgā  tika proklamēta Baltijas valsts. Hercoga kronis tika piedāvāts Mēklenburgas hercogam Ādolfam Frīdriham, bet līdz viņa atbraukšanai tika nodibināta Reģentu padome desmit cilvēku sastāvā, ko vadīja Vidzemes landmaršals Ādolfs Pilars fon Pilhavs (Adolf Pilar von Pilchau) kā valsts pārvaldnieks (Reichsverweser).

1918. gada 8. novembrī Reģentu padome vienojās par Satversmi un kā valsts pamatprincipus deklarēja:

• indivīda politiskā un ticības brīvība (ja tā nevēršas pret valsti un līdzpilsoņu reliģiju),
• pārvietošanās brīvība,
• personas un organizāciju īpašumu neaizskaramība,
• nacionālo īpatnību neaizskaramība un
• visu tautību vienlīdzība