Lai vairāk saasinātu attiecības starp strauji turību iegūstošo Latvijas pamatnāciju un vietējo, pamatā vācu izcelsmes muižniecību un intelektuālo aprindu pārstāvjiem, kurai krievi īsti neuzticas (vācieši ar "novēlošanos" cenšas latviešus "pārvāciskot"), Krievija veica virkni reformu, viena no tām ir valodas jomā. Protams, latviešu valoda netika ieviesta ar valsti saistītajos aktos; tā joprojām palika "otršķirīga".  Turklāt, jāņem vērā, ka Latgalē (tāpat Lietuvā)- jau 19 gadus  (kopš 1864. gada līdz 1904. gadam) bija ieviests gan latīņu drukas, gan vēlāk- arī latviešu valodas drukas aizliegums. Skolās mācības notika krievu valodā (izņēmums- ticības mācība).

1918.gada 4.janvārī, lai imitētu "nacionālas valsts Padomju Krievijas sastāvā" ideju, dekrēts par latviešu valodas lietošanu Latvijas iestādēs, ko republikas izpildu komiteja jeb Iskolats pieņēma Valkā, noteica, ka "visās Latvijas oficiālajās iestādēs (guberņās, apriņķos, pilsētās, miestos un pagastos) lietojama latviešu valoda visās darīšanās. Cittautu valodām tiek dotas līdzīgas tiesības kā latviešu valodai visur tur, kur tas izrādās par nepieciešamu".

Līdzvērtīgas tiesības ar citām valodām, taču ne prioritāti, latviešu valodai noteica arī Pētera Stučkas "Latvijas Padomju valdības dekrēts par oficiālos rakstos lietojamām valodām", nosakot, ka "iekšējā darīšanu valoda kā centrālajās, tā arī vietējās iestādēs ir viena no vietējām valodām pēc iedzīvotāju vairākuma, šimbrīžam latviski, latgaliski vai krieviski".

Tikai Latvijas Republika latviešu valodai noteica valsts valodas statusu

1918.gada 6.decembra "Pagaidu nolikums par Latvijas tiesām un tiesāšanas kārtību",

1921.gada 22.novembra "Noteikumi par valsts ierēdņu pārbaudīšanu valsts valodas prašanā", kas latviešu valodai noteica valsts valodas statusu; 1932.gada "Noteikumi par valsts valodu" un "Likums par atklātiem izziņojumiem"; 

Diemžēl, latviešu valodas vājināšana turpinās arī 140 gadus vēlāk- neatkarīgas valsts periodā.

No tiesiskuma absurdā un informācijas tehnoloģiju sasniegumus ignorējošos veidos, Latvijā joprojām tiek diskutēts par, piemēram, "mazākmutautībām". 21. gadsimtā to definīcijai var būt tikai 2 kritēriji- tautības skaitliskais lielums uz zemeslodes un attālums līdz kaimiņtautai, bet absolūti nesvarīgs ir šīs tautības pārstāvju skaits valsts teritorijā.

  Pērkamiem (vai aprobežotiem) tiesību nespeciālistiem "aizmirstot", ka 21. gadsimtā valodu klasiskā robežas ir pilnībā nojauktas, jo jau sākot ar radioviļņiem, bet īpaši attīstoties interneta medijiem, cittautu indivīdam ir pieejami praktiski visi valodas resursi. Pat valsts apmaksātos medijos tiek finansētas krievu programmas (pat ne latviešu ziņu tulkojums, bet faktiska Krievijas propaganda). Ja valsts iestādes neseko, ka krievu blīvi apdzīvotās vietās vairums no FM raidstacijām būs krieviski, tad krieviskošana aizpilda arī latviešu telpu. Bez visa augstākminētā milzu resursi Izglītibas ministrijā tiek tērēti absurdām, nereti antizinātniskām "reformām" un bezjēdzīgiem IT projektiem. Vienlaikus joprojām ir skolas, kurās civilizētu tautu svešvalodas nav pieejamas. 

Ja tauta ir skaitliski liela un atrodas kaimiņos, tā piepilda mazskaitlīgās tautības tsk latviešu informācijas telpu un latviešus turpina piespiedu kārtā rusificēt un pārangliskot.