Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas (arī "Rietumu Krievijas Atbrīvošanas armija") virspavēlnieks bija Krievijas armijas virsnieks kņazs Bermonts—Avalovs.

Armijas mērķis bija "atjaunot Krievijas impēriju", kuras galvenais apdraudējums bija lielinieki, taču pats Bermonts ar vācu atbalstu ne tik daudz centās sakaut lieliniekus, cik latviešu nacionālos spēkus un nostiprināties Baltijā. Šajā sakarā viņš pat pārkāpa tiešu Krievijas impērijas armijas ģenerāļa Nikolaja Judeņiča pavēli doties uz Petrogradu apejot Rīgu.

Uzvaras gadījumā Bermonts plānojis izveidot jaunu valdību, kas «roku rokā strādātu ar nacionāli krievisko kustību», nekādā gadījumā neredzot iespēju sadarboties ar K. Ulmaņa latvisko valdību.

1919. gada 8. oktobrī bermontiešu karaspēks sāka uzbrukumu Rīgai. Pret labi apbruņotajiem vāciešiem un krieviem Latvijas pagaidu valdība spēja savākt tikai aptuveni 11 500 vīrus, no kuriem vien 5000 bija kaujas gatavībā. Bermontieši ātri vien ielauzās Rīgā un ieņēma visu Pārdaugavu. Frontes līnija nostiprinājās pa Daugavu.

Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas sastāvs nav precīzi zināms, taču tiek lēsts, ka tajā bija aptuveni 40—45 000 karavīru, 100 lielgabalu, 600 ložmetēju, 50 mīnmetēju, 120 lidmašīnu, 3 bruņuvilcienu, 10 bruņuauto u.c. tehnika un ieroči.

Galvenās kaujas vienības bija:

• Dzelzs divīzija (~18 000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 15 000 vīru), 
• Vācu leģions ar Baltenlandes grupu (~12 000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 9000 vīru), 
• Grāfa Kellera korpuss (~10 000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 7000 vīru), 
• Virgoļiča korpuss (~5000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 3500 vīru), 
• Dībiča brīvkorpuss (~3000 vīru) un 
• Plēves grupa (~3000 vīru). 

1919. gada  3. oktobrī Vācijas valdība atsauca ģenerāli fon der Golcu uz Vāciju, bet viņa vieta nozīmēja ģenerāli Valteru fon Eberhartu, kam vajadzēja uzņemties vadību pār visiem bijušā Vācijas VI. rezerves korpusa spēkiem Latvijas un Lietuvas teritorijā.

Latvijas bruņotie spēki

Latvijas armijā 1919. gada vidū oficiāli bija 31 690 kareivji, 1811 virsnieki, 60 ārsti, 500 militārie ierēdņi, 4189 instruktori, bet bruņojumā bija 20 lielgabali, 173 ložmetēji, 121 patšautene, 21 624 šautenes. Vairums daļu atradās formēšanās stadijā un reālā karadarbībā bija spējīgi piedalīties 35—40% karavīru. Mobilizācijas rezultātā Latvijas armija palielinājās par 8000 karavīriem, bet kopumā visās cīņās pret Rietumkrievijas Brīvprātīgo armiju piedalījās ap 50 000 Latvijas karavīru.

 Pēc 1919. gada 6. jūlija Latvijas armijas sastāvā bija arī bijušais Baltijas landesvērs (ap 3700 karavīru, 11 lielgabalu, 36 smagie un 70 vieglie ložmetēji, un 3 mīnmetēji), kuru pārdēvēja par Latvijas vācu zemessardzi, par komandieri ieceļot angļu armijas pulkvedi Haroldu Aleksanderu.

1919. gada 15. jūlijā Latvijas apsardzības ministrs un bruņoto spēku virspavēlnieks Dāvids Sīmansons pavēlēja no Dienvidlatvijas brigādes daļām saformēt Kurzemes divīziju ar Liepājas, Ventspils un Jelgavas pulkiem, no Ziemeļlatvijas brigādes daļām Vidzemes divīziju ar Valmieras, Cēsu un Rīgas pulkiem. Savukārt Latgales divīzija ar Siguldas, Daugavpils un Rēzeknes pulkiem pārsvarā tika saformēta no pārdēvētām Dienvidlatvijas brigādes daļām.

Katrā no divīzijām bija 3 kājnieku pulki un 1 artilērijas pulks, 1 eskadrons un 1 inženieru rota. Katrā kājnieku pulkā bija 3 bataljoni ar 4 rotām katrā bataljonā, kā arī 1 ložmetēju un 1 velosipēdistu (izlūkošanas) rota.

Kājnieku pulku formēšanu pabeidza 1919. gada augusta vidū, bet artilērijas pulku formēšana lielgabalu trūkuma dēļ aizkavējās.

Tikai 1919. gada beigās tika saformēta 4. Zemgales kājnieku divīzija ar 10. Aizputes, 11. Dobeles un 12. Bauskas kājnieku pulkiem.

Austrumu frontē atradās 1. Liepājas un 2. Ventspils pulki.

Oktobra sākumā Līvānu apkaimē kaujās piedalījās arī 3. Jelgavas un 4. Valmieras pulki, ko pēc Bermonta armijas uzbrukuma daļēji nomainīja Vācu zemessardzes (Baltijas landesvēra) daļas.

Krievijas Sarkanās Armijas sastāvā pret Latvijas armiju Latgalē cīnījās Krievijas (krievu) 11. un 4. strēlnieku divīzijas, jo Latviešu Strēlnieku divīziju pēc tam, kad Landesvērs bija atbrīvojis Rīgu no Krievijas marionešu (Stučkas) valdības un, lai mazinātu latviešu iespējas dezertēt un pievienoties neatkarīgās Latvijas spēkiem, Krievijas boļševiku vadība pārdislocēja cīņām pret Deņikina Dienvidkrievijas armiju un Judeņiča Ziemeļrietumu armiju.

Pirms karadarbības sākuma 6. Rīgas pulks, 7. Siguldas pulks un 8. Daugavpils pulks atradās Rīgā, 9. Rēzeknes pulks izvietojās Rīgas Jūrmalas teritorijā, 5. Cēsu pulks no Švarcmuižas līdz Ķekavai, 4. Valmieras pulka daļas gar Daugavas krastu no Salaspils līdz Ogrei.

1919. gada 25. septembrī Lielbritānijas valdība nolēma Latvijai piegādāt 19 500 šauteņu, 16 lielgabalu, 25 ložmetējus un 6 smagos automobiļus, kā arī lietotu apģērbu 30 000 karavīriem.

1919. gada 8. oktobrī Bermonts ziņoja ģenerālim Nikolajam Judeničam, ka latvieši un igauņi ir ievadījuši miera sarunas ar komunistiem, un "viņš piespiedu kārtā, lai nostiprinātu savas aizmugures pozīcijas, ir sācis uzbrukumu Rīga"i. Jau nākamajā dienā viņš uzzināja par pavēli, ka ģenerālis Judeničs (Antantes spiediena ietekmēts) ir pasludinājis viņu par tēvzemes (Krievijas impērijas) nodevēju. Nodevība vēlāk apstiprinājās arī praksē- sašķeļot spēkus un nedodoties palīgā Judeņičam, sakauti tika gan Bermonta spēki pie Rīgas, gan Judeņiča spēki pie Petrogradas. Lai arī ar smagiem zaudējumiem, Latvijas valdībai un valstij šī sašķeltība deva papildus iespēju izveidot neatkarīgu valsti.