Pirmā Pasaules kara laikā, sabrūkot tajā iesaistītajam impērijām, Latvijā secīgi bija izveidoti vairāki valstiski veidojumi, lai atjaunotu tās pirms 208-123 gadiem (Baltijas zemes, kurām bija dažādas pakāpes neatkarība (autonomija "hercogistu" u.c. formās) tika okupētas pakāpeniski) Krievijas impērijas vairāku aneksiju un okupāciju rezultātā zaudēto neatkarību.

Jau 02.12.1917. Lat­vi­jas Pa­gai­du Na­ci­onālā padome (LPNP) pieņēma  2 rezolūcijas: "Par Latvijas valstisko vienotību" un "Par neatkarību", taču LPNP nebija faktiskas varas, ar kuru atjaunoto valsti aizsargāt nedz no boļševikiem, kuri bija sagrābuši varu Krievijā, nedz vāciešiem, kuru spēki faktiski kontrolēja gandrīz visu Latvijas (latviešu apdzīvoto) teritoriju.

15.12.1917. Krievijā varu sagrābušie lielinieki noslēdza pamieru ar Vāciju, Turciju un Austroungāriju, bet

03.03.1918. - noslēdza miera līgumu (Brestļitovskā), kurā apņēmās atzīt: 

"...Polijas, Lietuvas, Kurzemes, kā arī Igaunijas un Vidzemes daļas iedzīvotāju gribu pēc pilnīgas valstiskās patstāvības un atdalīšanās no Krievijas federācijas.."

Brestļitovskas miera līguma sarunās kā viens no septiņiem sarunu vedējiem bija Pēteris Stučka, sekojoši- gan viņš, gan latviešu sociāldemokrātu partijas vadība Krievijā zināja par latviešu iespējām veidot savu valsti.

 08.03.1918  - jau pēc nedēļas, tiešā Brestļitovskas miera līguma rezultātā -tika atjaunota "Kurzemes hercogiste" (tā bija zaudējusi neatkarību 1795. gadā, Krievijas anektēta ).  

15.03.1918. Vācijas ķeizars atzina Kurzemes hercogistes suverenitāti.

22.09.1918 Kurzemes hercogisti nomainīja "Apvienotā Baltijas hercogiste". Taču abi šie "veidojumi" neapmierināja nedz latviešu nacionālās, nedz saimnieciskās prasības.

22.08.1918. Vācijas ķeizars atzina Baltijas hercogistes suverenitāti.

27.08.1918. Berlīnē tika parakstīta Vācijas—Krievijas papildu vienošanās par Krievijas atteikšanos no Igaunijas, Vidzemes un Gruzijas.

***

Krievijas hibrīdkari nav nekas jauns. 

09.11.1918. pēc Vācijas kapitulācijas Rietumu sabiedrotajiem Pirmajā Pasaules karā, Krievija anulēja Brestļitovskas miera līgumu (kuru paši krievi bija pieprasījuši un ar kuru Krievija bija atteikušies no Baltijas u.c. tautu 18.-19.gs. okupētajām teritorijām).

11.11.1918. Lielbritānijas un Īrijas Apvienotās karalistes ārlietu ministrs Artūrs Džeimss Balfūrs rakstiski apstiprināja 23. oktobra sarunā deklarēto savas valsts apņemšanos atzīt Latvijas Nacionālo padomi kā de facto neatkarīgu struktūru un Z. A. Meierovicu kā neoficiālu Latvijas Pagaidu valdības diplomātisko pārstāvi.

13.11.1918. Viskrievijas Centrālā izpildu komiteja pieņēma lēmumu par "padomju varas atjaunošanu" Latvijā (NB!- "padomju vara Latvijā līdz tam nebija pastāvējusi)

18.11.1918. tika proklamēta no Krievijas un Vācijas neatkarīga nacionāla un demokrātiska Latvijas Republika, kurā monarhija un tai piederīgās kārtu atšķirības tika likvidētas.

1918. gada 18.–19. novembrī krievu boļseviku izpildkomitejas lēmuma ietekmē, Latvijas Sociāldmokrātijas XVII konferencē Maskavā  pieņēma rezolūciju, kurā cita starpā bija rakstīts:

"Latvijas savienotā komūna jeb Latvijas komūna ir Krievijas Sociālistiskās Federatīvās Padomju Republikas sastāvdaļa."

23.11.1918. pēc Staļina priekšlikuma partijas Krievijas biroja ārkārtas sēdē Maskavā uzsāka Padomju Latvijas valdības veidošanu Latvijas lielinieku partijas centrālkomiteja. Staļins norādīja:

"būs tomēr nepieciešams simulēt Latvijas patstāvību tādēļ, ka to dara mūsu pretinieki un lai viņu iespaids tādā ziņā mazinātos".

Ārkārtas sēdes laikā tika izveidots Latvijas revolucionārās Pagaidu valdības sastāvs, kurā ietilpa:

• Pēteris Stučka, 
• Fricis Roziņš, 
• Oto Kārkliņš, 
• Jūlijs Daniševskis, 
• Jānis Lencmanis, 
• Rūdolfs Endrups, 
• Jānis Krūmiņš (Pilāts), 
• Roberts Bauze, 
• Dāvids Beika, 
• Jānis Šilfs (Jaunzems), 
• Kārlis Krastiņš (Viktors), 
• Kārlis Pečaks.

Jau 1918. gada 5. decembrī Latvijas teritorijā ienāca Krievijas Sarkanā armija, kuras sastāvā kopā ar krievu daļām no Pleskavas uzbrukumā devās 1., 4. un 6. latviešu strēlnieku pulks, bet no Daugavpils 2. un 3. latviešu strēlnieku pulks.

28.11.1918. Apvienotās Baltijas hercogiste bija pašlikvidējusies.

07.12.1918. Vācu militārā pārvalde Latvijas teritorijā nodeva savas pilnvaras Latvijas Pagaidu valdībai ar Ulmani priekšgalā

08.12.1918 pēc Krievijas Sarkanās armijas virspavēlniecības 436. (в„– 436/ш) direktīvas.tika izveidota Latvijas armijas grupa (Армейская группа войск Латвии) padomju Rietumu armijas sastāvā 

Izmantojot savas armijas sastāvā etniskos latviešus, Krievija lieliski varēja pasaulei nomaskēt savu iebrukumu Latvijā, imitējot tajā notiekošu ar "pilsoņu karu". Šī Krievijas veiktā "hibrīdkara" imitācija bija tik veiksmīga, ka daudzi pavirši vēsturnieki arī pēc 100 gadiem par 1919.g. sākuma notikumiem Latvijā runā, kā par "pilsoņu karu", lai gan faktiski šajā teritorijā turpinājās gan "1. Pasaules karš"- cīņas starp Vācijas un Krievijas spēkiem, kā arī Latvijas un to sabiedroto cīņas pret iebrukušās lielinieku Krievijas spēkiem.  

17.12.1918 Maskavā Latvijas strādnieku, bezzemnieku un strēlnieku Stučkas Padomju valdība izdeva manifestu par Latvijas padomju republikas nodibināšanu, kurā pasludināja, ka:

1. Visas Latvijas pilsoniskās valdības top atceltas, un visa vara kā centrā, tā uz vietām pāriet uz strādnieku, bezzemnieku un strēlnieku padomēm uz padomju II (Valmieras) kongresa lēmuma pamatiem.
2. Bruņotā darba tauta gāž visas agrākās valdības iestādes un uz vietas iznīcina ikkuru šo iestāžu locekli vai aizstāvi, kas labprātīgi nepadodas un neatteicas no savām lomām.
3. Privātīpašuma tiesības uz zemi un muižu inventāru top atceltas, un pirmā kārtā muižnieku, kroņa un baznīcu zemes un to inventāri bez atlīdzības tūliņ pāriet padomju pārziņā.
4. Privātīpašuma tiesības uz visiem pārējiem ražojamiem līdzekļiem, kā arī tirdzniecības uzņēmumiem, satiksmes līdzekļiem, bankām u.t.t. soli pa solim iznīcināmas, tās šinī nolūkā tūdaļ padodot stingrai strādnieku kontrolei.
5. Aizliegts top jebkādā veidā atsavināt savas īpašuma vai citādas tiesības uz pilsētu namiem.
6. Tūliņ ievedama strādniekiem 8 stundu darbadiena bez virsstundām un spēkā nāk visi Krievijas Sociālistiskās Federatīvās Padomju Republikas dekrēti par strādnieku šķiras nodrošināšanu.
7. Jācīnās uz stingrāko pret spekulāciju, ņemot padomju iestāžu pārziņā un izdalīšanā visas esošās pārtikas vielas un nekavējoši organizējot trūkstošo vielu piegādāšanu.
8. Jāstājas tūliņ pie izpostīto un evakuēto saimniecisko uzņēmumu atjaunošanas un pie komunistiskai Latvijai nepieciešamu darbu organizēšanas.

18.12.1918. Stučkas spēki pirmo "tribunālu" izveidoja okupētajā Latgalē- Vecgulbenē, vēlāk tika izveidotas koncentrācijas nometnes Gulbenē, Pļaviņās (toreiz — Stukmaņos) un netālu no Valmieras mācītāja Neilanda muižā. Pētera Stučkas vadīja pārliecība, ka labākais komunisma cīņas ierocis ir terors.

Jau 22.12.1918. Ļeņins parakstīja dekrētu, ka tiek atzīta Latvijas Padomju Republikas "neatkarība". Tajā tika teikts, ka Latvijā tiek nodibināta padomju vara, ka palīdzēs Latvijai

“cīņā ar buržuāziju”, “par augstāko valsts iestādi Latvijā Krievijas padomju valdība atzīst – Latvijas padomju varu, bet līdz padomju kongresam Latvijas Strādnieku, bezzemnieku un strēlnieku varu, kuras priekšgalā stāv biedrs Stučka”.

29.12.1918 Krievijas Sarkanarmijas Latvijas armijas grupa (Армейская группа войск Латвии) pēc 539. (в„– 539/ш) direktīvas tika pakļauta Ziemeļu frontē dislocētajai 7. armijai.

Vācijas valdības pārstāvis Augusts Vinnigs paziņoja, ka Vācijas karaspēks Rīgu atstās un jau 1919. gada 1. janvārī lielākā daļa vācu iestāžu Rīgu bija pametusi.

02.01.1919. plkst. 7.00 Ulmaņa vadītā Pagaidu valdība un tai lojālā Studentu rota vilcienā atstāja Rīgu un pārcēlās uz Jelgavu. Pārējās Pagaidu valdības karaspēka vienības pulkveža O. Kalpaka pakļautībā atkāpās no Rīgas 3. janvāra rītausmā.

03.01.1919. Sarkanā armija iegāja Rīgā un sākotnēji Stučkas valdību atbalstīja visai plaši iedzīvotāju slāņi, kuros par spīti 200 gadu krievu okupācijai un likumdošanai (Krievija okupēja Rīgu un Vidzemi 1710. gada vasarā- vācieši Rīgu bija ieņēmuši tikai 1917.gada sākumā- pēc Krievijas monarhijas sabrukuma "februāra revolūcijā") bija perfekti ieaudzināts mīts par "700 gadu vācu jūgu", un kuri cerēja uz dzīves uzlabošanos pēc smagā kara, bet īpaši tāpēc, ka daudzi lielinieku armijā dienosie karavīri bija latvieši (no kuriem daudzi cīnījās vienkārši par atgriešanos mājās, bet daļa- lai izdzītu vāciešus). Latvieši bija smagi cietuši cīņās pret Vāciju jau no kara sākuma- vairāk kā 40,000 krita jau pirmajā kara pusgadā Galīcijā, vēlāk, ciešot lielus zaudējumus, bija 3 kara gadus noturējuši "Krievijas fronti" pret vāciešiem Latvijas teritorijā- gar Daugavu.

04.01.1919. Ar Krievijas (!) Revolucionārās kara padomes lēmumu izveidoja "LSPR armiju", kuru līdz martam vadīja tā laika Krievijas bruņoto spēku virspavēlnieks Jukums Vācietis. Armija, kas sastāvēja no Sarkanajiem Latviešu strēlniekiem un citām Sarkanās armijas daļām, ātri vien ieņēma lielāko daļu Latvijas teritorijas, atstājot Kārļa Ulmaņa, (pēc 1919. gada 16. aprīļa apvērsuma Andrieva Niedras vadītās) Latvijas Pagaidu valdības kontrolē vienīgi Kurzemes teritoriju uz rietumiem no Ventas.

05.01.1919. Pēc Rīgas ieņemšanas ar Republikas revolucionārās kara padomes (РВСР) lēmumu Latvijas armijas grupa tika pārveidota par Padomju Latvijas armiju un pēc virspavēlniecības 606. (в„– 606/ш) direktīvas tā tika tieši pakļauta Sarkanās Armijas virspavēlniecībai.

Tomēr jau 1919. gada sākumā mežos patvērušies Stučkas režīma pretinieki sāka veidot kaujas vienības un sāka uzbrukt padomju vienībām.

1919. gada 13.—15. janvārī Rīgā notika Strādnieku, bezzemnieku un strēlnieku padomju I kongress, kas ievēlēja Centrālo izpildkomiteju ar 60 locekļiem un 20 kandidātiem. Centrālā izpildkomiteja izraudzījās 11 Padomju Latvijas valdības jeb Komisāru padomes locekļus, par kuriem kļuva tie paši, kuri tika izvēlēti Maskavā.

• Priekšsēdētājs — Pēteris Stučka,
• Priekšsēdētāja biedri — Jūlijs Daniševskis, Jānis Lencmanis, Oto Kārkliņš,
• Iekšlietu tautas komisārs — Jānis Lencmanis,
• Tieslietu komisārs — Pēteris Stučka,
• Kara komisārs — Kārlis Pētersons,
• Zemkopības komisārs — Fricis Roziņš,
• Finanšu (pārtikas) komisārs — Rūdolfs Endrups,
• Rūpniecības komisārs — Dāvids Beika (vietnieks Kārlis Pečaks),
• Valdības sekretārs — Jānis Šilfs (Jaunzems),
• Būvju un sabiedrisko darbu komisārs — Eduards Zandreiters.

LSPR valdībā nebija neviena citas tautības, ne vācbaltu, ne ebreju (ne iepriekšējo okupantu- krievu) pārstāvja.

1919. gada aprīlī par LSPR Jūrlietu pārvaldes priekšnieku iecēla Baltijas kara flotes revolucionārās kara padomes locekli Kārli Ziediņu.

Stučkas valdība atcēla visus iepriekšējo valdību likumus un pasludināja, ka Latvijā darbojas visi Padomju Krievijas valdības izdotie dekrēti.

30.01.1919. Stučkas valdība izdeva pavēli par Revolucionārā kara tribunāla izveidi, kurā tiesu sprieda trīs cilvēki. Sarkanā terora laikā Latvijā ar tribunālu spriedumu nošāva vismaz ap 1000 cilvēku

31.01.1919. pieņēma dekrētu "Par vienlaicīgo ārkārtējo nodokli no Latvijas mantīgo šķiras" un visām personām un iestādēm bija jāiesniedz paziņojumi par saviem ienākumiem.

1919. gada 6. februārī pēc Latvijas Pagaidu valdībai un Igaunijas valdībai pakļauto spēku pretuzbrukuma sākuma ar 771./578. operatīvo direktīvu (в„– 578/оп 771/ш)  Padomju Latvijas armija operatīvā ziņā atkal tika pakļauta Ziemeļu frontes vadībai, bet no 1919. gada 19. februāra tika iekļauta atjaunotās Rietumu frontes sastāvā.

20.02.1919 Pēc lēmuma, ka baznīca atdalīta no valsts, īpašs terors tika vērsts pret mācītājiem.

18.02.1919. LPSR valdība izdeva dekrētu par banku nacionalizāciju un visi noguldījumi, kas pārsniedza 10 000 rubļus, tika konfiscēti. Iedzīvotājiem izsniedza darba grāmatiņas, kas ļāva viņiem saņemt pārtikas kartītes un pārvietoties.

Pēc Statistikas pārvaldes datiem Rīgā terora, bada un sērgu dēļ nomira 8590 iedzīvotāji.

Latviešu vairākumam ļoti svarīgā agrārā jautājuma risināšanai Stučkas valdība piedāvāja muižnieku zemes konfiskāciju un muižnieku kā šķiras iznīcināšanu, tomēr tā konfiscēto muižu zemi nenodeva zemniekiem.

Par 111 hektāriem lielākos zemes īpašumos ierīkoja padomju saimniecības. Pārējās saimniecības tikai uz vienu gadu izīrēja to bijušajiem īpašniekiem vai īrniekiem. Šis agrārais jautājums sākotnēji radīja apmierinātību, bet pēc tam vilšanos. Patērētāju biedrības tika pārveidotas par sava veida pašvaldību tirdzniecības institūcijām, kurām jāapgādā iedzīvotājus ar patēriņa precēm (pēc LSPR krišanas no 75 biedrībam, kas darbojās pirms kara, bija palikušas vairs tikai 12).

Centrālā savienība “Konzums” un Latviešu patērētāju biedrību savienība tika apvienotas jaunā savienībā — "Proletāriskās kooperācijas savienībā". Veica visu kredītiestāžu nacionalizāciju, ko paredzēja valdības dekrēts Nr.3. Kreditēšanas operācijas tika pasludinātas par valsts monopolu, visas privātās kredītiestādes tika pievienotas jaundibinātajai Tautas bankai (izveidota ar valdības dekrētu Nr.6.).

Banku likvidācijas kārtību noteica tautas finanšu komisārs, par primāro pasludinot sīko nogulditāju un darbaļaužu intereses. Noguldītāji, kuru noguldījumu kopsumma nepārsniedza 10000 rubļus, varēja katru mēnesi izņemt 400 rubļus savas eksistences nodrošināšanai. Noguldījumi, kas pārsniedza 10000 rubļus, tika konfiscēti (saglabājot noguldītāja rīcībā tikai šo neaizskaramo pamatsummu).

Noguldījumi, kas veikti pēc 1919. gada 7. janvāra, nekādiem ierobežojumiem netika pakļauti. Visas kredītiestādes lielinieki pārņemt nepaspēja, bet nacionalizēto iestāžu vērtspapīrus, ieķīlātās obligācijas un citus aktīvus aizveda uz Padomju Krieviju.

LSPR valdība mēģināja radīt perfektu lielinieku partijas diktatūru. Tās realizētais terors un zemniekiem neiedalītā zeme, bads, naida noziegumi pret mācītājiem un vācu tautības iedzīvotājiem radīja neapmierinātību.

1919. gada 8. martā pieņemts dekrēts, ka "iekšējā darīšanu valoda kā centrālajās, tā arī vietējās iestādēs" bija latviešu, latgaliešu vai krievu valoda, bet bija jāpieņem arī vāciski, ebrejiski, lietuviski un igauniski rakstīti iesniegumi.

1919.g. 10. martā zaļie partizāni uzbruka Balvu stacijai. Partizānos sāka iet arī cittautieši, sākas dezertēšana no Sarkanās armijas un dažas vietās notika zemnieku sacelšanās. 

1919. gada 25. aprīlī Stučkas valdība izdeva rīkojumu par visu vāciešu izraidīšanu uz Sibīriju.

1919. gada 1. jūnijā pēc militārām neveiksmēm Viskrievijas Centrālā izpildkomiteja izdeva dekrētu "Par Krievijas, Ukrainas, Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas padomju republiku apvienošanu cīņai ar starptautisko imperiālismu".

Padomju Latvijas armijas pēdējais pavēlnieks pulkvedis Pēteris Slavens tika atcelts no amata.

1919. gada 7. jūnijā pēc Rīgas zaudēšanas un Padomju Latvijas armijas atkāpšanās uz Latgales teritoriju to ar virspavēlnieka 2188. operatīvo direktīvu (в„– 2188/оп)  armiju likvidēja un pārveidoja par Padomju Krievijas 15. armiju ar štābu Daugavpilī.

Armijas sastāvs:

• Padomju Latvijas armijas 1. strēlnieku divīzija (1-я стрелковая дивизия)
• Padomju Latvijas armijas 2. strēlnieku divīzija, līdz 1919. gada 12. februārim — "Sevišķā internacionālā divīzija" (Особая интернациональная дивизия)
• 2. Novgorodas strēlnieku divīzija (2-я Новгородская стрелковая дивизия)
• Lietuviešu strēlnieku divīzija (Литовская стрелковая дивизия) no 1919. gada maija
• Alūksnes karaspēka grupa (Алуксненская группа войск, arī Мариенбургская группа войск) no 1919. gada maija

1919. gada pavasarī Baltijas landesvērs un citas Latvijas Pagaidu valdībai pakļautās latviešu daļas devās uzbrukumā. Lielinieki pirms atkāpšanās Jelgavā un Rīgā veica ķīlnieku apšaušanas, savukārt, kad 22. maijā A. Niedras valdībai pakļautās armijas daļas ieņēma Rīgu, landesvēra un Dzelzsdivīzijas karavīri nežēlīgi izrēķinājās ar Rīgā palikušajiem civiliedzīvotājiem, kurus uzskatīja par simpatizējušiem Stučkas valdībai.

1919. gada maijā Stučkas valdība atkāpās uz Latgali, ko Latvijas Republikas bruņotie spēki ar Polijas armijas atbalstu ieņēma 1920. gada janvārī-februārī.

Pulkvedis Pēteris Slavens un daudzi simti citu "sarkano strēlnieku" un virsnieku pēc Bermontiādes kauju sākuma 1919. gada novembrī padevās Latvijas bruņotajiem spēkiem.